Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

— Ģeķību? — Gendalfs pārjautāja. — Nekā, manu valdniek, no prāta tu būsi izdzīvojis vien tad, kad būsi beigts un pagalam. Tu pat savas bēdas proti likt lietā par vairogu. Domā, es nesa­protu, kālab tu veselu stundu pratināji to, kurš zina vismazāk, kamēr es sēdēju turpat blakus?

— Ja saproti, samierinies, — Denetors cirta pretim. — Tikai lepnība kritis ģeķis noniecinātu palīdzīgu roku un padomu, kad tāds vajadzīgs, taču tādas veltes lu dali pēc paša ieskatiem. Bet Gondoras valdniekam nebūs tapt pataisītam par ieroci svešās rokās, lai kāds nolūks, lai kāda tam vērtē. Un viņam šai pasaulē, kāda tā nu patlaban, nav cildenāka nolūka par Gondoras lab­klājību, un Gondora, mans kungs, ir manā, nevis kāda cita vara, ja vien ķēniņš neatgriežas.

— Ja vien ķēniņš neatgriežas? — Gendalfs pārvaicāja. — Nu ko, mans kungs un pavaldoni, tāds ir tavs uzdevums — saglabāt ķēniņvalsti par spīti tam, ka tā var notikt, ko gan patlaban tikai retais cer pieredzēt. Šādu uzdevumu pildīdams, tu saņemsi jeb­kādu atbalstu, ko tev labpatiks lūgt. Bet teikšu tikai vienu: manā varā nav nevienas ķēniņvalsts, ne Gondoras, ne kādas citas — lielas vai mazas. Taču man šai pasaulē, kada tā nu patlaban, rūp viss, kam jelkāda vērtē un kam briesmas' draud. Un, kaut arī Gondorai būtu lemts bojā iet, es savu uzdevumu būšu kaut pa daļai veicis, ja vien jelkas pēc šīs tumsības nākamībā zels vai augļus briedēs, vai ziedes. Jo es arī esmu pavaldonis. Nezi­nāji? — Un, to teikdams, viņš apcirtās un soļoja uz zāles durvīm, bet Pīns skriešiem metās līdzi.

Iedams Gendalfs Pinam neveltīja ne skatienu, ne vārdu. Pavadonis aizveda abus līdz zāles durvīm un tad pāri Strūklakas pagalmam līdz augstu mura eku apjoztai ejai. Pēc pāris liku­miem viņi nonāca pie mājas, kas piekļāvās citadeles ziemeļ- mūrim, netālu no pārejas, kas savienoja pilsētu ar kalnu. Iekšā, otrajā stāvā, kttrp veda platas, koka grieztas kāpnes, viņš abiem ierādīja skaistu istabu — gaišu un svaiga gaisa pilnu, ar nespodri zeltainiem, neizrakstītiem, labi nostrādātiem aizkariem. Iekār­tota tā bija pieticīgi — tikai neliels galdiņš, divi krēsli un sols, tomēr abpus sienās bija ar aizkariem aizvelkamas nišas, kurās novietotas mīksti saklātas gultas ar ūdens traukiem un bļodu, kur nomazgāties. Tris augsti, šauri logi vērās uz ziemeļiem, kur likumu meta Anduina, kas, joprojām slēpdamās aiz miglas vā­liem, plūda uz Emonmuīliem un tālīno Raurosu. Pinam nācās uzrāpties uz sola, lai palūkotos pāri platajai akmens palodzei.

— Vai tu uz. mani piktojies, Gendalf? — viņš apvaicajās, kolīdz pavadonis bija izgājis no istabas un aizvēris durvis. — Es centos, ka vien spēdams.

— Centies gan! — Gendalfs atteica, piepeši iesmiedamies, tad pienāca Pinam klāt un nostājās līdzās, apņemdams ar roku ho- bita plecus, un pavērās laukā pa logu. Pins, drusku izbrīnījies, pameta skatu uz viņa seju, kas nu bija pavisam tuvu, jo smiek­liņš izklausījās bezrūpīgs un priecīgs. Tomēr pirmajā acumirkli burvja sejā bija saskatāmas vien raižu un skumju iegrauztas rie­vas, taču, ieskatījies vērīgāk, viņš samanija, ka zem tam vīd ne­valdāms prieks — dzirkstoša jautrība, kas, vaļā palaista, spētu sasmīdināt veselu ķēniņvalsti.

— Tu nudien centies, cik spēdams, — burvis atkārtoja, — un es ceru, ka tik drīz tu vairs neattapsies, iedzīts stūrī starp tādiem diviem briesmīgiem večiem. Tomēr Gondoras valdnieks no tevis izdibināja vairāk, neka tu varbūt iedomājies. Pin. Tev neizdevās noslēpt to, ka nejau Boromirs izveda Pulku no Morijas un ka jūsu vidu bija kāds diži godājams virs, kas mēroja ceļu uz Minastiritu, un ka viņam bija slavens zobens. Cilvēki cieši doma par Gondoras sendienu stāstiem, un Denetors, kopš Boromirs aizdevās projām, ir daudz prātojis par tam vārsmām un vārdiem "Isildura lāsts". Viņš nelīdzinās sava gadagājuma vīriem. Pin, un, lai kāda viņam cilme, sagadījies, ka Denetora dzīslās it kā rit teju tīras Aizrieta ļaužu asinis, tāpat ari-viņa otVajam dēlam — Faramiram, tomēr ne Boromiram, ko viņš mīlēja karstak. Denetors ir tālredzīgs. Viņš, ja vien iegribas, spej nomanīt, kas tev prātā, pat ja esi kur tālu pro­jām. Piekrāpt viņu grūti, un bīstami pat mēģināt. Ielāgo to! Jo nu esi zvērējies viņam par kalpu. Nezinu, kas tev darījās prātā — vai sirdi —, kad izlēmi tā rīkoties. Bet rīkojies tu labi. Es ceļā nestājos, jo nesavtīgu rīcību neder iegrožot ar saltiem prata apsvēru­miem. Tas viņam sakustinaja sirdi un (ja drīkst piebilst) ari sasmī­dināja. Un, mazākais, tu tagad pa Minastiritu vari staigāt, kur ienāk prāta — kad nav rīkojumi jāpilda. Jo, no otras puses, tu esi viņam pakļauts, un to viņš paturēs prātā. Ta ka tomēr piesargies!

Burvis apklusa un nopūtās. — Nu, nav ko daudz prātot par to, ko rīts varbūt nesīs! Viens ir skaidrs — rīts noteikti bUs ļaunāks par šodienu, un tā ies vēl ilgi. Un tur es neko vairs nevaru lidzēt. Spēle ir sākusies, un Figūras jau kustas. Vienu no tām man ļoti kārojas uziet — Faramiru, kas nu ir Denetora man­tinieks. Diez vai viņš ir pilsēta, bet man nav bijis laika ievākt ziņas. Man jāiet, Pin. Jāiet uz valdnieka sanāksmi un jāizdibina, ko nu jaudāšu. Taču gājiens nu Naidniekam, un viņš radis, ko var. Un bandiniekiem, visticamāk, klāsies vienlīdz smagi, Pere- g'rīn, Paladina dēls, Gondoras kareivi. Trin zobenu!

Gendalfs devās uz durvīm, bet uz sliekšņa pagriezās atpakaļ. — Man nav vaļas. Pin, — viņš teica. — Izdari ko manā labā: kad iesi laukā, — vel pirms liecies atpūsties, ja neesi par daudz noku­sis, — ej uzmeklē Zibeni, paskaties, kur viņš un kā. Šie ļaudis pret lopiņiem ir laipnīgi, jo labi un gudri, bet no zirgiem gan neko lāga nesaprot.

To pateicis, Gendalfs aizgāja, un tūliņ citadeles torni dzidri un mīlīgi iešķindējās zvans. Trīsreiz tas noskanēja ka sudrabs un mitējās — trešā stunda kopš saules lekta.

Pēc brīža Pīns devās uz durvīm, nokapa pa kāpnēm un no­skatīja ielu. Saule tagad spīdēja silta un spoža, torņi un augstās ēkas meta garas, asi iezīmētas ēnas uz vakariem. Augstu zilgmē slejas Mindolluīna kalna baltā bruņcepure un sniega metelis. Bruņoti vīri staigāja šurpu turpu pa pilsētaš ielām, it ka nozva­nītajā stundā dotos cits citu nomainīt posteņos.

— Dalienā mēs teiktu — deviņi klāt, — Pīns balsī pats sev atgādināja. — īstais laiks jaukām brokastiņām pie vaļā loga pa­vasara saulīte. Kā man ietu pie sirds brokastis! Vai te neviens tādu neēd? Varbūt jau garām? Un kad viņi ēd pusdienas? Un kur?

Tobrīd viņš pamanīja no citadeles centra puses šurp pa šauro ielu nākam kādu viru melnbaltās drānās. Pins, kam bija sameties vientulīgi ap dūšu, nolēma garāmgājēju uzrunāt, taču tas izrādījās lieki. Virs devās tieši viņam klāt.

— Vai tu butu sīkaliņš Peregrīns? — viņš noprasīja. — Man sacīts, ka tu esot zvērējies kalpot valdniekam un pilsētai. Esi sveicināts! — Virs pastiepa roku, un Pīns to saņēma.

— Man vārdā Beregonds, Baranora dels. Šorīt man brivsolis, ta nu esmu sūtīts tev iemācīt paroles un pastāstīt daudz no tā, ko tu, nav šaubu, vēlēsies zināt. Un es no savas puses arīdzan mācīšos no tevis. Jo sīkaliņš šai zemē nekad nav matīts, baumas gan dzirdētas, tomēr stāstos, kas mums zināmi, par viņiem teju nekas nav sacīts. Vēl vairāk — tu esot Mitrandiram draugs. Vai labi viņu pazīsti?

— Nu, — Pīns atteica, — viņš man zināms visu manu īso mūžu, ka sacīt jāsaka, un pēdēja laikā esam kopa garu ceļu mē­rojuši. Bet tajā gramatā daudz lasama, un neņemos galvot, ka bulu tur redzējis vairāk par vienu divām lappusēm. Tomēr, kazi, labāk viņš pazīstams vien retajam. Manuprāt, mūsu pulka vie­nīgi Aragorns viņu pazina pa īstam.