Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

— Darbs būs galā pret vakaru, — Ingolds sacīja. — Šis aiz­sargsienas gabals pēdējais uzmūrējams: te uzbrukums vismazāk gaidāms, jo uz šo pusi mums draugi — rohāņi. Vai par viņiem jelko zini? Ka lēs — aicinājumam viņi atsauksies?

— Jā, nāks. Taču viņi daudzas kaujas izcīnījuši jums aiz muguras. Drošs gals vairs nav ne šim, ne kuram katram citam ceļam. Esiet modri! Nejau Gendalfa Kapukraukļa dēļ jūs butu pieredzējuši no Anoriēnas šurp nākam naidnieku karapūli, nevis Rohānas jātniekus. Un to, kazi, vēl pieredzēsit. Palieciet sveiki un neguliet!

Gendalfs nu izjāja klajumā otrpus Rammasekoram. Tā gon- dorieši dēvēja ārmuri, ko ar lielām pulem bija uzcēluši pec tam, kad viņu Naidnieka tumsības varā krita Itīlija. Desmit vai vairāk ligu garš tas stiepās no kalnu pakājes un atkal atpakaļ, savas skavās ietverdams Pelennoras plašumus — pilsētas skaistās un auglīgās lēzenās nogāzes un terases, kas laidās dziļi lejup līdz Anduīnai. Pilsētas Lielos vārtus, kas vērās uz ziemeļaustrumiem, no ārsienas šķīra četras līgas, tur no draudīgā mūra pavēras skats uz. upmalas līdzenumiem un mūrējums bija augsts un stiprs, jo šeit pa sienām apjoztu uzbērumu, cauri apsargātiem vārtiem un garām kaujas torņiem iekšā veda ceļš no Osg'iliatas brasliem un tiltiem. Šaurākajā vieta — dienvidaustrumos mūri no pilsētas šķīra mazliet vairāk nekā līga. Tur Anduina, Dien- viditīlijā apmetuši slaidu loku ap Emonarnenu kalniem, strauji pacirtās uz vakariem un armuris slejās pašā upes krasta; lejāk bija Harlondas steķi un piestātnes laivām un kuģiem, kas nāca augšā pa straumi no dienvidu vasaļzemēm.

Pilsētas zemes bija krāšņas, labi iekoptas, ar daudziem dārziem, tur bija saimniecības ar kaltēm un klētīm, aitu un govju kūtīm un aplokiem, un liels pulks strautiņu, kas cauri zālienam no kalniem urdza lejup, uz Anduīnu. Tomēr ganu un lopkopju te nebija daudz, un gondorieši lielākoties mita septiņos pilsētas lokos vai pierobežas kalnu ielejās, Losarnahā, vai tālāk dienvidos, skaistajā Lebeninā ar tās piecām straujupēm. Tur, starp kalniem un jūru, dzīvoja skarbi ļaudis. Viņi gan skaitījās gondorieši, tomēr jaukteņi, un viena daļa bija drukni un melnīgsnēji — to priekšteči nāca no aizmirstībā nogrimušas tautas, kas jau Meln- dienās, pirms ķēniņu ierašanās, mita kalnu pavēnī. Bet tālāk, varenajā vasaļzemē Belfalasā, savā Dolamrotas pilī jūras krastā mita ķēniņdēls Imraīls, un viņš bija smalku asiņu, un viņa ļaudis tāpat — liela auguma un lepni, ar acīm, pelēkām kā jūra.

Tā, Gendalfam jājot labu laiciņu, debesīs uzausa diena, un Pins, nopurinājis miegu, paveras visapkārt. Pa kreisi gulās mig­las jura, austrumos sabiezēdama necaurredzama tumsībā, bet pa labi pret debesīm galvas slēja vareni kalni, sastājušies grēdā, kas, stiepdamās no vakariem, piepeši beidzās ar stāvu krauju, it kā apkaimes rašanās laikos Dižupe būtu izcirtusies cauri milzu kra- vumam, izgrauzdama plašu ieleju, kur nākamībā butu vieta kau­jam un strīdiņiem. Un tur, kur Ērednimraīsu baltie kalni beidzās, viņš ieraudzīja, kā Gendalfs tika solījis, melno Mindolluīna kalna blāķi ar tā dziļo aizu tumši violetajām ēnām un augsto pieri, kas bālēja austošās dienas gaismā. Tam klēpī dusēja Apsargātā pilsēta ar septiņiem akmens mūriem — tik stipriem un seniem, it kā tos nevis cilvēki bUtu cēluši, bet milži pašā kalna klintī izcirluši.

Pīnam tā apbrīnā veroties, draudīgi pelēkie mūri vērtās balti un rītausmā maķenīt pietvīka, un pēkšņi pāri austrumu tumsībai pacēlās saule, triekdama uz pilsētu staru kuli. Tad Pinam izspruka kliedziens, jo pret debesim iemirdzējās Ekteliona tornis, kas sle­jās uz visaugstākā mūra,, vizēdams ka ar pērlēm un sudrabu ro­tāts dzelksnis — stalts, skaists un samērīgs, un ta smaile zibsnīja kā no kristāla izcirsta, un tur no robotajiem mūriem izkārās un rīta vējā ieplīvojās balli karogi, un tālu, tālu dzidri aizskanēja it kā sudraba taures.

Tā nu Gendalfs un Pins saullēktā piejāja pie gondoriešu Lie­lajiem vārtiem, un dzelzs vērtnes viņu priekša pašķīrās.

— Mitrandirs! Mitrandirs! — ļaudis sauca. — Nu mēs zinām, ka vētra patiesi jau tuvu!

— Tūliņ būs klāt, — Gendalfs apliecināja. — Atlidoju tai uz spārniem. Laidiet mani iekšā! Man jātiek pie jusu kunga Dene- tora, kamēr viņš vēl pavaldonis. Lai karu lemts notikt, Gondorai, kādu jūs to pazīstat, pienācis gals. Laidiet iekšā!

Padzirdējuši viņa pavēlošo balsi, viri atkāpās un burvi vairs noklaušināja, kaut arī izbrīnā raudzījās uz hobitu, kas viņam sēdēja priekšā seglos, un uz zirgu, kas abus nesa. Jo pilsētnieki zirgus gandrīz neizmantoja un ielās tadi lopiņi bija reti redzami, ja nu vien tie, kuriem mugurā sēdēja kunga vēstneši. Un viņi teica: — Tas taču droši viens no Rohānas ķēniņa varenajiem ru- makiem! Kazi, rohāņi drīz bus klāt mums palīgos. — Bet Zibens lepni aizsoļoja projām pa garo, līkumoto ceļu.

Jo Minastirīta bija būvēta septiņos klintī izcirstos līmeņos, un ikkatru apjoza mūris, un ik mūrī bija vārti. Taču tie nebija ierīkoti cits virs cita: pilsētas mūra Lielie vārti bija aploces aus­trumpusē, nākamie — gabalu uz dienvidiem, trešie — gabalu uz ziemeļiem, un tā tālāk, zigzagiem uz augšu, tā ka bruģētais ceļš, kas veda uz. citadeli, vijās turpu šurpu pa kalna sāniem. Un ikreiz, nonācis virs Lielajiem vārtiem, tas veda cauri velvētai ejai, izurbdamies cauri milzīgam akmens stabam, kura izcilnais blāķis sašķēla uz pusēm visus pilsētas lokus, izņemot apakšējo. Jo pa daļai kalna pirmatnējā veidola deļ un pa daļai, pateicoties senļaužu dižajai prasmei un pūliņiem, šaipus Lielajiem vārtiem plašā pagalma dziļumā augšup slējās augsts akmens bastions ar asu šķautni, kas kā kuģa ķīlis vērās uz austrumiem. Tas stiepās līdz pat augstākajam lokam, kur vainagojās ar robotu nocieti­nājuma mūri, tā ka citadeles iemītnieki, tur nostājušies, gluži kā jūrnieki no kalnam līdzīga kuģa varēja nolūkoties lejup uz Lie­lajiem vārtiem no septiņsimt pēdu augstuma. Arī citadeles vārti vērās uz austrumiem, bet bija izcirsti vienlaidus klintī, tāpēc uz septītajiem vārtiem ceļš veda kalnup taisns, garš, ar gaismekļiem izlikts.Tā pēdīgi varēja nokļūt Virspagalmā un pie strūklakas Baltā torņa pakājē — tornis stalts un samērīgs slējās piecdesmit asu augstumā, ja mēra no pamatiem līdz pašai smailei, kur tūk­stoš pēdu virs līdzenuma plīvoja pavaldoņu karogs.

Citadele tiešam bija stipra — ja iekša bija palicis kāds, kurš jaudāja ieroci noturēt rokā, ienaidnieku karapulks te iebrukt vis nevarēja. Cita lieta, ja naidnieks pielavitos no mugurpuses, uzrā­pies pa Mindolluina pakāji un lā ticis līdz šaurajai pārkarei, kas Sardzes kalnu savienoja ar kalna blāķi. Bet pārkare, kas stiepās līdz piektajam mūrim, bija apjozta ar nocietinātiem mūriem līdz pašai kraujai, kas slējās lās rietumgalā, un tur, starp kalnu un torni, stāvēja kapličas un velvēti zārki, kuros dusēja uz mūžiem apklusušie ķēniņi un kungi.

Pins ar augošu izbrīnu vērās uz vareno akmens pilsētu — neko tik milzīgu un lielisku viņš pat sapņos nebija redzējis. Tā bija lielāka un stiprāka par Izengardu, turklāt daudz skaistāka. Tomēr īstenībā Minastirīta ar katru gadu tuvojās savam norie­tam — jau tagad te bija vien puse no iedzīvotājiem, ko pilsēta it viegli būtu varējusi izmitināt. Ik iela viņi pajāja garām kā­dam varenam namam vai pilij, kam durvis vai vārlu arkās bija iegrebtas skaistas, svešādas, senatnīgas rakstu zīmes: Pīns no­prata, ka tur iegriezti kādreizējo iemītnieku — augstmaņu un dzimtu vārdi. Tomēr tagad ēkas grima klusumā, pa plašajām, ar plātnēm izliktajām grīdām nodipēja soļi, zālēs neskanēja balsis, neviens nepavērās ne pa durvīm, ne tukšajiem logiem.