Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks Gredzena brālība

Sarkanās grāmatas oriģināls nav saglabājies, taču tā, sevišķi pirmais sējums, daudzkārt pārrakstīta pēc Scmiusa kunga bērnu pēcnācēju pieprasījuma. Tomēr nozīmīgākajam norakstam ir citāda vēsture. Tas glabājās Dižsmialos, taču tapis Gondorā, jā­domā, pēc Peregrīna mazmazdēla lūguma, un pabeigts D. ē. 1592. gadā (F. ē. 172. g.). Dienvidnieku skrīveris tekstu papildinājis ar šādu piezīmi: "Ķēniņa rakstvedis Findegils pabeidzis šo darbu IV/172." Noraksts visos sīkumos sakrīt ar Dižveža grāmatu no Minastirītas. Šī grāmata pēc ķēniņa Elesāra pasūtījuma tika pār­rakstīta no Periannatas Sarkanās grāmatas, un valdniekam to aizgādāja dižvedis Peregrīns, kad VI/64, g. pārcēlās uz Gondoru aizvadīt tur mūža novakari.

Tādējādi Dižveža grāmata ir agrīnākais Sarkanās grāmatas noraksts, kur saglabājies daudz kas no tā, kas pēcāk palicis nepārrakstīts vai aizgājis zudībā. Minastiritā tās teksts apauga ar piezīmēm un pārcieta labojumus — sevišķi tas attiecas uz vietu nosaukumiem, personvārdiem un citātiem elfu mēlēs, turklāt te saīsināti izklāstītas arī tās "Stāsta par Aragornu un Arvenu" sadaļas, kas uz kara vēsturi īsti neattiecas. Pilnu stāsta tekstu neilgi pēc ķēniņa nāves esot pierakstījis pavaldoņa Faramira mazdēls Baraīrs. Bet Findegila noraksta nozīmību galvenokārt nosaka fakts, ka vienīgi te pilnībā iekļauti Bilbo "Tulkojumi no elfu valodas". Šie trīs sējumi, kā vēlāk atklājās, sarakstīti ar izcilu prasmi un erudīciju, un, strādādams pie tiem Rivendellā no 1403. līdz 1418. gadam, Bilbo te licis lietā visu, ko vien spējis izdibināt gan no rakstiem, gan sarunu biedriem. Taču Frodo šos sacerējumus faktiski neizmantoja, jo interesējās lielākoties par aizlaikiem, tāpēc šeit tos sīkāk vairs neiztirzāsim.

Tā kā Meriadoks un Peregrīns kļuva par savu dzimtu vežiem un vienlaikus saglabāja ciešas attiecības ar Rohānu un Gondoru, Brašavas un Migaiņu bibliotēkās bija atrodams daudz kas no ziņām, kādas Sarkanajā grāmatā izpalikušas. Brandmuižā lielā skaitā ir darbi par Eriadoras un Rohānas vēsturi. Dažus no tiem sacerējis vai iesācis Meriadoks pats, lai gan Dalienā viņš vis­vairāk bija pazīstams kā hobits, kurš sarakstījis "Dalienas augu valsti" un "Laika skaitīšanu", kur apcerēta Dalienas un Virpils kalendāru saistība ar laika skaitīšanas sistēmām, kas lietotas Ri­vendellā, Gondorā un Rohānā. Viņa spalvai pieder ari īss trak­tāts "Par Dalienas vecvārdiem un senajiem vietu nosaukumiem", kur īpašs uzsvars likts uz radniecību, kas saista rohānu valodu ar specifiskajiem "dalienvārdiem", piemēram, "krāmuļiem" un vietvārdu senākajām daļām.

Dižsmialu grāmatas plašai Dalienas publikai šķita mazāk saistošas, lai gan vēsturei kopumā bija daudz nozīmīgākas. Pats Peregrīns neko sarakstījis netika, toties kopā ar saviem pēcte­čiem vienkopus savāca daudzus Gondoras skrīveru sarūpētus manuskriptus — galvenokārt to teiksmu norakstus un saīsinātus pārstāstus, kas vēsta par Elendilu un viņa mantiniekiem. Nekur citur Dalienā nav atrodamas tik izsmeļošas ziņas par NUmenoras vēsturi un Saurona ceļu uz varenību. Iespējams, tieši Dižsmialos, izmantojot Meriadoka apkopotās ziņas, tika vienkopus salikts "Gadu stāsts" [5] . gadskaitļi, sevišķi tie, kas attiecas uz Otro laik­metu, tur gan nereti minēti visai aptuveni, tomēr pelna ievērību. Ir pamats uzskatam, ka Meriadoks atbalstu saņēmis un ziņas smēlies no Rivendellas, kur daudzkārt viesojās. Elronda gan tur vairs nebija, toties viņa dēli līdz ar citiem diželfiem Rivendellā dzīvoja vēl ilgi. Runā, ka turp pēc Galadriēlas aizbraukšanas pārcēlies ari Seleborns, taču nav ziņu par dienu, kad uz Sirm- ostām pēdīgi devās ari viņš — pēdējais, kurš savām acīm skatījis Viduszemes sendienas.

Kad Tuntmales Bilbo Tuntaks paziņoja, ka drīz vien ar plašu vērienu atzīmēšot savu simt vienpadsmito dzimšanas dienu, visā Hobitonā sacēlās milzu kņada un rosība.

Bilbo bija briesmīgi bagāts un liels savādnieks — nu jau seš­desmit gadus, kopš viņa ievērojamās pazušanas un negaidītās atgriešanās, visi dalienieši par viņu kulstīja mēles. Bagātības, ko Bilbo pārveda mājās no ceļojuma, nupat jau bija kļuvušas par vietējo leģendu, un ikviens par spīti vecajo runām ticēja, ka Tuntmales paugurs ir krustu šķērsu izalots un viss tur stāvgrū­dām piestūķēts ar dārgumiem. Un ja ar to vien vēl nepietika, vai maz bija iespējams nebrīnīties par to, cik viņš savos gados za­ļoksnējs un sprigans? Laiks tik ritēja savu gaitu, bet uz Tuntaka kungu, šķiet, nekādu lielo iespaidu neatstāja. Deviņdesmit gados viņš izskatījās teju kā piecdesmitgadnieks. Kad Bilbo apritēja deviņdesmit deviņi, visi sāka runāt, ka viņš esot "labi saglabā­jies", lai gan īsti vietā te būtu teiciens "ne drusciņas nav mainī­jies". Dažs labs grozīja galvu un spriedelēja, ka teitan gan šauts pār strīpu: kur te taisnība, vai zinies — mūžīga (kā gan citādi?) jaunība un vēl neizsīkstoša (kā runā) bagātība!

— No gaisa tādas lietas nekrīt, — viņi mēļoja. — Riktīgi tas nav, un šitais slikti beigsies.

Bet tiktāl viss gāja labi, un, tā kā Tuntaka kungs ar savu naudiņu neskopojās, maz bija tādu, kas nebūtu ar mieru piedot viņam gan visas dīvainības, gan neparasto veiksmi. Viņš laiku pa laikam tikās ar radiņiem (izņemot, skaidra lieta, Meškovičus- Tuntakus), un trūcīgākajās un mazāk ievērojamās hobitu dzimtās bija pulka uzticīgu apbrīnotāju un cienītāju. Tomēr tuvu draugu viņam nebija līdz pat laikam, kad paaugās radu mazbērni.

Pats vecākais no tiem bija jaunais Frodo Tuntaks — Bilbo mīlulis. Deviņdesmit deviņu gadu vecumā Bilbo viņu iecēla par savu mantinieku un noteica, ka Frodo jāpārceļas dzīvot uz Tunt- mali, — līdz ar to viņš pīšļos un putekļos satrieca pēdējās Meš- koviču-Tuntaku cerības. Liktenim labpatika, lai Bilbo un Frodo bUtu dzimuši vienā un tajā pašā dienā — 22. septembri. "Frodo, puis, nāc nu labāk dzīvot pie manis," Bilbo kādudien sacīja, "un tad mēs dzimšanas dienas varēsim vienā mierā svinēt abi divi kopā." Tolaik Frodo vēl bija spraunulis, proti, tajā trakulīgajā divdesmit gadu vecumā, kurš hobita bērnu dienas šķir no piln­gadības, kas iestājas, spraunulim pārkāpjot trīsdesmit trīs gadu slieksni.

Aizritēja vēl divpadsmit gadi. Tuntaki Tuntmalē vienpa­dsmit reižu bija rīkojuši itin saviesīgas kopus dzimšandienas ballītes, taču nule kļuva skaidrs, ka šajā rudeni gaidāms kaut kas ļoti sevišķs. Bilbo grasījās svinēt simt vienpadsmito dzimšanas dienu — 1 11 bija visai īpašs skaitlis, turklāt hobitam ļoti cienī­jams vecums (tikai slavenais Vecais Tuks bija novilcis līdz simt trīsdesmit), savukārt Frodo gatavojās kļūt trīsdesmit trīs gadus vecs — ari 33 bija ļoti nozīmīgs skaitlis, "pilngadība".

Hobitonā un Upmalā mēli ņēmās kulstīt liels un mazs, runas par gaidāmo sarīkojumu aizvilnija pāri visai Dalienai. Visi atkal kāri apsprieda teju tikai Bilbo Tuntaka kungu un viņa pagātnes gaitas, un večuki piepeši attapās, ka radies milzu pieprasījums pēc viņu jaunības dienu atmiņām.

Visvērīgāk gan visi uzklausīja veco Hemu Ekušeku, plašāk pazīstamu kā Tētiņu. Tētiņš mūždien uzstājās "Nostūrītī", nelielā krodziņā Upmalas ceļa malā, un viņa vārdiem bija zināms svars, jo četrdesmit gadus no vietas Tētiņa ziņā bija Tuntmales dārzs un par dārznieka palīgu viņš turpat bija strādājis arī agrāk, vēl pie vecā Kašeļa. Tagad, kad Tētiņš pats jau sāka matīt vecumu un stīvumu kaulos, smagāko darbu nasta gūlās uz viņa pastarīša Sema Ekušeka pleciem. Gan tēvs, gan dēls it cieši un labi satika ar Bilbo un Frodo. Dzīvoja viņi turpat, tai pašā kalnā, Maztuntu ceļa trešajā numurā, drusku lejāk par Tuntmali.