Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks Gredzena brālība

Nav šaubu, ka tieši tolaik hobiti izkopa paši savas rakstu zīmes un sāka rakstīt pēc dandanu modes, tie savukārt jau izse- nis šo mākslu bija iemācījušies no elfiem. Un ap to pašu laiku viņi acīmredzot ļāva nogrimt aizmirstībā visām mēlēm, kādās bija runājuši iepriekš, un iepratās kopvalodā, tā dēvētajā ves- tronā, kas kopīga visiem, sākot ar Arnoras un Gondoras ķēni­ņiem un beidzot ar tiem, kas apdzīvoja Jūras piekrasti no Belfa- lasas līdz pat Lūnas kalniem. Tomēr daļu vārdu hobiti saglabāja, tostarp mēnešu un dienu nosaukumus un krietnu senlaiku per­sonvārdu krājumu.

Ap to pašu laiku leģendu un teiksmu vietā hobiti sāka rak­stīt vēsturi un skaitīt gadus. Jo, raugi, Trešā laikmeta tūkstoš seši simti pirmajā gadā smalkstu brāļi Marčo un Blanko, izgājuši no Virpils, ar Fornostas [2] dižvaldoņa atļauju varena hobitu pulka priekšgalā šķērsoja brūno Baranduīnas straumi. Pārgājuši pāri Akmens spraišļu tiltam, kas bija uzbūvēts Ziemeļvalsts ziedu laikos, viņi iekārtojās uz dzīvi viņā krastā, no upes līdz pat Tāl- lejām. No hobitiem tika prasīts tikai viens — raudzīties, lai Lielais tilts un ari citi tilti un ceļi tiktu uzturēti kārtībā, sniegt palīdzību valdoņa ziņnešiem un atzīt viņa virsvaru.

Tā aizsākas Dalienas ēra, jo gads, kurā tika šķērsota Bran- daviņa (tā hobiti pārgrozīja upes vārdu), kļuva par Dalienas pirmo gadu un visu vēlāko notikumu atskaites punktu [3] . Rietumu hobiti tūliņ iemīļoja savu jauno zemi un dzīvojās tur, vairs nekustēdami ne no vietas, tā ka drīz vien atkal pagaisa no cil­vēku un elfu vēstures. Kamēr vēl tronī sēdēja valdonis, viņi skai­tījās tā vasaļi, taču īstenībā klausīja paši saviem vežiem un ārpasaules padarīšanās degunu nebāza. Uz pēdējo kauju par For- nostu hobiti cīņā pret Angmāras burvju pavēlnieku valdonim palīgā aizsūtīja pulciņu strēlnieku — vismaz tā viņi paši stāstīja, lai gan cilvēku hronikās par to nav ne vārda. Bet šis karš Ziemeļvalsts vēsturei pielika punktu. Tad hobiti pārņēma zemi savā valdīšanā un no savu vadoņu vidus izvēlēja dižvedi, kam piešķīra zudībā gājušā valdoņa pilnvaras. Savu tūkstoti gadu hobiti dzīvoja vienā mierā, karus gandrīz nepieredzēdami, un pēc Melnā mēra (D. ē. 37. g.) plauka, zēla un vairojās līdz pat Negantajai ziemai un bada laikiem, kas uzbruka tūliņ pēc tam. Bads aizslaucīja daudzus tūkstošus dzīvību, taču laikā, par ko vēstī mūsu stāsts, Salkuma dienas (1158-1 160) jau bija sensena pagātne un hobiti atkal bija pieraduši dzīvot pārticībā. Zeme Dalienā bija auglīga un dāsna, un, lai gan pamesta novārtā jau sen pirms hobitu ierašanās, tomēr reiz kārtīgi kopta — valdonim te netrūka ne plašu saimniecību, ne druvu, ne vīna dārzu, ne mežu.

Hobitu zemes stiepās četrdesmit līgas no Tāllejām līdz Bran- daviņas tiltam un piecdesmit — no ziemeļu dūksnājiem līdz dienvidu purvājiem. Jauno mājvietu hobiti nosauca par Dalienu, nodeva to sava dižveža pārzjņā, iedibināja savus likumus un šajā jaukajā pasaules nostūrītī iekārtoja dzīvi paši pēc sava prāta, aizvien mazāk raizēdamies par-.tumsas darbiem, kas lika sevi manīt tur, laukā, līdz beidzot hobiti aprada ar domu, ka miers un pārpilnība valda visā Viduszemē un pēc tiesas un tais­nības pienākas visiem prātīgiem ļautiņiem. To mazumiņu, kas hobitiem bija zināms par Sargiem un tiem, kuru pūliņi Dalienā nodrošināja ilgos miera laikus, viņi aizmirsa vai izmeta no gal­vas. īstenībā, dzīvodami svešā aizgādībā, viņi to vairs it nemaz neatcerējās.

Savu mūžu hobiti nav bijuši uz karošanu, un arī paši viņi ne reizes nebija plēsušies. Vecos laikos, skaidra lieta, viņiem nereti vajadzēja mesties cīņā, lai izdzīvotu bargajā un nežēlīgajā pa­saulē, taču Bilbo laikos tā jau bija ļoti sena pagātne. Pēdējā kauja, kas norisinājās pirms šajā stāstā tēlotajiem notikumiem un patiesi bija vienīgā, kas jebkad izcīnīta Dalienas robežās, jau bija pagaisusi no hobitu atmiņas — tā bija Zālaines kauja, kad Dalienas ēras 1147. gadā Bandobrass Tuks satrieca orku iebru­cējus. Pat laika apstākļi bija kļuvuši mīlīgāki, un vilki, kas kādreiz bargās, sniegotās ziemās mēdza atsirot no ziemeļiem, tagad tika pieminēti vienīgi sentēvu pasakās. Šādi tādi ieroči Da­lienā gan vēl bija saglabajušies, lielākoties vien kā trofejas, kas greznojās virs pavarda vai pie sienām, krietna tiesa grēdojās ari Izrakas pilsētas muzejā. Tas tika dēvēts par Krāmuļmāju, jo visas mantas, kam hobiti acumirkli neatrada nekādu izmantojumu, bet ko akurāt projām mest negribēja, viņi sauca par krāmuliem. Arī hobitu mitekļos krāmuļi krātin krājās, un liela tiesa dāvanu, kas ceļoja no rokas rokā, tāpat bija ieskaitāmas šai pašā šķirā.

Tomēr par spīti ilgajai dzīvei mierā un pārticībā šī tautiņa bija brīnumainā kārtā saglabājusi sīkstu garu. Ja reiz nonāca tik tālu, iebiedēt vai piebeigt hobitu bija grūti, un ap smalkām man­tiņām viņi neapnikuši mīlinājās varbūt tieši tāpēc, ka vajadzības gadījumā bez tām vartja tīri labi iztikt, turklāt ar negantām lik­stām, naidniekiem vai aukām spēja tikt galā tik brangi, ka dažam labam, kurš hobitus īsti labi nepazina un redzēja tik vien kā viņu apaļos vēderiņus un tuklos vaigeļus, no brīnumiem vai mute palika vaļā. Nebūdami kauslīgi un prieka pēc nevienu nost nebendedami, hobiti tomēr, briesmās nonākuši, turējās braši un ar ieročiem, ja vajadzēja, joprojām prata rīkoties gods godam. Pateicoties asajai redzei un drošai rokai, viņi bija izveicīgi strēl­nieki. Turklāt ar labām sekmēm lika lietā ne tikai loku un bultas vien. Ja reiz hobits pieliecās, lai paceltu no zemes akmeni, bija pēdējais brīdis lasīties lapās — to zināja kurš katrs kustonis, kas paslepus bija ielavījies Dalienas dārziņos.

Iesākumā visi hobiti esot dzīvojuši zemē raktās aliņās — vis­maz tā vēstīja nostāsti. Tieši tādus mitekļus viņi joprojām atzina par pašiem omulīgākajiem, taču ar laiku, gribi negribi, vajadzēja pierast pie citādiem mājokļiem. īstenībā Bilbo laikos pie sentēvu ieražas Dalienā turējās tikai paši bagātākie un paši trūcīgākie hobiti. Nabagi mitinājās pavisam prastos midzeņos, patiesi īstās alās, kur labākajā gadījumā bija ierīkots viens lodziņš, bet daž­kārt logu nebija nemaz, kurpretim bagātnieki pēc senlaiku vien­kāršo zemnīcu parauga izbūvēja greznum greznus pazemes mājokļus. Bet vietu, kas būtu piemērotas šo plašo un sazaroto tuneļu (tā dēvēto smialu) ierīkošanai, nebija nemaz tik daudz, tā ka līdzenumos un zemienēs mītošie hobiti ar laiku sāka būvēt mājokļus virs zemes. Galu galā pat paugurainos apvidos un vecajos miestos, teiksim, Hobitonā vai Migainēs, vai arī Dalienas lielākajā pilsētā Izrakā, Baltajās piekalnltēs, tagad slējās vesels lērums koka, mUra un akmens ēku. Sevišķi tādas bija iecienījuši melderi, kalēji, virvju vijēji, ratnieki un citi amatnieki, kas jau tolaik, kad hobiti vēl mita alās, bija iepratušies būvēt šķūņus un darbnīcas.

Runā, ka paradumu celt lauku mājas un kūtiņas esot aizsā­kuši hobiti no Purvājiem Brandaviņas lejtecē. Tai pusē, Rltājos, hobiti bijuši visai paprāvi un smagnēji un slapjā laikā kājās āvuši rūķu zābakus. Bet nevienam nebija noslēpums, ka viņu dzīslās ritēja krietna tiesa platperu asiņu — par to skaidri lieci­nāja pūkas, kas lielai daļai turieniešu klāja zodu. Ne pinkupe- kām, ne smalkstiem no bārdas nebija ne miņas. Tā nu vairākums hobitu no Purvājiem un Bricavas tur, austrumkrastā, kurp viņi pārcēlās vēlāk, galu galā no dienvidiem ieplūda Dalienā, tomēr joprojām bija saglabājuši visādus ērmotus vārdus un savādus nosaukumus, kādi cituviet Dalienā nemaz nebija pazīstami.