Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

Pēdīgi viņi iznira no pakrēslas pie septītajiem vārtiem, un siltā saulīte, kas lēja gaismu upes viņā krastā, kur Frodo soļoja pa Itīlijas laucem, te apspīdēja gludenās sienas un kolonnas, un varenu arku ar stūrakmeni, izgrebtu majestātiskas, ar kroni rotā­tas galvas veidolā. Gendalfs Izkapa no segliem, jo zirgam ieiet citadelē bija liegts, un Zibens, uzklausījis saimnieka laipno pie­runāšanu, ļāvās aizvesties.

Vārtu sargi bija tērpušies melnā, un viņiem bija svešādas bruņcepures: ar augstu seksti, sejai cieši piegulošiem vaigu aiz­sargiem, virs tiem — balti jūras putnu spārni, bet pašas cepures dzirkstīja sudraba liesmās, jo tik tiešām bija kaltas no milrila, karā salaupīta senlaiku slavas dienās. Uz melnajiem apmetņiem vī­dēja baltā izšūdināts koks, ar ziediem kā nosnidzis, un virs tā — sudraba kronis un daudzstaru zvaigznes. Tas bija Iilendila man­tinieku ieterps, un visā Gondorā to valkāja tikai citadeles sargi pie Strūklakas pagalma, kur Baltais koks reiz bija audzis.

Šķita, ka ziņa par viņu ierašanos bija skrējusi pa priekšu — sargi abus ielaida tūliņ, nebilduši ne vārda un neko nevaicājuši. Gendalfs ātrā soli devās pāri pagalmam, izliktam ar baltām plāt­nēm. Tur rīta saule nuligi rotājās strūklaka, ko apjoza koši zaļš zāliens, bet pašā vidū pāri akmens tvertnei lika nokaltis koks, un lejup rasojošās lāses pa tā nedzīvajiem un aplūzušajiem zariem skumīgi ritēja atpakaļ dzidrajā ūdeni.

Pins pašķieleja turp, steigdamies nopakaļ Gendalfam. Viņš nosprieda, ka skats ir sērīgs, un nobrīnījās, kālab, diez, to nokal­tušo koku atstājuši te, kur viss cits labi sakopts.

Septiņas zvaigznes un septiņi akmeņi sauc mūs, un koks sudrabbalts.

Prātā atausa vārdi, ko Gendalfs tika murminājis. Tad viņš attapās nonācis pie lielās zāles durvīm mirdzošā torņa pakājē, burvim nopakaļ pagāja garām staltajiem, klusējošajiem durvju sargiem un iesoļoja akmens nama vēsajā, atbalšu pilnajā pus­tumsā.

Abi devas talak pa garu un tukšu, plātnēm izliktu gaiteni, un pa ceļam Gendalfs paklusam uzrunāja Pinu: — Domā, ko runā, Peregrīna jaunkungs! Nav īstais brīdis, lai kulstītu mēli pēc hobitu modes. Tcodēns ir laipnīgs sirmgalvis. Denetoram cits kalums — viņš ir lepns un izsmalcināts, ar daudz senāku cilts­koku un daudz varenāks, kaut arī par ķēniņu nav dēvējams. Taču runās viņš lielākoties ar tevi un pamatīgi iztaujās, ja reiz tu vari ko pastāstīt par viņa dēlu Boromiru. Viņš Boromiru gaužām mīlēja — varbūt par daudz — un jo karstāk tāpēc, ka abi bija atšķirīgi. Bet, šo mīlestību par aizsegu izmantodams, viņš to, ko uzzināt grib, cerēs vieglāk izdibināt no tevis, nevis no manis. Nestāsti vairāk nekā vajag, un par Frodo ceļu nebilsti ne vārda. Gan es to nokārtošu, kad pienāks laiks. Un tāpat, ja vien vari, nestāsti neko par Aragornu.

— Kāpēc ne? Kas Nerimšam vainas? — Pīns nočukstēja.

— Viņš taču grasījās doties šurp, vai ne ta? Un šā vai tā viņš drīz būs klāt.

— Varbūt, varbūt, — Gendalfs atteica. — Tomēr ja viņš iera­dīsies, visticamāk gan lā, kā neviens — pat Denetors — neie­domājas. Ta būtu labāk. Mazākais, mums nevajadzetu būt par vēstnešiem, ko viņš sūtījis pa priekšu.

Gendalfs apstājās pie augstām nospodrināta metāla durvīm.

— Saproti, Pina jaunkungs, šobrīd nav vaļas tev klāstīt Gondoras vēsturi, taču, kazi, labāk būtu, ja tu ko nebūt no tas butu apgu­vis, kamēr vēl laiskojies pa Dalienu, putnu ligzdas meklēdams un spēlītes spēlēdams. Dari, kā lieku! Diez vai ir prātīgi varenam kungam atnest ziņu, ka mantinieks miris, un tūliņ pārlieku pa­laist muti, klāstot, ka uzradies kāds, kurš, ja ieradīsies, pieprasīs ķēniņa troni. Vai ar to gana?

— Ķēniņa troni? — Pins izbrīnījās.

— Jā, — Gendalfs sacīja. — Ja visu laiku esi staigājis ar ausīm ciet un aizmidzis, mosties nu! — Viņš pieklauvēja pie durvīm.

Durvis atvērās, taču nebija saskatāms neviens, kas tās būtu atvēris. Pins ieskatījās lielajā zālē. Gaisma krita no abpus telpai dziļās nišās ierīkotiem logiem — aiz augstu kolonnu rindām, kas balstīja griestus. Vienlaidus melna marmora stabus vainagoja vareni kapiteļi, rotāti ar akmenī kaltiem zvēriem un lapam, un augstu virs galvas pustumsā nespodrā zeltā vizēja plaša velve, izklāta ar daudzkrāsainām akmens mežģīnēm. Svinīgajā zāle nebija ne miņas no aizkariem vai leģendārajiem zirnekļu tīmek­ļiem, nebija nekā, kas no auduma vai koka, taču starp pīlāriem stāvēja saltā akmenī izkaltu memu tēlu pulks.

Pīns acumirkli atminējās Argonatas aptēstās klintis un iesvē- lās bijībā, vērdamies uz sen mirušo ķēniņu aleju. Viņā galā uz daudzpakāpju paaugstinājuma zem marmora baldahīna, izkalta ar seksti rotātas ķiveres veidola, bija novietots tronis, aiz tā sienā bija iegrebts ziedošs koks, izlikts ar dārgakmeņiem. Bet tronis bija tukšs. Paaugstinājuma pakāje uz. apakšējā, plati izvirzītā pakāpiena stāvēja akmens kfesls, melns un bez kādiem rotāju­miem, un taja sēdēja vecs vīrs, skatienu piekalis saviem ceļgaliem. Kokā viņam bija balts scepteris ar zelta uzgali. Uz ienacejiem viņš skatu nepacēla. Tie abi svinīgi nomēroja garo ceļu, viņam tuvodamies, līdz apstājās trīs soļus no sirmgalvja kājsoliņa. Tad Gendalfs ierunājās.

— Esi sveicināts, Minastirītas kungs un pavaldoni Denetor, Ekteliona dēls! Esmu nācis kā padomnieks un vēstnesis šajā mel­najā nestunda.

Tad vecais virs paslēja galvu. Pīns ieraudzīja viņa skarbos vaibstus ar lepnajiem vaigu kauliem, it kā ziloņkaulā grebtus, un garo, kumpo degunu starp tumšajām, dziļi gulošajām acīm, un prātā viņam atausa ne tik daudz Boromirs, ka Aragorns.

— Nestunda nudien ir melna, — sirmgalvis sacīja, — un tādos brīžos tu esi paradis ierasties, Mitrandir. Bet, kaut arī visas zīmes rāda, ka Gondoras liktenīgā stunda luvu, šī tumsība man tagad mazāk melna kā tā, kas man pašam uzbrukusi. Dzirdēju, tu esot atvedis pie manis kādu, kurš redzējis manu dēlu mirstam. Vai šo pašu?

— Šo pašu, — Gendalfs apliecināja. — Vienu no abiem. Olrs ir pie Rohānas Teodēna un varbūt še ieradīsies pēcāk. Abi, raugi, ir sikaliņi, tomēr nejau šis pareģojuma minēts.

— Tomēr sīkaliņš, — Denetors drūmi novilka, — un šis vārds man no tiesas nav mīļš, kopš tas nolādētais pants sāka jaukt mums galvu un aizvīla manu dēlu neprāta ceļā un nāvē. Manu Boromiru! Tagad mums tevis vajag. Faramiram vajadzēja jāt viņa vietā.

— Viņš būtu jājis, — Gendalfs sacīja. — Taču savās sirdssāpēs neiesvelies netaisnās dusmās! Boromirs pieteicās doties ceļā un nebūtu pieļāvis, ka to uzņemas cits. Viņš bija valdonīgs vīrs un paradis panakt visu, ko uzdomājis. Es ar viņu kopā mēroju tālu ceļu un viņa dabu iepratos izdibināt. Tomēr tu pieminēji viņu kā mirušu. Vai esi saņēmis ziņu, iekams mēs bijām klāt?

— Esmu saņēmis šo, — Denetors atteica un, nolicis scepteri, pacēla no klēpja to, uz ko tika vēries. Katrā rokā viņam bija puse no vidu pušu pārcirsta dižraga — ar sudrabu apkalta savvaļas buļļa raga.

— Tas pats rags, no ka Boromirs nemūžam nešķirās! — Pins iesaucās.

— No tiesas tā, — Denetors sacīja. — Un savlaik to glabāju es, un tāpat ikkurš vecākais dēls mūsu namā, jau kopš senseniem zudībā aizgājušiem laikiem, kad ķēniņus vēl nebija piemeklējis nespēks un Vorondils, Mardila tēvs, Rūnas tālajās pļavās medīja Aravas govis. Dzirdēju to tālīni nopūšamies pār ziemeļu robe­žām pirms trīspadsmit dienām, un upe to man atnesa jau gaba­los; nebūs vairs tam skanēt. — Viņš apklusa, un iestājās smags klusums. Piepeši Denetors pieversa satumsušo skatu Pinam. — Kas tev par to sakams, slkaliņ?