ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS - PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

— Kā tu jūties? Varbūt tev ir vajadzīga palīdzība?

— Nē, es redzu planētkuģi un slūžas. Pāreju uz rokas vadību.

Eds uzmeta Rejam ašu mirkli. Tas mierīgi pamāja, bet neko neteica.

— Stīv, kas lēcies autopilotam?

— Tūlīt jau to izdibināsim . . .

Pēc pāris minūtēm viņi visi trīs sēdēja kuģa centrālajā salonā. Saturna trešais gredzens, no kura planētkuģis atkal bija attālinājies par trim tūkstošiem kilometru, no jauna pārvērtās par gludu, matēti sudrabotu lenti, ko vienlaikus apstaroja gan tuvās planētas, gan tālās Saules gaisma.

Pretēji paradumam Stīvs ilgi klusēja, mirkšķināja acis un, kā redzams, sakopoja domas. Viņa seja izskatījās sakritusies, lūpas bija cieši sakniebtas. Pēdīgi viņš atgā­zās pret krēsla atzveltni, uzmeta ašu skatienu Edam un tad, pievērsies Rejam, nogrozīja galvu.

— Vai tu vari iedomāties, ar mani tā vēl nekad nav bijis. Nervi streiko . . . Rādās, ka savu mūžu vēl neesmu tā pārbijies .. .

— Izstāsti visu pēc kārtas,— Rejs lūdza.

— Tūlīt… Man jāsakopo domas, bet tās jūk, it kā manas smadzenes kāds būtu sakratījis — nu gluži kā vistas olas dzeltenumu ar baltumu . . .

Viņš pameta acis ārējā skata iluminatorā un vēlreiz nogrozīja galvu.

— Nu, kas tad, patiesību sakot, notika?

— Rej, tu, bez šaubām, vari uzskatīt, ka es jūku prātā,— Stīvs aizvērsdamies drūmi teica,— bet es tur, pie gredzena, ar kādu sarunājos .. . pēc tam kad bija pārtrūkuši sakari ar planētkuģi. . . Pareizāk sakot, pēc tam kad viņi bija tos pārtraukuši.. .

— Stīv, kas ir tie «viņi»?

Stīvs papurināja galvu.

— Nezinu. Bet es dzirdēju viņu balsis. Tās mani uzru­nāja. Un es . .. es atbildēju . ..

— Pastāsti visu no paša sākuma.

— Es ilgi meklēju to sasodīto fragmentu. Radiācija bija uz robežas, un aizsarglauks ar to bezmaz netika galā. Es jau sāku prātot, ka jāatgriežas, te pēkšņi to ieraudzīju .. . Tas bija mainījis stāvokli, un tagad detaļas,

kas man šķita mākslīgas, bija vērstas uz gredzena iekš­pusi, toties atklājās diezgan līdzens laukumiņš. Mūsu radiobāku es neredzēju. Varbūt tā atradās kādā spraugā. Kad gribēju nolaisties un izkāpt, tu pavēlēji atgriezties. Bet pēc tam piepeši pazuda videosignāls. Es vēl paguvu nomest otru radiobāku. Gribēju to izsviest uz tā paša laukumiņa, uz kura biju domājis nolaisties. Taču, kā šķiet, netrāpīju. Radiobāka nokrita aiz kāda izciļņa, un tieši tajā brīdī pazuda radiosakari. Es vairs nedzirdēju ne planētkuģi, ne radiobākas signālus. Lai gan, kā šķiet, radiobākas signāli bija apklusuši mazliet agrāk . . .

— Kā šķiet?— Rejam paspruka.

— Saproti, jau pirms tam, kad bija pārtrūkuši sakari ar planētkuģi, es austiņās izdzirdēju tādu kā gaudošanu. Domāju — tas ir Saturns, ir pastiprinājušies traucējumi, jo vairāk tāpēc, ka pieauga arī ārējā radiācija. Taču cauri traucējumiem es vēlreiz atšķīru radiobākas signā­lus, kamēr tā vēl nebija sasniegusi fragmentu. Bet pēc tam, kad tā bija nozudusi aiz klints izciļņa — es redzēju to brīdi, jo atrados tikai simt metru attālumā,— tad vairs neko nevarēju saprast. Un tajā pašā mirklī pār­trūka sakari ar planētkuģi.

— Stīv, bet kā ar balsīm?

— Balsis?— Stīvs sāka berzēt ar plaukstu pieri.— Nu kā tad! Balsis . . . Vai zini, Rej, es domāju, ka arī vakar tās ir bijušas. Saproti, nevis atbalsis, bet tieši balsis . . .

— Tomēr lentē taču nekā nebija.

— Jā, jā, protams.. . Un tas šajā juceklī ir pats spocīgākais.

Stīvs vēlreiz apklusa, atslīga krēslā, sažņaudza deni­ņus plaukstās un aizvēra acis.

Eds klusu piecēlās. Brīdinoši pamājis Rejam, viņš nedzirdamiem soļiem izgāja no salona.

Stīvs vēl aizvien, acis aizvēris, nekustīgi sēdēja. Pauze ieilga, un Rejs uzskatīja, ka nepieciešams to pārtraukt.

— Ko tad tās balsis teica?

Atbildes nebija.

— Stīv, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu neko nesaki?

Klusums . . . Rejs uzmanīgi pieskārās biedram pie pleca.

Stīva rokas bezspēcīgi noslīga gar augumu, galva atkrita atpakaļ. Viņš bija vai nu aizmidzis, vai dziļā nemaņā.

Kad Eds pēc brīža atgriezās salonā, viņš ieraudzīja Stīvu guļam uz dīvāna. Rejs, apsēdies viņam blakus, domīgi cilāja caurspīdīgās zāļu paciņas.

— Es viņam iedevu preparātu «NA-četri»,— Rejs sacīja, atbildēdams uz Eda jautājošo skatienu.— Viņš bija zaudējis samaņu, bet nu jau atgūstas.

Kibers saprotoši pamāja. Tad viņš pajautāja:

— Vai pārnesīsim uz kabīni?

Stīvs sakustējās. Acis neatvēris, viņš nomurmināja:

— Nevajag . . . Man jau ir labāk. Tūlīt es pats piecelšos.

— Nē,— Rejs iebilda.— Guli un atpūties!

Eds ar pirkstu pamāja Rejam, lai pienāk, un tas, neatraudams stingo skatienu no viņa acīm, pavisam klusu sacīja:

— Lentē nekā nav, tikai jūsu saruna.

— Bet kas bija noticis ar sakariem?

— Nekas. Aparatūra ir pilnīgā kārtībā. Tikai at­slēgta . . . Vai tu saproti? Viņš pats ir visu atvieno­jis . . .— Eds pamāja uz Stīva pusi. Zaļais medaljons uz

kibera krūtīm mirgoja spilgtāk nekā parasti.

+ ♦ +

Saruna ar Stīvu Reja šaubas neizkliedēja. Tas viss, protams, ļoti atgādināja halucinācijas. Stīvs, piemēram, apgalvoja, ka atbildējis balsīm. Viņa «atbildes» arī nebija lentē fiksētas. Un tomēr kaut kas darīja piesardzī­gus . . . Stīvs bija ļoti pieredzējis kosmosa pilots. Viņi jau sen lidoja kopā. Nekad nekas tamlīdzīgs ar viņu nebija atgadījies. Lai gan — arī kosmiskās ēras ceturtajā gad­simtā kosmoss vēl aizvien uzdeva cilvēkiem mīklas un joprojām palika Lielais Neizprotamais… Ne mazums slavenu pilotu bija spiesti uz visiem laikiem atteikties no lidojumiem kosmosā. Mediķu diagnozes tādos gadījumos bija dažādas, taču jēga viena un tā pati: bailes no Neizprotamā . . . Tās radās pēkšņi, visdažādākajās situā­cijās, un acīmredzot tieši tās bija daudzu kosmosā noti­kušu noslēpumainu katastrofu patiesais iemesls. Tāpēc mediķi nepazina žēlsirdību: pamanījuši šīs savādās slimī­bas pirmās pazīmes, viņi uz visiem laikiem diskvalificēja kosmonautus. Šķita, ka tagad arī Stīvam nebija lemts izvairīties 110 diskvalifikācijas. Cik tas būtībā bija netais­nīgi! Aizķerties pie tik nozīmīga atklājuma sliekšņa! Bez šaubām, vainīgs ir viņš — Rejs! Nevajadzēja sūtīt Stīvu vienu pašu šajā pēdējā lidojumā. Viņa uzbudinājums un

saraušanās ar Edu jau pauda pietiekami daudz. Bija jālido Viņam pašam — Rejam . . .

Un viņš lidos, viņam ir jālido, kaut arī Elektroniskais Darbaudzinātājs iebilst pret atkārtotu tuvošanos noslēpu­mainajai atlūzai. Taču ar hologrammām vien nepietiek. Rejam viss tuvumā jāredz pašam ar savām acīm. Turklāt jādabū atpakaļ radiobāku zondes ar minerālu paraugiem. Varbūt izdosies pat nosēsties . . . Eds apgalvoja, ka tas ir ļoti bīstami, un Stīvs to apstiprināja. Tomēr Zemes cilvēkiem ir izdevies nokļūt tik tālu kosmosā tieši tāpēc, ka meklēšanas reflekss viņiem ir spēcīgāks par pašsagla­bāšanās instinktu.

Tiesa gan, «Kosmosa nolikuma» paragrāfā teikts: «Ja planētkuģi ir divi kosmonauti un viens no apkalpes locekļiem nopietni saslimis, planētkuģim nekavējoties jādodas uz tuvāko stacionāro bāzi.» Tuvākā stacionārā bāze patlaban atradās uz Ganimēda. Viņi ir ne mazums paveikuši, kaut arī neskaitītu pēdējo atklājumu. Bet tieši pēdējais ir pats apbrīnojamākais. Kā lai tagad pusceļā apstājas . . . Vēl nekad kosmiskās ēras trīsarpus gadsim­tos Zemes cilvēkiem nav radies tik acīm redzams argu­ments, ka viņi nav vientuļi bezgalīgajā Visumā. Protams, ja fragmenta forma vien jau nav tāds arguments. Otrs pierādījums var būt vieliskais sastāvs. Bet tad ir jādabū atpakaļ uz kuģa zondes vai jānosēžas uz fragmenta.