Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

— Aragorns? — Beregonds pārvaicāja. — Kas viņš tāds?

— Ai, — Pīns sastomījās, — viens vīrs, kam ar mums bija pa ceļam. Tagad viņš, man šķiet, Rohānā.

— Klausos, ka esi Rohānā bijis. Arīdzan par to zemi man tev daudz vaicajams, jo visas cerības, cik nu atlicis, mums uz turie­niešiem. Bet esmu piemirsis, kas man uzdots — pirmām kārtām atbildēt uz visu, ko tev labpatiktu vaicāt. Ko tu gribētu zināt, Peregrīna jaunkungs?

— Nu ko, — Pins atteica, — ja atļauts bilst, patlaban man prātā ir viens visnotaļ urdīgs jautājums… nu, kā ar brokastīm un tā? Proti, kādas te maltītes, saproties, un kur ēdamzāle, ja tāda maz ir? Un krodziņi? Skatījos, kad šurp jājām, bet neredzeju nevienu pašu, kaut kāre pēc malciņa alus mani svilināt svilina jau kopš brīža, kad ieradāmies pie tik zinošiem un labi audzi­nātiem ļaudīm.

Beregonds viņu nopietni uzlūkoja. — Redzams, ka esi rUdīts kareivis, — viņš sacīja. — Stāsta, ka tie, kas raduši karag'ajienos iet, mūžam ar cerībām lūko, kad ko iebaudīt vai padzerties da­būs, tomēr es pats neesmu nekāds ceļinieks. Tātad šodien vēl neko neesi baudījis?

— Nu, pieklājīgi izsakoties, esmu gan, jā, — Pīns teica. — Bet tikai kausu vīna un paris baltu cepumiņu — ar jUsu valdnieka laipnu atvēlēšanu, taču par to viņš mani tērpināja stundu no vietas, un tāds darbs nokausē pēc nabaga.

Beregonds pasmējās. — Pie galda arī īkstītis uz lieliem dar­biem nasks — tā pie mums medz teikt. Bet salkumu tātad esi remdējis tikpat pieticīgi ka jebkurš te, citadele, turklāt ar lielāku godu. Te ir cietoksnis un sardzes tornis, un kara laiks. Mēs ceļa­mies pirms saullēkta, šo to iekožam vēl mijkrēsli un vēl agrumā dodamies uz posteņiem. Taču neizsamisti! — Viņš atkal iesmējās, ieraudzījis izbīli Pīnam sejā. — Tiem, kam strādāt nācies smagi, ļauts maķenīt iestiprināties vel vienā rītišķī. Tad — palaunadzis dienvidū vai tad, kad maiņa galā, bet uz vakara maltīti un līksmību, kāda te maz iespējama, ļaudis sapulcējas ap saulrieta stundu. Nāc! Izmetīsim mazu līkumu un tad sameklēsim ko uz karā zoba, iekārtosimies uz cietokšņa mūra, ēdīsim, dzersim un lūkosimies, cik rīts jauks.

— Mirklīti! — Pīns pietvīkdams iesaucās. — Būdams alkata vai badmira, ar tavu laipnu atļaušanu, pavisam piemirsu. Bet Gendalfs — Mitrandirs, kā jūs te sakāt, — mani lūdza apraudzīt viņa zirgu Zibeni, Rohānas dižcilti rurnaku un ķēniņa acuraugu, kā man stāstīts, ko viņš tomēr Mitrandiram devis kā atalgojumu par labiem darbiem. Manuprāt, jaunais saimnieks to lopiņu mīl karstak nekā lielu daļu cilvēku, un, ja viņa labā griba šai pilsēta tiek kaut cik vērtē lurēta, jums Zibeni nāksies aprUpet gods godam — vēl laipnāk un vēlīgāk neka šādu hobitu, ja tas maz iespējams.

— Hobitu? — Beregonds parjautāja.

— Tā mes paši sevi dēvējam, — Pīns atbildēja.

— Man prieks, ka tagad to zinu, — Beregonds sacīja, — jo nu varu teikt, ka svešāda izruna iznesīgu valodu nemaita, un hobi- tiem valoda iznesīga. Bet nac! Tev nāksies mani sapazīstināt ar to krietno zirgu. Man lopiņi patīk, un te, akmens mūros, mēs tādus redzam reti, jo musļaudis nākuši no kalnu ielejām, bet vel pirms tam — no Itīlijas. Taču nebīsties! Ilgi neciemosimies, tikai apraudzīsim kā pieklājas — un tad uz pieliekamajiem kambariem.

Pīns pārliecinājās, ka Zibens iekārtots un aprūpēts ka nakas. Sestajā lokā, aiz citadeles mūriem, bija ierīkoti vairāki ērti staļļi paris ātriem zirgiem — turpat līdzās mitinājās valdnieka ziņneši, kas allaž bija gatavi doties ceļā pēc Denetora vai viņa karava­doņu neatliekama rīkojuma. Taču patlaban visi zirgi un jātnieki bija projām.

Kad Pīns iegaja stalli, Zibens klusu nozviedzas un pagrieza galvu. — Labs rīts! — Pīns sveicināja. — Gendalfs nāks, kolīdz varēs. Viņam darba pilnas rokas, bet tev sveicieni, un es nāku paraudzīt, vai juties labi un, cerams, putinies pēc tik smagiem pūliņiem.

Zibens noskurināja galvu un piecirta kaju, tomēr lava, lai Be­regonds viegli pieskaras viņa purnam un noglāsta varenos sānus.

— Rādās, ka viņš nevar ne sagaidīt, kad tiks izskrieties, nevis nule kā atgriezies no grūta ceļa, — Beregonds bilda. — Tik spēcīgs un lepns! Kur viņa zirglietas? Droši, ka bagātīgas un krāšņas.

— Viņam nekas nav gana bagātīgs un krāšņs, — Pīns atteica. — Ne seglus, ne iemauktus viņš necietīs. Ja bus ar mieru tevi nest — nesīs; ja nebūs — nelīdzēs ne pavada, ne groži, ne pataga, ne pletne. Paliec sveiks, Zibeni! Pacieties. Drīz kauja.

Zibens pasleja galvu un nozviedzas tā, ka stallis nolīgojās un tiem abiem bija ausis jāaizspiež. Tad viņi devās projām, pār­liecinājušies, ka sile pilna.

— Un nu mēs paši pie savas siles, — Beregonds uzsauca, ve­dinādams Pinu atpakaļ uz citadeli un tad uz durvīm lielā torņa ziemeļmūrī. Iegājuši viņi pa garām, dzestram kāpnēm nokāpa plašā, ar gaismekļiem izliktā ejā. Sienās vidēja lūkas, un viena bija vaļā.

— Te manam sardzes pulkam noliktava un pieliekamais kam­baris, — Beregonds pavēstīja. — Sveicināts, Targon! — viņš sauca lūkā. — Vēl agrs, bet mums ir jauniņais, ko valdnieks paņēmis dienestā. Ilgi un tālu jājis, jostu cieši sajozis, šorīt grūti pūlējies un nu grib ēst. Iedod mums, kas tev dodams!

Viņi dabūja maizi, sviestu, sieru un ābolus — pēdējos no pērngada krājumiem, sažuvušus, taču nebojātus un saldus; un vel ādas blašķi ar svaigi brūvētu alu, koka šķīvjus un kausus. Visu sakrāvuši pītā grozā, viņi izkāpa atpakaļ saulitē, un Bere­gonds aizveda Pīnu līdz vietai, kur cietokšņa mura garā izbīdī- juma austrumgalā sienā bija ierīkota šaujamluka ar akmens solu. Tur sēdēdami, viņi varēja nolūkoties plašajā pasaulē, kam pāri klājās rīts.

Abi ēda un dzēra, runādamies te par Gondoru, tas kārtību un ieražām, te par Dalienu un svešzemēm, ko Pinam bija gadī­jies redzēt. Un jo vairāk viņi runājās, jo Beregonds brīnīties brī­nījās, ar augošu pārsteigumu vērdamies uz hobitu, kas brīžiem, uz sola sēdēdams, kūļāja īsās kājeles, bet brīžiem, uz pirkst­galiem pastiepies, vērās lejup pāri lūkas malai.

— Neslepšu, Peregrīna jaunkungs, — Beregonds ieteicās, — ka mūsu acīs tu šķieties esam teju kā viens no musu berniem, puiš- kans, kam deviņas desmit vasaras, un tomēr tev iznācis piedzī­vot tadas šaušalas un tādus brīnumus, ko redzējis retais no musu sirmgalvjiem. Es iedomājos, ka mūsu valdniekam vien dīkas iegri­bas deļ sakārojies tikt pie dižciltīga pāža, kādi, runā, senlaikos ķēniņiem bijuši. Bet nu redzu, ka tā vis nav, tāpēc tev nāksies piedot manu glupibu.

— Piedots, — Pins atsacīja. — Kaut ari nemaz tik ļoti tev nav misējies. Pēc mūsu pašu ļaužu mēra es esmu vien tāds jaunulis, un "pilnos gados", kā mēs Dalienā sakām, būšu tikai pēc četriem gadiem. Taču par mani neraizējies. Nac — paskaties un pastāsti, kas te redzams!

Saule jau cēlās, un migla pār līdzenumu bija izklīdusi. Pēdē­jās šķieznas, pacēlušās gaisā, peldēja projām tepat virs galvas baltos mākoņu mutuļos, savilkušos stindzinošā austreni, kas ta­gad plandīja un raustīja citadeles baltos karogus. Tālu ielejas dzīlē, līgas piecas projām un ciktāl sniedza skats, nu peleka vi­zuļoja Dižupe, plūzdama no ziemeļrietumiem un mezdama va­renu līkumu uz dienvidrietumiem, līdz pagaisa trīsošā dūmakā tālē, kur aiz piecdesmit ligām viļņoja jūra.

Pinam visa Pelennora bija kā uz delnas — tālumā ainavu izraibināja lauku sētas, mūra žogi, šķūņi un kūtis, taču nekur nebija ne miņas no govīm vai citiem lopiņiem. Zaļos laukus iz­vagoja ceļi un celiņi, un tur notika rosiga kustība — pajūgi rin­dām vien virzījās uz Lielajiem vārtiem, citi savukārt brauca āra. Brīžiem uzradās pa jātniekam — nolēkuši no zirga, tie iesteidzās pilsētā. Bet no vārtiem dzīvākā satiksme lielākoties bija projām pa lielo ceļu, kas, pacirties uz dienvidiem, meta vēl krasāku lī­kumu nekā upe un, stiepdamies gar kalnu pakāji, drīz vien pa­gaisa skatam. Ceļš bija plats un gludi izlikts, gar austrummalu tam stiepās plata, zālaina josla jātniekiem, bet viņpus tās — mū­ris. Pa zālienu jātnieki dzina zirgus aulekšos, cits uz pilsētu, cits projām, bet visu ceļu, tā vien šķita, bija aizsprūdījuši lieli, segti vezumnieku rati, kustēdamies uz dienvidiem. Taču drīz vien Pins nomanīja, ka īstenībā tur valda nevainojama kārtība — rati brauca trijās joslas: ātrākajā vezumus vilka zirgi, otra, lēnākā, lielos, skaistos, daudzkrāsainos segtos ratos bija iejūgti vērši, savukārt gar ceļa rietummalu neskaitāmus mazus rateļus ar pūlēm vilka cilvēki.