Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

— Tas ceļš ved uz Tumladenas un Losarnahas ielejām un kalnu ciematiem, un tad uz Lebeninu, — Beregonds skaidroja. — Un pajūgi ir pēdējie no tiem, kuros uz drošāku vietu nogādājami mūsu sirmgalvji, bērni un sievietes, kurām jābrauc līdzi. Vēl līdz pusdienlaikam tiem visiem jāizbrauc pa vārtiem un ceļam jābūt brīvam līgas garumā — tāda bija pavēle. Skumji, bet neko darīt. — Viņš nopūtās. — Kazi, retais no tiem, kas izklīduši, atkal reiz tik­sies ar savējiem. Pilsētā bērnu allaž bijis daudz par maz, bet nu nav neviena — tikai daži puikas, kas neparko negrib braukt pro­jām un var uziet, kā te noderēt: man pašam dēls viens no tādiem.

Viņi kādu bridi klusēja. Pins bažīgi vērās uz austrumiem, it kā no turienes pari klajumam kuru katru mirkli varētu šurp gāzties orku tūkstoši. — Kas tas tāds? — viņš ievaicājās, norādī­dams uz Anduīnas vareno līkumu. — Vēl viena pilsēta? Vai kas?

— Pilsēta reiz bija, — Beregonds atteica. — Gondoras gal­vaspilsēta, kam šis bija vien cietoksnis. Jo tur, Anduīnas abos krastos, drupās guļ Osgiliata, ko mūsu ienaidnieki sagrāba un nodedzināja sensenos laikos. Tomēr Denetora jaunības dienās mēs to atkarojām — ne jau, lai tur uz dzīvi apmestos, bet kā robežposteni, un lai atjaunotu tiltu, pa kuru musu karaspēkam celties pāri. Un tad no Minasmorgulas nāca Negantie jātnieki.

— Melnie jātnieki? — Pīns iesaucās, ieplezdams acis, un tajās atkal satumsa reiz piedzīvotās bailes.

— Jā, viņi bija melni, — Beregonds apstiprināja, — un no­protu, ka tev par viņiem kas zināms, kaut stāstīdams tu neminēji ne vārda.

— Man ir gan zināms, — Pins klusi atteica, — taču es viņus nepieminešu, kad esam tik tuvu, tik tuvu. — Balss viņam apslāpa, un Pīns pavērās pāri upei, kur, tā vien likās, bija saskatama tikai nepārredzama, draudīga tumsība. Varbūt pie apvaršņa gredojās kalni, kuru robotās smailes tinās teju divdesmit ligu biezā dū­makas pēlī, varbūt tur'bija tik'ai mākoņu blīva, aiz kuras biezēja vēl melnāka tumsa. Taču, ta skatoties, Pinam šķita, ka tumsība ceļas un aug augumā, pavisam lēnam, lenitiņām tiekdamās iegrauzties saules gaismā.

— Tik tuvu Mordorai? — Beregonds apspiesti pārjautāja. — Jā, tur nu tā ir. Vārdā mes to piesaucam reti, bet mūžam jau esam mituši šepat, kur tā saredzama. Reizumis tā radās vārāka un tālīnākā, reizumis — tuvāka un melnāka. Patlaban tā pieņemas spēkā un biezē, tālab spēkā pieņemas arī mūsu bailes un bažas. Un Negantie jātnieki — vēl ne gads nav apkārt, kopš viņi atka­roja pāreju, un tika nomaitāti daudzi no mūsu labakajiem vī­riem. Boromirs bija tas, kurš pēdīgi patrieca ienaidnieku no mūsu krasta, un mūsu rokās joprojām ir Osgiliatas šaipuse. Pagaidām.

Taču nu gaidāma jauna asinspirts. Kazi, smagāka tai karā, kas tuvojas.

— Kad? — Pīns jautāja. — Vai jums ir kāda nojausma? Jo šonakt es redzēju bākas un ziņnešus, un Gendalfs teica — ta esot zīme, ka sācies karš. Viņš rādījās briesmīgi steidzīgs. Bet nu izskatās, ka steiga atkal pierimusi.

— Tikai tālab, ka nu viss sagatavots, — Beregonds sacīja. — Ieraujam gaisu plaušās, pirms mesties dzelmē, ne vairāk.

— Bet kāpēc šonakt bākas iededzāt?

— Kad ielenkuma loks noslēdzies, pēc palīgiem saukt jau daudz par vēlu, — Beregonds atbildēja. — Taču nezinu, kas vald­niekam un karavadoņiem padomā. Pie viņiem vēstis satek pa daudziem ceļiem. Un valdnieks Denetors nav tāds kā citi — viņš tālu redz. Runā, ka viņš naktis viens pats sēž savā torņa kam­barī, domā vienādi un otrādi, spēj nolasīt šo to no tā, kas nāka­mībā un dažkārt pat prot ieskatīties Naidniekam prātā, ar viņu spekodamies. Tālab tā nu ir, ka viņš ir vecs tapis, pirms laika sanīcis. Bet lai nu kā, mans pavelnieks Faramirs ir devies upei pāri kādā bīstama gaitā, un, kazi, viņš ziņu devis. Taču ja gribi zināt, ko es domāju par to, kālab bakas aizdegtas, — vakarvakarā atskrtja vēstis no Lebeninas. Anduīnas ietekai tuvojas varena flotile, ko savākuši dienvidnieki, Umbaras korsari. Viņi jau sen vairs nebīstas Gondoras varenības, metušies ar Naidnieku uz vienu roku un nu triecas uzbrukumā, viņam palīgos. Tāda uz­brukuma dēļ mums nāksies iztikt bez krietnas tiesas palīgu, ko cerējām sagaidīt no Lebeninas un Belfalasas, kur ļaudis sīksti un skaitā to daudz. Tālab vēl jo ciešāk domājam uz ziemeļiem, uz Rohānu, un jo lielāks mums prieks par uzvaras vēsti, ko atnesat. Tomēr… — viņš apravas un piecēlies aplaida skatu apkārt, noska­tīdams ziemeļpusi, rītus un dienvidus, — tam, kas Izengardā lēcies, mūs vajag darīt uzmanīgus, jo skaidrs, ka esam iepīti plašos tīklos, kur viss smalki izplānots. Nu vairs nav runas par plūkšanos pie brasliem, sirojumiem no Itīlijas un Anoriēnas, slēpņiem un laupīšanu. Runa ir par lielu, ilgi perinātu karu, un mēs tajā esam vien spēļu kauliņš, lai ko liktu teikt lepnība. Ziņas nāk, ka rosība ir tālajos rītos, aiz lekšjuras, tāpat ziemeļos, kur Drūmmežs un viņā pusē, arī dienvidos, kur Harada. Un nu visām valstībām jātop pārbaudītam, vai tas stāvēs vai kritis — Tumsība. Tomēr, Peregrīna jaunkungs, mums ir tas gods: mūžam par mums Tumsas pavēlnieka ienaida sūrākā tiesa nākusi, jo šis ienaids strāvo no laika dzīlēm un pāri jūras dzelmei. Te veseris belzīsies vissmagāk. Tamdēļ Mitrandirs šurp triecās tādā steigā. Jo — ja kritīsim mēs, kuram būs noturēties? Un vai tu, Peregrina jaunkungs, saredzi jelkādu cerību, ka mums būs noturēties?

Pīns neatbildēja. Viņš raudzījās uz varenajiem mūriem, tor­ņiem un brašajiem karogiem, pavērās uz sauli augstu debesīs, tad uz rītos biezējošo tumsu un iedomājās par to, cik Tumsībai garas rokas — par orkiem mežos un kalnos, par Izengardas node­vību, par ļaunās acs izlūkiem putniem un Melnajiem jātniekiem pat uz Dalienas ceļiem, un par spārnotajām šausmām — naz- guliem. Pins nodrebēja, un cerība it kā sāka gaist. Tieši tobrīd saules gaisma uz mirkli ņirbīgi noraustījās, it kā tai priekšā būtu aizšāvies melns spārns. Tik tikko saklausāms augstu padebešos it ka noskanēja kliedziens — vārs, bet sirdi plosošs, nežēlīgs un salts. Pīns nobālējis piespiedās pie sienas.

— Kas tas bija? — ieprasījās Beregonds. — Vai tu arī ko no­manīji?

— Jā, — Pins nomurmināja. — Tā ir mūsu sakāves zīme un nolemtības ēna, Negantais gaisa jātnieks.

— Jā gan, nolemtības ēna, — Beregonds piekrita. — Bīstos, ka Minastirītai būs krist. Nāk nakts. Man asinis dzīslās kā sastin­dzinātas.

Labu laiku abi sēdēja nokārtām galvam un klusēdami. Tad Pīns piepeši pacēla galvu — saule joprojām spīdēja, un karogi plīvoja vējā. Viņš sapurinājās. — Ir pāri, — viņš noteica. — Nē, man dūša vēl nav papēžos. Gendalfs krita, bet atgriezās, un nu ir ar mums. Kazi, noturēsimies — kaut uz vienas kājas, vai vis­maz uz ceļiem, bet nostāvēsim.

— Pareizi teikts! — iesaucas Beregonds, pietrūkdamies kājās un soļodams šurpu turpu. — Nekā nebija — kaut visam ar laiku beigās jāiznīkst, Gondorai vēl nebūs iet bojā. Kaut ari neap­turams naidnieks ieņems mūrus, tiem līķu kalnu priekšā sakrau­dams. Ir vēl citi cietokšņi un slepenas ejas, pa kurām kalnos aizbēgt. Cerībām un atmiņām joprojām būs dzīvot kādā nomaļā ieleja, kur zāle vēl zaļos.

— Tik un ta — kaut viss drīzāk būtu gala, lai uz labu vai ļaunu, — Pins bilda. — Es neesmu nekāds karotājs, un par kau­šanos man ij domāt netīk, bet gaidīt, kad sāksies tāda, kas neizbēgama, — par to nav nekā ļaunaka. Jau tagad diena rādās tik gara! Man būtu līksmāk ap dušu, ja nevajadzētu tā stāvēt un skatīties, nekustinot ne pirkstu, pirmajiem triecienu nesākot. Manuprāt, Rohānā ij ne zobens nebutu pakustināts, nebūtu Gendalfa.