Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

— A, nu tu iegrūdi pirkstu brūcē, kas daudziem sāpīga! — Beregonds atteica. — Bet viss var grozīties, kad Faramirs pār­radīsies. Viņam dūša droša — drošāka nekā vairums ieskata. Redz, šais laikos grūti noticēt, ka tāds karavadonis kā viņš, kas gudrs un mācīts garamantu un dziesmu ruļļos, ari kaujas laukā ciets rieksts un ar ātru atmanu. Bet tāds nu Faramirs ir. Ne gluži tik pargalvīgs un dedzīgs ka Boromirs, taču ne par mata tiesu mazāk izlēmīgs. Tomēr — ko viņš jaudā? Nevaram taču iet uzbrukumā… brukt tur tās valstības kalnos. Tālu netiksim, cir­sties varam tikai tad, kad naidnieks pienāk pa grābienam. Tad gan mums roka smaga! — Viņš ieblieza pa zobena spalu.

Pīns viņu noskatīja — Beregonds stāvēja liels, lepns un cēls, gluži kā visi, kas šajā zemē redzēti, un acis vīram iemirdzējās, par kauju iedomājoties. "Ak vai! Man pašam gan roka kā spal­viņa," viņš nodomāja, taču neko neteica. "Kā Gendalfs sacīja — bandinieks? Var jau but, tikai uz nepareizā šaha galdiņa."

Tā viņi runājās, līdz saule uzkāpa zenītā, piepeši tika iezva­nīts pusdienlaiks, un citadelē sacēlās rosība, jo visi, izņemot sar­gus, devās uz maltīti.

— Vai nāksi man līdzi? — Beregonds noprasīja. — Šodien vari ar manējiem kopā turēties. Nezinu, kurā pulkā tapsi ieskaitīts — varbūt valdnieks tevi pats paturēs blakus. Taču esi laipni aici- nats. Un labi būs, ja sastapsies ar ļaudīm, cik daudziem vien vari, kamēr vēl vaļa.

— Iešu ar prieku, — Pīns atbildēja. — Taisnību sakot, man vientulīgi ap sirdi. Labākais draugs man palika Rohānā, un nav man neviena, ne ar ko parunāties, ne ar ko pajokot. Varbūt es patiesi varētu iestaties tavā pulkā? Vai tu tam esi par vadoni? Ja tā, varbūt vari mani uzņemt vai aizlikt par mani kādu vārdiņu?

— Nekā nebija, — Beregonds nosmējās, — par vadoni es ne­esmu. Nav man nedz vietas, nedz pakāpes, nedz dižciltības, esmu tikai parasts kareivis citadeles Trešaja pulkā. Tomēr, Peregrina jaunkungs, ja esi pat Gondoras cietokšņa sardzes nieka ierind­nieks, pilsētā tiec turēts vērtē, un mūsu pusē tādi viri ir goda.

— Tad man uz to nav ko ceret, — Pīns noteica. — Aizved mani līdz mūsu istabai, un, ja Gendalfa tur nebūs, iešu, kur tev labpatīk — kā jūsu viesis.

Gendalfa istabā nebija, un ari ziņu viņš nebija atstājis, tāpēc Pīns devas Beregondam līdzi un tika iepazīstināts ar Trešā pulka vīriem. Likās, ka Beregonds tādēļ iemantoja tikpat lielu cieņu kā viņa viesis, jo Pīns tika uzņemts ļoti vēlīgi. Citadelē tikām jau bija karsti mēļots par Mitrandira ceļabiedru un viņa ciešo savie­nību ar valdnieku, un baumoja, ka no ziemeļiem ieradies sīka- liņu ķēniņdēls, lai Gondorai piedāvātu savienību un piectūkstoš zobeniem bruņotu kareivju. Un viens otrs klāstīja, ka Rohānas jātniekiem, kad tie būs klāt, katram aiz muguras sēdēšot sīkaliņu kareivis — maziņš, toties bezbailīgs.

Kaut arī Pīnam, par nožēlu, šo cerīgo leģendu nācās atspē­kot, no jauniemantotās slavas atkratīties nekādi neizdevās — kā gan citādi, ļaudis sprieda, tikai tāds var būt Boromiram draugs un valdnieka Denetora godāts vīrs; un viņi tencināja Pīnu par apraudzīšanu, no viņa lūpām kāri ķēra ik vārdu un stāstu par svešam zemēm un cēla priekšā ēdamo un alu, cik tik viņam līda vēderā. No tiesas, rupe bija tikai viena — paturēt prātā Gendalfa padomu "piesargāties" un neļaut mēlei brīvu vaļu, kā bija para­duši hobiti, draugu pulkā tērzēdami.

Beidzot Beregonds cēlās kājās. — Pagaidām atvadīsimies! — viņš teica. — Tagad man darbs līdz saulrietam, tāpat kā, man domāt, te vēl citiem. Bet ja tev ap sirdi vientulīgi, kā saki, var­būt gribēsi kādu ar priecīgāku prātu, lai parāda tev pilsētu. Mans dēls tevi ar prieku pavadīs. Krietns puisis, ja drīkstu bilst. Ja lab­patīk, nokāp līdz apakšlokam un apvaicājies pēc Vecās viesmā- jas Selerdainrātā, Lukturmeistaru iela. Tur lu viņu uziesi līdz ar visiem puišiem, kas pilsētā palikuši. Pie Lielajiem vārtiem, iekams tie ciet, varētu būt šis tas, ko vērts redzet.

Viņš aizgāja, un, necik ilgi, projām devās ari pārējie. Diena joprojām bija jauka, kaut biezēja dūmaka. Laukā bija vien marts, un, lai arī tik tālu dienvidos, laiks bija karsts. Pīnam mācās virsu snaudiens, tomēr istabā atgriezties nebija nekāda prieka, un viņš nosprieda kāpt lejā un aplūkot pilsētu. Dažus pietaupītus gardumus viņš aiznesa Zibenim, kas tos žēlīgi pieņēma, kaut ari zirgam, šķita, netrūka nenieka. Tad Pins pa līčloču ielām devās lejup.

Ļaudis uz viņu uzkritoši noskatījās. Acīs viņi nopietni un pieklājīgi sveicināja pēc goruloriešu ieražas — galvas noliekdami un rokas pie krutim piespiezdami, bet aiz muguras viņš dzirdēja saucienus: tie, kas lauka izgājuši, sauca istabā palicējus nākt pavērties uz sīkaliņu ķēniņdēlu, Mitrandira ceļabiedru. Daudzi lietoja nevis kopvalodu, bet citu meli, taču Pīns aši vien noma­nīja vismaz to, ko nozīmē Ernil i Pheriannath, un noprata, ka tituls pilsēta jau ieviesies.

Mērodams ceļu cauri daudzām velvēm, pa skaistām ielām un bruģētām ietvēm, viņš pēdīgi nokāpa pašā lejā, visplašākajā lokā un apvaicājies uzgāja l.ukturmeistaru ielu — platu ceļu, kas stiepās uz Lielajiem vārtiem. Tur viņš atrada Veco viesmāju — prāvu, visu vēju rūdītu pelēku mūra namu ar diviem līdz ielas malai izbūvētiem spārniem, starp kuriem zaļoja šaura pļaviņas strēmele, kam galā slējās daudzlogu fasāde, visā garumā rotāta ar lieveņa kolonādi un kāpnēm, kas stiepās augšup no zāliena. Starp kolonnām draiskojās puišeļi — bērnus Pīns Minastirītā re­dzēja pirmoreiz un apstājās', lai viņos nolūkotos. Tobrīd viens no zeniem Pinu pamanīja, iesaukdamies metās pāri zālienam un iznaca uz ielas, vēl citi atskrēja līdzi. Te nu viņš bija, Pinam iepretim nostājies un noskatīdams svešinieku no galvas līdz kājām.

— Sveiciens! — puika ierunājās. — No kurienes tu tāds? Pil­sētā esi svešu ļaužu.

— Biju gan, — Pīns atteica, — taču runā, ka nu es esot ticis par Gondoras vīru.

— Liecies nu mierā! — puika attrauca. — Tad jau visi mēs te butu par vīriem turami. Bet cik tev gadu, un kā tev vārda? Man ir jau desmit, un augumā drīz būšu piecas pēdas garš. Es par tevi esmu lielāks. Tomēr mans tēvs ir sardzes virs, augumā no pašiem prāvākajiem. Kas ir tavs tēvs?

— Uz kuru jautajumu lai atbildu vispirms? — Pīns atjautāja. — Mans tēvs saimnieko zemes pie Baltavota, kas netālu no Dalienas Miglainēm. Man tUliņ apritēs divdesmit deviņi, tā ka šai ziņā es tevi situ pušu, kaut augumā man tikai četras pēdas un lielāks jau laikam gan vairs neaugšu, ja nu vien platumā.

— Divdesmit deviņi! — puika noteica un nosvilpās. — Paklau, tu taču esi diezgan vecs! Vienos gados ar manu tēvoci Iorlasu.

Tik un lā, — viņš cerīgi piebilda, — deram, ka varēšu tevi apgāzt vēkšpēdus vai nolikt uz lāpstiņām.

— Varbūt varēsi ar', ja es ļaušos, — Pins iesmiedamies at­bildēja. — Un varbūt es to pašu varētu nostrādāt ar tevi: mūsu zemītē ir zināmi šādi tādi paņēmieni. Un tur, atļaušos izpaust, es tieku uzskatīts par neparasti prāvu un stipru viru, un vēkšpēdus apgāzt nevienam sevi neesmu ļāvis. Tālab, ja lieta nonāktu līdz darbiem un nekas cits nebūtu līdzams, es, kazi, tevi nomušitu. Nāksi vecāks, iemācīsies, ka viru nedrīkst skatīt no cepures. Es tavās acis it lēti esmu noturams par svešinieku mlkstmiesi un vieglu lomu, tomēr brīdinu: tāds es neesmu vis, es esmu sīka­liņš — rūdīts, bezbailīgs un bīstams! — Pīns savilka tik drūmu ģīmi, ka puika soli atkāpās, tomēr acumirkli spērās atpakaļ ar savilktam dūrēm un kaujas sparā degošām acīm.