Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks Gredzena brālība

Tiesa, ne visi ir vienisprātis, vai šis pēdējais jautājums atzīs­tams par "miklu", kas atbilda spēles striktajiem noteikumiem, vai ari bija vienkāršs "jautājums", tomēr nav neviena, kurš nepiekristu, ka Gollumam bija jātur dotais vārds, ja reiz viņš šo jautājumu nenoraidīja un ņēmās minēt pareizo atbildi. Un Bilbo uzstājīgi pieprasīja, lai viņš pilda doto solījumu, jo hobitam iešāvās prātā, ka glumiķis viņu varētu mēģināt kā nebūt apvest ap stūri, kaut ari tamlīdzīgi solījumi skaitījās svēti un kopš senseniem laikiem tos pārkāpt uzdrošinājās tikai paši zemiskākie nelieši. Bet pēc garajiem tumsā un vientulība aizvadītajiem ga­diem Golluma sirds bija izkurtējusi gluži melna, un tur bija ieperinājusies nodevība. Paklusām aizšmaucis, viņš, Bilbo ne­manot, aizpeldēja līdz savai saliņai, kas vīdēja turpat netālu melnajos Ūdeņos. Turp, kur, viņaprāt, dusēja gredzens. Gollums tagad jutās pagalam izbadējies un pikts un skaidri zināja, ka, sadabūjis rokā savu "dārgumiņu", varēs nebīties ne no kādiem ieročiem.

Taču uz saliņas gredzena nebija — pazudis, pagalam. No sirdi plosošā kauciena Bilbo sajuta šermuļus nobirstam pār muguru, lai gan viņš joprojām nesaprata, kas īsti lēcies. Bet Gollums pēdīgi atskārta, kāda ir pareizā atbilde, tikai bija jau par vēlu. "Kas šim kabatos?" viņš iebrēcās. Ačelēm zalgojot zaļās liesmās, viņš ar joni metās atpakaļ, lai nožmiegtu hobitu un atgūtu savu "dārgumiņu". Bilbo pēdējā brīdi noprata briesmas un uz labu laimi metās, alā, kas veda projām no ūdens, un tad viņu vēlreiz paglāba akla veiksme. Jo skriedams viņš iegrūda roku kabatā, kur gredzens rātni uzslīdēja viņam pirkstā. Tā nu Gollums padrāzās garām, viņu nemaz nepamanījis, un metās sargāt izeju, lai "zaglis" neizspruktu. Bilbo viņam piesardzīgi sekoja, bet Gollums šāvās uz priekšu, lādēdamies un pie sevis vāvuļodams par "dārgumiņu", no viņa runas Bilbo beidzot at­skārta, kas noticis, un dziļajā tumsa samanīja iegailējamies cerības stariņu: viņš bija atradis brīnumgredzenu un līdz ar to ari iespēju izsprukt gan no orku, gan Golluma nagiem.

Pēc laba laiciņa abi apstājās pie klintī ieslēptas plaisas, kur pavērās ceļš uz raktuvju apakšējiem vārtiem kalnu austrumpu­ses nogāzē. Tur Gollums nolikās uz vakts, savilcies čokurā, ošņādamies un ausīdamies, un Bilbo uzmācās kārdinājums iegrūst viņam zobenu sānos. Taču žēlums ņēma virsroku, un, gredzenu gan paturējis, jo tā bija vienīgā cerība uz glābiņu, Bilbo tomēr nespeja likt to lietā, lai nožēlojamo kustoni nokau­tu kā nevarīgu lopiņu. Galu galā, saņēmis dūšu, viņš lēca tumsā, pārmetās Gollumam pāri un dieba projām pa alu, nopakaļ vil­nījot ienaidnieka naida un izmisuma brēcieniem: "Zaglis, zaglis! Tuntaks! Mēs ienīžam tevi mūžīgi mūžos!"

Un nu savāda lieta: atkal nokļuvis pie biedriem, Bilbo viņiem par piedzīvoto klāstīja pavisam ko citu. Viņi dabūja dzirdēt, ka Gollums par uzvaru sacensībā solījis Bilbo dāvaniņu, bet, aizpeldējis uz salu, lai to sadabūtu, atklājis, ka dārgums — burvju gredzens, kas viņam sensenos laikos uzdāvāts dzimšanas dienā, — sazin kur izčibējis. Bilbo attapies, ka tas ir tas pats gredzens, ko viņš nejauši uzgājis, un nospriedis, ka pēc uzvaras gredzens viņam tik un tā pienākas pēc tiesas un taisnības. Bet, saprazdams, ka laukā kaut kā jātiek, viņš cietis klusu un ļāvis, lai dāvanas vietā Gollums viņam parāda ceļu, kas ved laukā no pazemes. Šo versiju Bilbo iemūžināja savās atmiņās un, šķiet, pats tur tā ari nekādus labojumus neieviesa pat pēc Sanāksmes Elronda namā. Šādā izskatā stāsts acīmredzot parādījās arī Sarkanās grāmatas pirmizdevumā, tāpat arī vairākos norakstos un izvilkumos. Tomēr daudzos norakstos ietverts ari patiesais stāsts (līdztekus izdomātajam), kas, bez šaubām, aizgūts no piezīmēm, ko atstājuši Frodo un Semiuss — abi bija izdibinājuši, kā viss īstenībā notika, lai gan, jādomā, negribēja pieļaut, lai vecā hobita pašrocīgi iemūžinātā versija akurāt aiziet zudībā.

Savukārt Gendalfs Bilbo stāstam nenoticēja jau no sākta gala un par gredzenu itin ieinteresējās. Galu galā pēc ilgas tēr- pināšanas viņš panāca, ka Bilbo atzinās, kā īsti viss bijis, kālab abu draudzība uz laiciņu jaušami atsala, tomēr burvis acīmre­dzot uzskatīja, ka patiesība te ir no svara. Un — lai gan to Bilbo zināt nedabūja — no svara un visai mulsinoši, pēc burvja do­mām, bija arī tas, ka lāga hobits ņēmies mānīties, kas nebūt nebija viņa iedabā. No otras puses, stāsts par "dāvaniņu" gluži no pirksta izzīsts vis nebija. Bilbo pats atzinās, ka to patapinājis no tā, ko dzirdējis, klausīdamies Golluma murmulēšanā, jo Gollums patiesi tika daudzkārt piesaucis gredzenu kā savu "dzimšandienas dāvaniņu". Ari tas Gendalfam šķita gaužām savādi un aizdomīgi, taču patiesību šajā lietā viņš nenoskaid­roja vēl daudzus gadus; par to būs vēstīts šajā grāmatā.

* * *

Par Bilbo turpmākajām dēkām te nekas daudz vairs nav piebilstams. Ar gredzena palīdzību viņš nemanīts paslīdēja garām orkiem, kas stāvēja sardzē pie vārtiem, un laimīgi nokļuva atpakaļ pie biedriem. Pēc tam viņš gredzenu vēl daudz­kārt lika lietā — lielākoties, lai izpestītu draugus, tomēr, kamēr vien spēja kā nebūt izlocīties, nevienam par to neko neizpauda. Arī atgriezies mājās, Bilbo par gredzenu nebilda ne vārdiņa nevienam, izņemot Gendalfu un Frodo, un nevienam citam visā Dalienā par to nebija ne jausmas — vismaz tā viņš cerēja. Un neviens cits, izņemot Frodo, nebija redzējis Bilbo manuskriptu, kur bija iemūžināts stāsts par hobita ceļojumu.

Uzticamo zobenu, Dzeloni, Bilbo piekāra virs kamīna, bet brīnišķo bruņukreklu, ceļabiedru rūķu dāvinājumu, viņš galu galā aizdeva projām uz Izrakas Krāmuļmāju. Tiesa, mājās, Tunt- malē, hobits atvilktnē joprojām glabāja veco apmetni ar kapuci, kas bija izceļojies viņam līdzi; un gredzens, drošības dēļ ieka­rināts smalkā važiņā, viņam allaž gulēja kabatā.

Savā Tuntmales mājā Bilbo atgriezās piecdesmit vienu gadu vecs, Dalienas 1342. gada 22. jūnijā, un turpmāk Dalienā nekas ievērības cienīgs neatgadījās līdz pat 1401. gada pavasarim, kad Tuntaka kungs sāka gatavoties savas simt vienpadsmitās dzim­šanas dienas svinībām. Un te nu sākas Stāsts.

Hobitu dalība Trešā laikmeta nogales dižajos notikumos, kas noveda pie Dalienas iekļaušanas Atkalapvienotajā ķēniņvalstī, jaušami vairoja viņu interesi par savu vēsturi, un krietna tiesa nostāstu, kas pirms tam vēl aizvien bija klejojuši lielākoties mutvārdu ceļā, tika apkopoti un pierakstīti. Dižciltī­gākajiem bija svarīgi zināt arī to, kas norisinājās ārpus Dalienas

robežām, un daudzi cienījamāko dzimtu locekļi nodevās Ķēniņ- valsts senvēstures un teiksmu pētniecībai. Ceturtā laikmeta pirmā gadsimta beigās Dalienā jau bija atrodamas vairākas bibliotēkas, kuru plauktos glabājās daudzi vēsturiski apcerējumi un hronikas.

Ar bagātīgākajiem rakstu kopojumiem laikam gan varēja lepoties Patorņi, Dižsmiali un Brandmuiža. Stāstīdami par noti­kumiem, kas risinājās Trešā laikmeta nogalē, mēs esam smē­lušies ziņas galvenokārt no Rietrobežu Sarkanās grāmatas. Šis Gredzena kara vēstures pētniekiem nenovērtējami svarīgais dokuments tā iedēvēts tāpēc, ka ilgu laiku glabājās Patorņos, Rietrobežu sargu Labknauķu mājā. [4] Tā pamats bija Bilbo per­soniskā dienasgrāmata, ko viņš aizveda līdzi uz Rivendellu. Frodo to nogādāja atpakaļ Dalienā, papildinātu ar daudzām atseviš­ķām, ar piezīmēm aprakstītām lapām, un D. ē. 1420. un 1421. g. laikā viņš tās lappusēs iemūžināja pats savas atmiņas par karu. Taču bija vēl kāds pielikums, ko Bilbo tika iedevis Frodo kā atvadu dāvanu — trīs biezi sējumi sarkanas ādas vākos, iespē­jams, līdz ar visu pārējo salikti vienā sarkanā kārbā. Šiem čet­riem sējumiem Rietrobežā pievienojās vēl piektais, kur iekļauti komentāri, ciltsgrāmatas un citas papildu ziņas par Brālības hobitiem.