DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Itin drīz viņi izjuta pret šo mežu tādu pašu naidu kā savulaik pret goblinu tuneļiem, un te, šķiet, bija vēl mazāk cerību ieraudzīt ceļa galu. Tomēr vajadzēja iet un iet vēl ilgi pēc tam, kad visi jau līdz nespēkam bija noilgojušies pēc saules un debesīm un alka sajust vēja šalkas sejā. Te, zem šī meža jumta, nebija ne niecīgākās pūsmiņas un viss grima mūžīgā klusumā, tumsā un smacīgā stingumā. To smagi izjuta pat rūķi, kas bija raduši uzturēties alās un dažkārt ilgu laiku pavadīja bez saules gaismas, bet hobitam, kurš alu gan cienīja kā mājokli, taču vasaras dienas allaž pavadīja ārpus tās, šķita, ka viņš tiek lēni nosmacēts.

Visgrūtākās bija naktis. Tad viss apkārt kļuva piķa melns — nevis tāds, ko jūs mēdzat dēvēt par piķa melnumu, bet patiešām kā piķis, tik melns, ka saredzēt nevarēja vispār it neko. Bilbo mēģināja pavēcināt roku deguna priekšā, bet arī tā nebija redzama. Jā, varbūt nav gluži pareizi teikt, ka viņi neredzēja neko — jo viņi redzēja acis. Viņi gulēja, cieši saspiedušies kopā, un pēc kārtas stāvēja sardzē; un, kad pienāca Bilbo kār­ta, viņš redzēja tumsā dīvainu mirgošanu, un reizēm pavisam netālu viņā ieurbās pāris dzeļtenu, sarkanu vai zaļu acu, tad tās lēni apdzisa un pazuda, un atkal iekvēlojās citā vietā. Reizēm tās iezalgojās zaros tieši virs viņa galvas, un tas šausmināja vis­vairāk. Bet vistrakāk viņš necieta vietvietām glūnošās baisi bālganās, izvelbtās acis. «Tās nav dzīvnieku acis,» viņš domāja, «izskatās pēc kukaiņu acīm, tikai krietni lie­lākas.»

Lai gan pārāk auksts vēl nebija, viņi naktīs mēģināja kurināt .uguni, tomēr drīz vien no tā atteicās. Izskatījās, ka ugunskurs pievilina ap sevi simtiem šo acu no visām pusēm, kaut arī paši radījumi, lai kas tie būtu, bija ļoti piesardzīgi un nekad neļāvās kļūt redzami zibošo liesmu atblāzmā. Vēl ļaunāk — tas pievilināja tūkstošiem tumšpelēku un melnu naktstauriņu, starp kuriem daži bija plaukstas lielumā, un tie riņķoja un dūca visiem gar ausīm. To viņi nevarēja paciest, tāpat kā ogļmelnos milzu sikspārņus, tāpēc atteicās no ugunskura un naktīs sēdēja vai gulēja bezgalīgajā, pārdabiskajā tumsā.

Tā tas turpinājās labu laiku, kas hobitam šķita daudzas mūžības kopā, turklāt viņš vienmēr jutās izsalcis, jo ar ēdamo ceļinieki rīkojās ļoti taupīgi. Un tomēr viņi pēc kāda laika sāka bažīties, jo diena sekoja dienai un mežs joprojām šķita bezgalīgs un nemai­nīgs. Ēdamā nevarēja pietikt mūžīgi: patiesībā ēdamā krājumi jau tagad bija bīstami izsīkuši. Viņi mēģināja nošaut kādu vāveri un iztērēja daudz bultu, iekams vienu iz­devās noguldīt uz takas. Bet, kad viņi to izcepa, gaļa izrādījās pretīga, un vāveres viņi vairs necentās medīt.

Arī dzert viņiem gribējās, jo ūdens vairs nebija daudz, un visā ceļa gaitā viņi ne­bija redzējuši nevienu avotu vai strautu. Tādā stāvoklī viņi kādu dienu attapās ur­dzošas upes priekšā. Tā bija ātra un spēcīgu straumi, bet ne visai plata; ūdens tajā bija gluži melns vai varbūt pustumsā tāds izskatījās. Labi, ka Beorns tika viņus brīdi­nājis, citādi viņi būtu metušies dzert, nelikdamies ne zinis par krāsu, un piepildījuši iztukšotos ādas maisus. Taču tagad viņi domāja tikai par to, kā tikt upei pāri, nesa- mērcējoties apburtajā ūdenī. Kādreiz te acīmredzot bija pārmests tilts, taču satrunējis, un krasta tuvumā palikuši tikai salauzti balsta koki.

Bilbo, kurš līkņāja pie pašas ūdens malas un centās kaut ko priekšā saskatīt, iesau­cās:

— Viņā krastā ir laiva! Kāpēc tā nevarēja atrasties šajā pusē!

— Cik tālu tā, pēc tavām domām, ir? — vaicāja Torins, jo tagad jau visi zināja, ka hobitam ir visasākās acis.

— Pavisam netālu. Diez vai būs vairāk par divpadsmit jardiem.

— Divpadsmit jardu! Es būtu teicis, ka vismaz trīsdesmit, taču manas acis vairs nerāda tik labi kā pirms simt gadiem. Tomēr mums šie divpadsmit jardi ir tikpat kā ve­sela jūdze. Mēs nevaram tik tālu aizlēkt un nedrīkstam brist vai peldēt.

— Vai jūs kāds protat mest virvi?

— Kāds no tā labums? Laiva noteikti ir piesieta, ja arī mēs spētu to aizķert, par ko es ļoti šaubos.

— Es neticu, ka tā ir piesieta, — teica Bilbo, — lai gan šajā gaismā, protams, droši apgalvot nevaru; tomēr izskatās, ka tā ir vienkārši izvilkta krastā, jo tai vietā, kur taka pienāk pie upes, krasts ir zems.

— Douri ir stiprākais, un Fili ir jaunākais ar visgaišākajām acīm, — teica Torins. — Nāc, Fili, un paskaties, vai tu redzi to laivu, par ko misters Baginss runā.

Fili domāja, ka redzot; kad viņš ilgāku laiku bija tā skatījies, lai aptvertu īsto virzienu, citi padeva viņam virvi. To viņiem bija vairākas, un pašai garākajai rūķi piestiprināja galā lielu dzelzs āķi, kādus viņi lietoja, lai piesprādzētu saiņus sev mu­gurā pie plecu siksnām. Fili to paņēma rokā, brītiņu tēmēja un tad meta pāri upei.

Ar skaļu plunkšķi āķis iekrita ūdenī. — Par tuvu! — noteica Bilbo, kurš cītīgi ska­tījās uz priekšu. — Pāris pēdu tālāk, un tas būtu laivā. Mēģini vēlreiz! Cerams, ka burvība nav tik stipra, lai tev kaitētu, ja tu tikai drusku paņemsi rokā slapju virvi.

Atvilcis atpakaļ āķi, Fili to pacēla, tiesa, diezgan bažīgi. Šoreiz viņš svieda ar lie­lāku spēku.

— Rāmāk! — iesaucās Bilbo. — Tagad tu iecirti taisni baļķēnā viņā krastā. Pa­velc uzmanīgi atpakaļ! — Fili sāka lēnām vilkt virvi atpakaļ, un pēc brīža Bilbo teica: — Uzmanies! Āķis guļ laivā; cerēsim, ka aizķersies.

Aizķērās gan. Virve spraigi nostiepās, un Fili vilka, bet veltīgi. Palīgā pienāca Kili, tad Oins un Gloins. Viņi vilka, vilka un piepeši visi apvēlās augšpēdu. Bilbo tomēr bija pietiekami modrs, saķēra virvi un ar nūju piebremzēja mazo, melno laiviņu, kad tā ar joni pārslīdēja upei. — Palīgā! — viņš iebrēcās, un Beilins pieskrēja īstajā brīdī, lai notvertu laivu, pirms tā aizpeld pa straumi.

— Tā tomēr bijusi piesieta, — viņš teica, noskatīdamies uz pārrauto auklu, kas ka­rājās laivas galā. — Krietni vilkāt, zēni; un labi, ka mūsu virve izrādījās stiprāka.

— Kurš brauks pirmais pāri? — jautāja Bilbo.

— Es, — teica Torins, — un tu brauksi reizē ar mani, un vēl Fili un Beilins. Tas ir viss, ko laiva vienā reizē var uzņemt. Pēc tam lai brauc Kili, Oins, Gloins un Douri; un nākošā reizē Ouri un Nouri, Baifurs un Boufurs; un beigās Dveilins un Bomburs.

— Mūžīgi es beidzamais, man tas nepatīk, — iebilda Bomburs. — Šoreiz kārta kā­dam citam.

— Nevajag būt tik resnam. Tā kā tu tāds esi, tev jābrauc ar pēdējo un vieglāko kravu. Nesāc kurnēt pret pavēlēm, citādi tev var iziet slikti.

— Airu nav. Kā lai pārstumjas uz otru krastu?

— Dodiet man vēl vienu virvi un vēl vienu āķi! — teica Fili, un, kad tas bija sagā­dāts, viņš aizsvieda āķi prom tumsā, cik augstu vien spēja. Tā kā tas nenokrita lejā, viņi sprieda, ka tas būs ieķēries zaros. — Tagad kāpiet iekšā, — teica Fili, — un viens lai velk to virvi, kas ieķērusies kokā otrā krastā. Kādam citam visu laiku jātur ciet tas āķis, ko sviedām pirmo, un, kad mēs būsim tikuši viņā malā, jāieāķē tas atpakaļ, un tad jūs varat vilkt laivu pie sevis.

Tādējādi viņi visi itin drīz bija laimīgi tikuši pāri apburtajai upei. Dveilins nupat kā bija izrāpies no laivas ar satītu virves rituli rokā, un Bomburs (kurš joprojām kur­nēja) gribēja viņam sekot, kad tomēr notika kaut kas nelāgs. Tālāk priekšā uz takas at­skanēja skrejošu soļu dipoņa. No pustumsas piepeši iznira auļojošs briedis. Tas iedrā­zās rūķu barā, iztrūcināja tos un atspērās lēcienam. Atspēriens bija varens un lēciens augsts. Tomēr briedis nesasniedza otru krastu sveiks un vesels. Torins vienīgais bija noturējies kājās un saglabājis skaidru galvu. Tūlīt pēc izkāpšanas krastā viņš bija uz­vilcis gatavībā loku — gadījumam, ja parādītos kāds paslēpies laivas uzraugs. Tagad viņš raidīja ašu un drošu šāvienu pakaļ lēcošajam dzīvniekam. Pretējā krastā ticis, briedis sagrīļojās. Meža ēnas to paslēpa skatienam, bet varēja dzirdēt, kā soļu dipoņa ātri kļūst nedroša un tad apklust pavisam.