Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks Gredzena brālība

Hobiti ir vienkārša, tomēr ļoti sena tauta, un vecos laikos skaitā bijusi daudz lielāka nekā tagad, jo viņi iecienījuši mieru, klusumu un kārtīgi apstrādātu zemi — vislabāk viņiem tika uzturēties jauki iekoptā apkaimē, kur netrūka nedz lauku, nedz mežu, nedz pļavu. Pariktes, sarežģītākas par kalēja plēšām, ūdensdzirnām vai stellēm, viņiem vēl šodien nedz šķiet izprota­mas, nedz iet pie sirds, lai gan hobiti ir prasmīgi amatnieki. Pat vecos laikos viņi no "lamzakiem", kā iesaukuši mūs, allaž kaut­rējās, bet tagad no mums vairās tīri ar riebumu, un arvien grūtāk sastopami. Dzirde un redze hobitiem ir smalka, un, lai arī visai tukli un uz skriešanu paslinki, kustas veikli un izmanīgi. Jau izsenis viņi iepratušies aši un klusi nobēdzināties, kolīdz pa­mana brienam pretim lamzaku, ar ko sastapties pagalam negri­bas, un šo māku viņi izkopuši tik lieliski, ka cilvēkam tā rādās gluži vai burvestība. Tomēr īstenībā ar burvestībām hobitiem savu mūžu nav bijis nekādu darīšanu, un tik lieliski slēpties viņi iemanījušies tikai tāpēc, ka izkopuši meistarību, pie kādas iz­mēros lielāki un lempīgāki radījumi nevarētu tikt pat gribēdami, jo tur vajadzīga gan noteikta iedzimtība, gan vingrināšanās, gan cieša draudzība ar zemi.

Jo viņi ir mazītiņi, vēl sīkāki par rūķiem — proti, pat ja au­gumā varbūt daudz iepakaļ nepaliek, tomēr nav ne tik drukni, ne plecīgi. Mēdz būt dažādi hobiti — pēc mūsu mēriem divas līdz četras pēdas gari. Tagad gan reti kurš izstiepjas līdz trim, bet runā, ka viņi esot sarukuši un sendienās bijuši garāki. Ja ticam Sarkanajai grāmatai, Izengrīma Otrā dēls Bandobrass Tuks (Buļ- ļabauris) bijis četrarpus pēdu garš un varējis jāt uz zirga. Hobitu hronikas atrodamas ziņas tikai par diviem senlaiku varoņiem, kas ar viņu varējuši mēroties, un tieši par viņiem arī tiks vēstīts šajā grāmatā.

Kas attiecas uz Dalienas hobitiem, kuru dēkām veltīts šis stāsts, miera un pārticības laikos viņi vadīja dienas vienos prie­kos. Ģērbās koši — kopš sākta gala viņiem visvairāk pie sirds iet dzeltenie un zaļie toņi —, bet kurpes kājās āva reti, jo pēdapak- šas viņiem apaugušas ar cietu ādu un uz kājām aug biezi, spro­gaini mati, līdzīgi tiem, kādi spurojas uz galvas un parasti ir rūs­gani. Līdz ar to kurpnieka amats allaž palika novārtā; toties hobitiem bija gari, veikli pirksti, ko viņi lika lietā, lai pagatavotu citas noderīgas un brīnumjaukas mantas. No vaiga viņi nebija nekādi skaistuļi, drīzāk staroja labsirdībā — platām sejām, mir­dzošām acīm, sārtiem vaigiem, mute allaž gatava smiet un ēst, un dzert. Un smējās viņi tā, ka tik turies, ēda un dzēra tāpat — kad vien radās izdevība un no visas sirds, plēsa jokus un pielika māgu sešreiz dienā (ja bija ko galdā likt). Pēc dabas būdami viesmīlīgi, viņi bieži rīkoja svinības un cits citu apdāvināja — dāvinātāji neskopojās, un saņēmēji priecājās kā bērni.

Pilnīgi skaidrs, ka par spīti laika gaitā atsalušajām attie­cībām hobiti mums ir rada, turklāt nesalīdzināmi ciešāki nekā elfi vai pat rūķi. Hobiti izsenis runājuši cilvēku mēlēs, lai arī pār­grozītās savā vīzē, un cilvēkiem visai līdzinājušies arī gaumes un ieražu ziņā. Bet to, kādi ir mūsu raduraksti, izpētīt vairs nav iespējams. Hobiti cēlušies vēl aizlaikos, un ziņas par tiem jau sen kā nogrimušas aizmirstībā. Šo zudībā aizgājušo laiku rakstus vēl glabā tikai elfi, un viņiem, kā likums, reti kad rūpējis kas vairāk par pašu vēsturi, kur cilvēki teju nemaz neparādās un hobiti vis­pār nav pieminēti. Tomēr nav šaubu, ka Viduszemē hobiti savā nodabā mituši daudzus gadus, iekams pārējie viņus pamanīja. Galu galā, pasaulē visādām dīvainām radībām nav ne gala, ne skaita, tā ka par šiem mazajiem ļautiņiem neviens ij zinis neli­kās. Taču Bilbo un viņa mantinieka Frodo laikos hobiti piepeši gribot negribot kļuva gan svarīgi, gan plaši pazīstami un sacēla pamatīgu jezgu Viedajo un Dižajo sapulcēs.

Tie laiki, Viduszemes Trešais laikmets, jau sen kā pagājis, un zemes virsū viss mainījies līdz nepazīšanai, bet jādomā, ka ho- bitu apdzīvotā apkaime Vecās pasaules ziemeļrietumos, Jūras austrumkrastā, toreiz bija tāda pati kā šobaltdien. Par sentēvu dzimteni Bilbo laikabiedriem vairs nekas nebija zināms. Zinību alkas (izņemot aizraušanos ar ciltskokiem) hobitiem ne tuvu ne­bija pirmajā vietā, tomēr senākajās dzimtās joprojām gadījās pa kādam jokainim, kurš burās pa hobitu grāmatām un pat ievāca ziņas par senatni un tālām zemēm no elfiem, rūķiem un cilvē­kiem. Pirmie pašu hronikās iemūžinātie notikumi bija datējami jau ar laiku pēc hobitu apmešanās Dalienā, un pat vissenākās teiksmas nesniedzās tālāk par Lielajiem klejojumiem. Tomēr hobitu teiksmas, vārdu krājuma īpatnības un ieražas liecina, ka sensenos laikos viņi līdzīgi citām tautām pārceļojuši uz rietu­miem. Aizlaiku teiksmās var pamanīt norādes, ka savulaik hobiti apdzīvojuši Anduīnas augšteces līdzenumus starp Dižo Zaļmežu un Miglas kalniem. Kālab viņi devušies garajā un bīstamajā ceļā pāri kalniem uz Eriadoru, šodien vairs nav noskaidrojams. Pašu hobitu rakstos par iemeslu minēts tas, ka apkaimē saradies pār­lieku daudz cilvēku un pāri mežam nogūlusi ēna, tā ka tas ieti­nies tumsā un pārdēvēts par Drūmmežu.

Jau pirms gājiena pāri kalniem hobiti bija nošķīrušies trijās savrupās pasugās — pinkupekās, platperos un smalkstos. Pinku- pekas bija tumsnējāki, pasīkāki, bez bārdas un allaž basām kā­jām, rokas un kājas viņiem bija veiklas un stipras, un vislabāk viņiem patika uzturēties kalnos un pauguru nogāzēs. Platperi bija dūšīgāki un smagnējāki, ar druknākām rokām un kājām, viņi labprātāk dzīvojās pa līdzenumiem un upju krastiem. Smalksti no vaiga bija baltāki, gaišākiem matiem, augumā garāki un slaikāki, koku un mežu mīļotāji.

Pinkupekās vecos laikos biedrojās ar rūķiem un ilgi mita kalnu pakājēs. Viņi pirmie sāka virzīties uz rietumiem un ieklīda Eriadorā līdz pat Vējlauzim, kamēr pārējie vēl vienā mierā sēdēja Tukšainē. Pinkupekās bija raksturīgākais un izplatītākais hobitu paveids, arī skaitā viņu bija visvairāk. Viņiem asinīs visdziļāk bija iezīdusies tieksme neskraidelēt apkārt, bet dzīvot uz vietas, un viņi visilgāk kopa senču paražu mitekļus ierīkot aliņās un pazemes ejās.

Platperi ilgi dzīvoja Lielās Anduīnas krastos un tur sarada ar cilvēkiem. Uz rietumiem viņi devās vēlāk nekā pinkupekās, gar Krāčupi uz dienvidiem, daudzi tā arī apmetās uz dzīvi starp Tar- badu un Krēslaines līdzenumiem, iekams virzījās atkal tālāk uz ziemeļiem.

Smalkstu bija vismazāk, viņi piederēja pie ziemeļnieku at­zara, ciešāk nekā pārējie tautieši draudzējās ar elfiem, izveicī­gāki bija valodās un dziesmās, nevis amatnieku darbos un izse- nis labprātāk nodarbojās ar medībām, nevis apstrādāja zemi. Smalksti šķērsoja kalnus ziemeļos no Rivendellas un lejā nokā­pa gar Palsenes krastiem. Eriadorā viņi drīz vien sajaucās ar pārējiem hobitiem, kas tur bija nonākuši jau agrāk, tomēr, bū­dami uzņēmīgāki un apsēsti ar dēkaiņu garu, viņi nereti tika izraudzīti par pinkupeku un platperu klanu vežiem jeb vado­ņiem. Vēl Bilbo laikos smalkstu asinis sevi lika manīt daudzās ievērojamās dzimtās, pie kādām piederēja arī Tuki un Bricavas vēži.

Eriadoras rietumos, starp Miglas un Lūnas kalniem, hobiti sastapa gan cilvēkus, gan elfus. Patiesi, tur joprojām vēl mita dandani, cilvēku ķēniņi, kas bija atburājuši pāri jūrai no Aiz- rietiem, taču viņu skaits strauji gāja mazumā, un dandanu Zie­meļvalsts juka un bruka teju acu priekšā. Jaunatnācējiem vietas pietika, neviens viņiem pāri nedarīja, un drīz vien hobiti tur apmetās uz palikšanu. Senākās apmetnes Bilbo laikā jau lielā­koties bija pagaisušas gan no zemes virsas, gan no hobitu at­miņas, taču viena no varenākajām joprojām pastāvēja, lai ari sarukusi — Virpilī un tās pievārtē, Četsilā, savas četrdesmit jū­dzes uz austrumiem no Dalienas.