Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

— Trīspadsmit, trīspadsmit dienas, — Pins saminstinājās. — Ja, manuprāt, ta varētu but. Jā, es stāvēju līdzās, kad viņš ragā pūta. Taču paligi nenāca. Tikai orki saskrēja vel lielākā barā.

— Tātad, — Denetors teica, vērīgi pētīdams Pīna seju, — tu tur biji? Pastāsti ko vairāk! Kāpēc palīgu nebija? Un kā nākas, ka tu izglābies, tomēr viņš ne, tik varens vīrs būdams un pret nieka orkiem cirzdamies?

Pīns pietvīka un piemirsa visas bailes. — Vislielāko spēka­vīru var nokaut viena pati bulta, — viņš sacīja, — un Boromiru bija caururbušas sazin cik. Pēdējoreiz viņu redzēju, noslīgušu pie koka un velkam no sāniem laukā melnspalvotu šautru. Tad man melns sagriezās gar acīm un tiku sagrābts par gūstekni. Vairs es viņu neredzēju un neko vairāk nezinu. Bet es turu godā viņa piemiņu, jo drosmes viņam netrūka. Viņš gāja bojā, mūs glāb­dams — manu ciltsbrāli Meriadoku un mani pašu, kad mums mežā no slēpņa uzklupa Tumsas pavēlnieka kareivji; un, kaut viņš krita un izrādījās zaudētājos, mana pateicība talab nav mazāka.

Tad Pīns ieskatījās vecajam vīram tieši acīs, jo krūtis jopro­jām svešādi kņudinājās pašlepnums, nievīgā, aizdomu pilnā un saltā toņa aizskarts. — Bez šaubam, tik varens cilvēku valdnieks necerēs, ka tāds hobits, sīkaliņš no ziemeļu Dalienas, varētu vi­ņam jelkā noderēt, taču kā nu jaudāšu, esmu gatavs tev kalpot, paradu atmaksādams. — Atsviedis sāņus pelekā apmetņa stēr­beli, Pīns izrāva savu zobentiņu un noguldīja to Denetoram pie kājām.

Sirmgalvja sejā atausa tikko jaušams smaids — kā saltas sau­les atspīdums ziemas novakarā; bet viņš nolieca galvu un pastiepa roku, raga atlūzas nolikdams malā. — Dod šurp to ieroci! — viņš teica.

Pīns, pacēlis zobenu, pasniedza to ar spalu pa priekšu. — No kurienes tāds cēlies? — Denetors vaicāja. — Tam uzgulusi daudzu, daudzu gadu nasta. Vai tikai asmeni sensenos laikos nebūs kaluši mūsu pašu ziemeļu ciltsbrāļi?

— Tas nācis no kapukalniem, kas pie manas zemes robežām, — Pins sacīja. — Taču tur tagad tikai nešķīsteņi mitinās, un no laba prata es neko vairāk par liem stāstīt vis negribētu.

— Redzu, ka esi iepinies savādos stāstos, — Denetors bilda, — un lieku reizi top skaidrs, ka neder skatīt vīru… vai sīkaliņu no cepures. Es pieņemu tavu piedāvājumu. Jo ar vārdiem tu zemē neesi iedzenams un valoda tev kā godavīram, kaut pie mums, dienvidos, varētu šķist neierasta. Un mums tai dienā, kas nāk, būs vajadzīgi visi goda ļaudis, lai lieli vai mazi. Tagad dod man zvērestu!

— Saņem zobenu pie spala, — Gendalfs ierunājās, — un at­kārto visu, ko valdnieks teiks, ja reiz esi cieši nospriedis.

— Esmu, — Pins atteica.

Vecais virs noguldīja zobenu klēpi, Pins satvēra spalu un lēni atkārtoja Denetora vārdus:

— Te es stāvu un zvēru but Gondorai, tās valdniekam un pavaldonim uzticīgs kalps, runāt un ciest klusu, rīkoties un uz­turēt spēkā, nākt un iet nestundā un pārticība, miera un kara laikā, dzīvs vai miris, no šā brīža un turpmāk, līdz mans vald­nieks mani atsvabina, nāve mani paņem vai pasaulei pienāk gals. To saku es, sīkaliņu Dalienas Peregrīns, Paladina dels.

— Un es, Denetors, Ekteliona dēls, Gondoras valdnieks, diž- ķēniņu pavaldonis, to dzirdu un paturēšu vērā, nedz piemirsīšu atalgot par to, kas dots: par uzticību — mīlestība, par drosmi — gods, par zveresta laušanu — atmaksa. — Tad Pīns savu zobenu saņēma atpakaļ un iebāza to makstī.

— Un tagad, — Denetors bilda, — klausies manu pirmo pa­vēli: runā un neciet klusu! Izstāsti man visu no sākta gala un pieraugi, ka atsauc prātā visu, ko spēj, par Boromiru, manu dēlu. Sēsties nu un sāc! — Runādams viņš ieskandinaja mazu sudraba gongu, kas stāvēja līdzās kajsoliņam, un tūliņ priekša iznāca kalpotāji. Tad Pīns noprata, ka tie bija stāvējuši nišās abpus durvīm, Gendalfa un viņa paša nemaz nepamanīti.

— Atnesiet viesiem vīnu, paēdienu un sēdekļus, — Denetors norīkoja, — un pieraugiet, lai vienu stundu neviens mūs netraucē.

— Vairāk laika atlicināt nevaru, jo vēl daudz citu darīšanu, kas nav atliekamas, — viņš sacīja Gendalfam. — Varētu šķist — daudz svarīgākas, tomēr man pašam ne tik steidzamas. Tomēr, kazi, varēsim vēl aprunāties dienas nogalē.

— Un, cerams, tā drīzāk, — Gendalfs atsaucās. — Jo es ne­esmu jājis šurp no Izengardas vēja ātrumā simt un piecdesmit ligas tikai tālab, lai atvestu pie tevis vienu kareiviti, lai cik smalki audzinātu. Vai tev nekas par to, ka Teodens izcīnījis varenu kauju, ka Izengarda gāzta un esmu salauzis Sarumana zizli?

— Tas man noteikti no svara. Taču par šiem darbiem jau gana esmu dabūjis zināt caur paša padomu, par spīti austrumu ļaunigumam. — Viņš pavērsa pret Gendalfu tumšo skatu, un nu Pins ieraudzīja, cik abi sirmgalvji līdzīgi, un samanīja sasprin­gumu gaisā, it ka tur starp tiem abiem nostieptos nokaitusi stīga, ikkuru bridi gatava uzliesmot.

Denetors nudien diženam burvim līdzinājās daudz vairāk nekā Gendalfs — vairāk pec ķēniņa, skaistāks un varenāks, un vecāks. Tomēr ne acis, bet kāda cita maņa Pinam ļāva nojaust, ka Gendalfam vara lielāka un viedība dziļāka un viņam piemīt majestātiskums, kas aizplīvurots. Turklāt Gendalfs bija no abiem vecakais — daudz vecāks. "Par cik vecāks?" viņš ieprātojās un tūliņ iedomājas — cik savādi, ka tas vēl nekad nebija iešāvies prātā. Kokubārzda burvjus pieminēja, bet pat tad Pīns netika iedomājies par Gendalfu ka vienu no viņiem. Kas bija Gendalfs? Cik tālos laikos un kur viņš bija ienācis šajā pasaulē, un kad to atstās? Tad domu pavediens pārtrūka, un Pins ieraudzīja, ka Denetors un Gendalfs aizvien vel veras viens otram acīs, it kā domas lasīdami. Taču Denetors novērsās pirmais.

— Ja, — viņš ierunājās, — runā, ka Akmeņi gājuši zudībā, tomēr Gondoras valdniekiem acis labākas nekā vienkāršiem ļaudīm, un pie viņiem satek daudzas vēstis. Bet nu sēstieties!

Vīri ienesa krēslu un zemu soliņu, viens atnesa paplati ar sudraba blašķi un kausiem, un baltiem cepumiem. Pins apsēdas, tomēr nespēja novērst skatu no vecā valdnieka. No tiesas… vai ari vien norēgojās, ka, Akmeņus pieminēdams, viņš, acīm pie­peši iespulgojoties, pameta zibsni uz Pīnu?

— Tagad stāsti, kas tev stāstāms, mans vasali, — Denetors bilda pa pusei laipnīgi, pa pusei ar izsmieklu. — Jo vārdi, ko runa tāds, ko mans dels par ciešu draugu turējis, tiks no tiesas sveikti.

Pīns uz laiku laikiem atcerējās šo stundu troņa zālē, Gon­doras valdnieka caururbjošo skatienu un nemitīgos durstīgos, trāpīgos jautājumus, turklāt turpat līdzās visu laiku sēdēja Gen­dalfs — vērodams, ausldamieS un (Pīns nomanīja) valdīdams au­gošas dusmas un nepacietību. Kad stunda bija gala un Denetors velreiz ieskandināja gongu, Pins jutās pagalam nokausēts. "Nevar but vēl ne pāri deviņiem," viņš iedomājās. "Nu es varētu notiesāt trīs brokastis pēc kārtas."

— Aizvediet pavēlnieku Mitrandiru uz mītni, kas viņam sa­gatavota, — Denetors norīkoja, — un viņa ceļabiedrs lai pagai­dām apmetas turpat, ja grib. Taču lai top zināms, ka viņš nu zverejies man par vasali un lai top pazīstams kā Peregrins, Pala- dīna dēls, un apgUst mazāk svarīgas paroles. Aizlaidiet vēsti ka­ravadoņiem — lai nāk pie manis šurp, cik drīz vien var, kolīdz iezvanīta trešā stunda. Un tev, mans pavelniek Mitrandir, arī būs nakt šurp, kā un kad vien vēlies. Nevienam nebūs tev kavēkļus likt, pie manis nākdamam, ja vien nenāc manās īsajās miega stundās. Lai pārskrien tavas dusmas uz vecu viru par viņa ģe­ķību, un tad atgriezies man par mierinājumu!