Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks Gredzena brālība

Nekādas īstas "valdības" Dalienā tolaik nebija. Dzimtas sa­vas lietas kārtoja lielākoties pašas. Nekam citam, izņemot lauku darbus un mielošanos, necik daudz laika neatlika. Vispār hobiti, kā likums, bija labdabīgi un nemēdza skopoties, taču zināja mēru un nebija nekādi alkatas, tā ka muižas, saimniecības, darb­nīcas un amatnieku sīkuzņēmumi palika nemainīgi daudzas paaudzes no vietas.

Skaidrs, ka spēkā joprojām palika arī senā tradīcija, kas saistīta ar dižvaldoni Fornostā jeb, hobitu izpratnē, Augšavā, projām ziemeļos no Dalienas. Bet teju tūkstoš gadus tur nekāda valdoņa vairs nebija, un pat valdoņu Augšavas drupas jau bija apaugušas ar velēnām. Tomēr hobiti vēl aizvien mēdza norādīt, ka visādiem mežļautiņiem un nešķīsteņiem (piemēram, troļļiem) trūkstot valdoņa stingrās rokas, jo uzskatīja, ka senatnes valdo­nis iedibinājis visus viņu svarīgākos likumus, ko hobiti ievēroja no brīvas gribas, tālab ka Likumi (kā tie tika dēvēti) bija gan mūžveci, gan taisnīgi.

Tiesa, kopš senlaikiem visvarenākās dzimtas godā turējās Tuki, kas pirms pāris gadsimtiem bija pārņēmuši dižveža amata pienākumus (no Vecbričiem), un kopš tā laika tos pēc kārtas bija pildījuši vienīgi Tuku vēži. Dižvedis vadīja Dalienas sapulci un skaitījās Dalienas karapulka un hobitu zemessardzes virspavēl­nieks, taču, tā kā karaspēks un zemessargi tika sapulcēti vienīgi ārkārtas gadījumos, un tādi nebija pieredzēti jau kur tas laiks, dižveža tituls galu galā kļuva par tīri formālu goda zīmi. Jāpiebilst, ka Tuku dzimta joprojām baudīja sevišķu cieņu, jo bija gan skaitā liela, gan neparasti bagāta, turklāt ikkatrā paaudzē izauklēja vismaz vienu hobitu, kas bija apveltīts ar spēcīgu, spilgtu raksturu un pat dēkaiņa garu. Abas pēdējās iezīmes gan visbiežāk tika vienīgi pieciestas (ja hobits bija no bagātniekiem), nevis atzītas par slavējamām. Tomēr dzimtas galva ieraduma dēļ vēl aizvien tika dēvēts par Lieltuku, viņa vārdam pēc vajadzības pievienojot vēl kārtas skaitli — teiksim, Izengrims Otrais.

Laikā, par ko te runa, vienīgais īstais varasvīrs Dalienā bija Izrakas (jeb Dalienas) mērs. To hobiti ik pēc septiņiem gadiem ievēlēja Lielajā gadatirgū, kas Lunkanos, proti, vasaras saulgriežos, tika rīkots Baltajās piekalnītēs. Teju vienīgais mēra ,

pienākums bija vadīt Dalienas svētku dzīres, kas notika visai bieži. Tomēr mērs skaitījās arī pasta un hobicijas priekšnieks, tā ka viņš pārraudzīja gan ziņnešu, gan sardzes dienesta darbu. Citu dienestu Dalienā nebija, un jāatzīst, ka tanī pirmajā gan darba, gan darbinieku bija nesalīdzināmi vairāk. Nejau visi ho­biti prata lasīt un rakstīt, taču tie, kas prata, bez mitas rakstīja vēstules visiem draugiem (un izredzētiem radagabaliem), kas dzīvoja gana tālu, lai nebūtu apmeklējami pēcpusdienas pastai­gas laikā.

Par hobiciju hobiti dēvēja savu policiju — pareizāk sakot, to, kas viņiem tādu aizvietoja. Protams, formas tērpu hobicistiem nebija (neko tādu hobiti nepazina) — pietika ar cepurē iespraus­tu spalvu; un viņi strādāja drīzāk kā apsargi, nevis policisti, jo daudz ciešāk pieskatīja zvērus, nevis līdzpilsoņus. Visā Dalienā bija tikai (lucis hobicistu, pa trim katrā apgabalā, un tie nodar­bojās ar "iekšlietām". Palielāks pulks, kura apmēri mainījās pēc vajadzības, "apstaigāja robežas" un raudzījās, lai iekšzemē neie­kļūtu nekādi uzbāzīgi svešatnieki — ne lieli, ne mazi.

Laikā, kurā sākas mūsu stāsts, šādi "iesirotāji", kā tie tika dē­vēti, bija savairojušies bez sava skaita. Grēdās krājās ziņojumi un sūdzības par aizdomīgiem ļautiņiem un kustoņiem, kas slap­stās gar vai pāri robežām — tā nu bija pirmā zīme, ka kaut kas nav lāgā, nebūt ne tā, kā tam jābūt un kā tas izsenis bijis, ja neskaita to, ko nostāsti un teiksmas vēstīja par sirmiem aiz- laikiem. Reti kurš šo zīmi ņēma vērā — pat Bilbo vēl nepavisam nenojauta, par ko tā liecina. Sešdesmit gadi bija aizritējuši kopš dienas, kad viņš atgriezās no sava neaizmirstamā ceļojuma, nu viņu par cienījama vecuma sirmgalvi atzina pat hobiti, kas lielākoties mēdz nodzīvot līdz pat simt gadiem, taču, pēc visa spriežot, ievērības cienīgā bagātība, ko Bilbo bija pārvedis mājās, vēl ne tuvu nebija izsīkusi. Vai tur bija daudz vai maz, viņš nevienam neizpauda. Pat Frodo, savam mīļākajam radu bērnam. Un viņš vēl arvien paturēja noslēpumā gredzenu, ko bija atradis.

Kā vēstīts "Hobitā", kādudien pie Bilbo durvīm uzradās dižburvis Gendalfs Pelēkais un līdz ar viņu — trīspadsmit rūķi: nudien, neviens cits kā ķēniņu pēctecis Torins Ozolvairogs ar divpadsmit līdzbiedriem trimdiniekiem. Pats tam vēl ilgi nespēdams noticēt, Bilbo Dalienas ēras 1341. gada aprīļa rītā kopā ar viņiem devās ceļā pēc bagātībām, ko Kalna ķēniņvalsts rūķi bija sarausuši Erebora kalna dzīlēs, Klaidavā, tālu projām austrumos. Meklējumi izrādījās sekmīgi, un pūķis, kas mantu sargāja, tika sakauts. Tomēr, lai ari pirms galīgās uzvaras vēl tika izcīnīta Piecu karapulku kauja un Torins gāja bojā, un tika

veikti daudzi diži varoņdarbi, Trešā laikmeta garajās vēstures annālēs šis notikums, visticamāk, būtu iemūžināts labi ja pāris vārdos, ja vien nebūtu gadījusies kāda "nejaušība". Ceļiniekiem virzoties uz Tukšaines pusi, Miglas kalnu pārejā viņiem uzklupa orki, un notika tā, ka Bilbo orku tumšajās pazemes ejās nomal­dījās, un tur, izmisis gramstīdamies pa tumsu, viņš uztaustīja gredzenu, kas gulēja uz alas grīdas. Atradumu viņš iebāza ka­batā. Tobrīd tā šķita ne vairāk kā laimīga nejaušība.

Raudzīdams atrast izeju, Bilbo klimta aizvien zemāk un ze­māk, līdz nonāca pašās kalna dzīlēs. Tur, ejas galā, kur neie­spīdēja neviens gaismas stariņš, dusēja melns, salts ezers, un pašā ezera vidu uz klints saliņas mita Gollums. Tas bija derdzīgs, sīks radījums, kas mēda vizināties mazā laivelē, airēdamies ar prāvajām, plakanajām pēdām, spidināja bālganas ačeles, ar garajiem pirkstiem ķēra aklās zivis un rija tās tāpat jēlas. Viņš rija visu, kas kustējās, pat orkus, ja vien pamanījās kādam pielavīties un ātri un klusi aizžņaugt rīkli. Gollumam bija sle­pens dārgums, kas pie viņa bija nokļuvis ļoti sen, kad viņš vēl dzīvoja dienas gaismā, — zelta gredzens, kas tā valkātāju vērta neredzamu. Neko citu, izņemot savu "dārgumiņu", viņš šajā pasaulē nemīlēja, un ar gredzenu viņš mēdza sarunāties — pat tad, kad tā nebija līdzās. Jo gredzenu Gollums glabāja noslēptu klints iedobumā uz savas saliņas, ja vien neņēma līdzi, kad devās alās medīt vai izspiegot orkus.

Iespējams, ja gredzens būtu bijis pie rokas, Gollums, pa­manījis Bilbo, būtu klupis viņam virsū bez vārda runas, taču gredzena akurāt klāt nebija, un hobitam rokā bija elfu duncis, kas viņam kalpoja par zobenu. Tā nu, lai novilcinātu laiku, Gollums piedabūja Bilbo uz mīklu minēšanu, noteikdams, tiklīdz viņš nespēs atminēt kādu Golluma mīklu, to noslaktēs un aprīs, savukārt ja Bilbo pieveiks viņu, Gollams izpildīs hobita vēlē­šanos, proti, parādīs viņam ceļu laukā no pazemes.

Bilbo, būdams aklā tumsā bezcerīgi nomaldījies un nezinā­dams, ne kurp iet, ne ko darīt, piekrita sacensties, un abi viens otram uzdeva ne mazumu mīklu. Galu galā Bilbo guva virsroku — drīzāk pateicoties laimīgai nejaušībai (tā varēja šķist) nekā attapībai, jo viņš vairs nespēja izgudrot nevienu mīlu, un, samanījis pirkstus pieskārāmies gredzenam, ko bija uzgājis un jau piemirsis, iesaucās: "Kas man kabatā?" Gollumam to tā arī neizdevās uzminēt, lai gan viņš izdiedelēja atļauju minēt vese­las trīs reizes.