Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

Šī daļa, trešā un pēdējā, vēstīs par Gendalfa un Saurona spēko­šanos līdz satriecošam galam un lielās tumsības krišanai. Vispirms atgriezīsimies rietumos, kur gaidāma kauja.

Pins patvēries zem Gendalfa apmetņa pabāza lauka galvu. ieprātojās,diez, pamodies vai joprojām guļ, aizvien vel kavēdamies zibošaja sapni, kurā viņš tinas jau kur tas laiks, kopš sakas liela jašana. Tumsa ievīstīta pasaule brāzās garam, un vējš skaļi dziedāja ausis. Saskatāmas bija likaī ripojošas zvaigznes un pret padebesi milzu ēnas tālu projām pa labi, kur atkapas dienvidu kalni. Kaudamies ar miegu, viņš raudzīja aplēst, eik ilgi jau jāts uti cik ceļam celienu bijis, bet atmiņa bija apmiglota un neskaidra.

Vispirms viņi jāja baismīgi atri ne reizi neapstādamies, tad rītausma viņš ieraudzīja bali zeltainu vizmu, un viņi nonaca pie klusuma slīgstošas pilsētas un liela, tukša nama kalna gala. Un, tikko viņi tur patveras, pāri atkal parlaidās spārnotā ena, ta ka visi ļaudis bailes sarāvās. Bet Gendalfs viņam teica laipnīgus vārdus, un viņš nolikās kaklā pagulēt pārguris, tomēr caura miegā, neskaidri nomanīdams, ka cilvēki uak un iet, sarunajas un Gcndalls saka, kas daratns. Tad atkal la jāšana — pa nakti vien. Nu jau otra, ne, treša nakts pec las. kad viņš ielūkojas akmeni, lln, atminējies, cik las bija baisi, viņš atmodas pavisam un nodrebi najas, un vēja auros ieskanejas draudīgas balsis.

Debesis iedegas blāzma — ka dzeltena liesma viņpus melna krāvumā. Pins ierāvās dziļak, uz bridi sabijies, iepratodamies, diez uz kādu baigu zemi Gendalfs viņu nes. Viņš izberzeja acis un tad ieraudzīja, ka tur nu jau teju pilns meness ceļas pāri aus­trumu tumsībai. Tātad līdz ritam vel bija lalu, un tumsa vel ceļojamas ilgas stundas. Sakustējies viņš ierunājās.

Kur mes esam, Gendalf? viņš apvaicajās.

Gondoras valstībā, — burvis atteica. — Garam joprojām slīd Anoriēna.

Kādu bridi atkal valdīja klusums. Tad: — Kas tas? — Pins piepeši iekliedzās, iekampdamies Gendalfa apmetni. — Skaties! Uguns, sarkana uguns! Vai te dzīvo pūķi? Re, kur vēl viens!

Atbildes vietā Gendalfs skaļi uzsauca zirgam: — Aiziet, Zi­beni! Mums jāsteidzas. Laika vairs nav daudz. Skat! Gondoras bākas iedegtas — pailgā sauciens. Iesvēlics karš. Re, Amondinā uguns, un Eilenahs liesmo, un tur cita aiz citas uz rietumiem: Nardols, Erelass, Minrimmons, Kalenhads un Halifīriens uz Ro- hanas robežām.

Bet Zibens palēnināja gaitu, pārgāja uz soļiem, tad paslēja galvu un nozviedzas. Un no tumsas atskanēja atbilde — tur zviedza zirgi, tad iedipējās pakavi un ka lidojoši rēgi mēnesnīcā ga­rām pašāvās trīs jātnieki, pagaisdami rietumpusē. Zibens, sa­kopojis spēkus, metas uz priekšu, un nakts viņam plūda pāri kā vēja auri.

Pins atkal apmiegojās un laida gar ausim lielākoties visu, ko Gendalfs klastija par gondoriešu ieražām, par to, kā pilsētas kungs licis no abāin pusēm visgarām robežām uz augstakajām kalnu grēdas virsotnēm uzbuvēt bākas un tur izvietojis sargpos­teņus, kur viņa vēstneši, sūtīti uz Rohānas ziemeļiem vai dien­vidu Belfalasu, allaž varēja dabūt atpūtinātus zirgus. — Ilgs laiks aizritējis, kopš ziemeļu bākas tikušas iedegtas pēdējoreiz, — viņš teica, — un Gondoras sendienās tās bija liekas, jo viņiem bija Septiņi akmeņi. — Pīns nemierīgi saknosījās.

— Laidies vien atkal miegā un nebaiļojies! — Gendalfs sacīja. — Jo tev jādodas nevis uz Mordoru — kā Frodo, bet uz Minasti- rīlu, un drošāku vietu šais dienās vairs nekur nesameklēsi. Ja Gondora kritīs vai Gredzens mums zudis, Dalienā glābiņa nebūs.

— Ir nu gan mierinātājs, — Pīns noteica, tomēr snaudiens uzmācās. Pēdējais, ko viņš apjauta, iekams ieslīga dziļā miegā, bija augstas, baltas, vizošas smailes, kas pavīdēja virs mākoņiem kā peldošas salas, atstarodamas rietošā mēness gaismu. Prātā iešāvās Frodo — diez kur viņš, vai jau Mordorā, bet varbūt pagalam, un viņš nezināja, ka Frodo tālu, tālu tobrid lūkojas uz to pašu menesi, kas, rītausmai tuvojoties, laidās lejup, aiz Gon­doras.

Pinu pamodināja balsis. Tā bēguļojot un auļojot naktī, bija aizritējusi vēl viena diena. Bija mijkrēslis: atkal ausa salts rīts.

un apkārt viss tinās nemīlīga, pelēkā miglā. Zibens stāvēja, sa­svīdis un kūpēdams, taču kaklu lepni paslējis un noguris nelik­damies it nemaz. Viņu bija apstājis pulks liela auguma viru garos apmetņos, un aiz tiem migla vīdēja akmens mūris. Šķita pusgrauts, bet vēl nakts melnumā jau skanēja steidzīga darba kņada: klaudzēja veseri, klinkstēja ķelles, čīkstēja rati. Dūmakā vietumis nespodri gailēja lapas un liesmas. Gendalfs runāja ar cilvēkiem, kas aizšķērsoja ceļu, un klausīdamies Pins apjauta, ka apspriests tiek viņš pats.

— Jā gan, tevi, Milrandir, mēs pazīstam, — teica viru vado­nis, — tu zini Septiņvārtu paroles un vari tikt cauri. Taču tavu biedru mēs nepazīstam. Kas viņš tāds? Kuķis no ziemeļkalniem? Šobrīd mūsu zemē svešinieki nav vēlami, ja nu vien vareni un bruņoti, uz kuru uzticību un palīdzīgu roku varam paļauties.

— Es par viņu galvošu Denetora troņa priekšā, — Gendalfs atsacīja. — Un, par varonību runājot, neskati vīru no cepures! Viņš pieredzējis vairāk kauju un briesmu nekā tu, Ingold, kaut augumā esi divkārt lielāks, un nu viņš nāk no triecienuzbru­kuma Izengardai, par ko nesam vēsti, un ir pārmēru noguris, citādi es viņu modinātu. Vārdā viņam Peregrins — gaužām dros­mīgs cilvēks.

— Cilvēks? — Ingolds šaubīdamies novilka, un pārējie iesmējās.

— Cilvēks! — Pīns iesaucās, tagad pa īstam aizsvilies. — Cil­vēks! Nekādā ziņā! Es esmu hobits, un no drosminieka mani tik­pat maz kā no cilvēka, ja nu vien reizumis, kad citādi nevar. Neļaujies, lai Gendalfs tevi apved ap stūri!

— Tā runātu reti kurš dižs varonis, — Ingolds sacīja. — Bet kas ir hobits?

— Sīkaliņš, — Gendalfs atbildēja. — Nē, nejau tas izslavē­tais, — viņš piebilda, manījis izbrīnu vīriem sejā. — Ne tas pats, bet no tās pašas cilts.

— Jā, un tas, kurš viņam bija ceļabiedros, — Pins piebalsoja. — Un jūsu pilsētas Boromirs bija kopā ar mums, un viņš mani izglaba ziemeļu sniegajos, un pēcgalā viņš tika nokauts, aizstā­vēdams mani pret daudziem naidniekiem.

— Mierā! — Gendalfs viņu apsauca. — Šī skumjā ziņa pirināk pavēstāma tēvam.

— To jau nopratām, — Ingolds teica, — jo pēdējā laika te savā­das zīmes bijušas. Taču nu — aši iekša! Jo Minastiritas kungs katra ziņā gribēs dzirdēt par dēlu ko jaunu — lai vesti atnesis cilvēks vai…

— Hobits, — Pīns sacīja. — Jūsu kungam es neko daudz vis pakalpot nezināšu, taču darīšu, ko spēšu, drosminieku Boromiru pieminēdams.

— Palieciet sveiki! — Ingolds novēlēja, un vīri pašķīrās, do­dami ceļu Zibenim, un zirgs iesoļoja mūri izcirstos šauros vārtos. — Lai tavs padoms Denetoram viņa nestunda un mums visiem labs, Mitrandir! — Ingolds nosaucās. — Taču stāsta, ka tu esot ieradis nest bēdu un briesmu vēstis.

— Jo nāku reti — vien tad, kad mani palīgos vajag, — Gen­dalfs atteica. — Un, par padomu runājot, tev es sacītu, ka esat novēlojušies, Pelennoras mūri labodami. Tagad pret vētru, kas jau virsū brāžas, jūs vislabāk noturēsieties, likdami lietā dūšu, — tikai tādu cerību jums došu. Jo ne jau ļaunas ziņas vien nesu. Bet lieciet ķelles pie malas un triniet zobenus!