ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS: PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

«Man sāp,» Irma klusu sacīja.

Bins neatbildēja, bet pievilka Irmu sev klāt. īvam šķita, ka viņa nepretojas. Viņas seja bija kā pārakmeņojusies, plaksti pievērti. Bins sāka neprātīgi skūpstīt Irmas plecus un krūtis, bet piepeši viņa ar netveramu kustību viegli atbrīvojās no Bina skāvieniem un, soli atkāpusies, negaidot spēcīgi iesita viņam ar roku pa seju. Saulē spoži nozibēja lielais, slīpētais dimants gredzenā, kuru viņa nekad nenovilka. Bins, it kā no miega mozdamies, apstul­bis purināja savu rudo, četrstūraino galvu, bet Irma iesita viņam vēlreiz ar otru roku un, strauji pagriezusies, nozuda alejā. Šķita, ka viņa bēg, taču Bins viņai nesekoja. Viņš stāvēja nekustīgi, nokārtās rokas dūrēs sažņaudzis. Viņa acis bija plati ieplestas. No gredzena pāršķeltā vaiga tievā strūkliņā tecēja asinis. Kad asinslāses no pazodes sāka pilēt uz pleca un ritēt lejup pa roku, Bins it kā atguvās. Izklaidīgi pārvilcis ar plaukstu pār seju un ieraudzījis, ka pirksti ir asiņaini, viņš viegli paraustīja plecus. Tad, kaut ko nopurpinājis, smagiem soļiem devās pa krastmalu prom. Kad īvs beidzot tika laukā no lapenes, Bins jau bija nozudis aiz tuvākā zemesraga. Vienīgi dziļu pēdu sliede tumsa pašā ūdensmalā baltajās koraļļu smil­tīs, kas rieta staros jau metās sārtas.

Tajā pašā dienā pie vakariņu galda atklājās, ka Bins Stoijers aizlidojis no salas.

«Viņš ļoti steidzās,» stāstīja tikko no dežūras Galvenās bāzes Centrālajā vadības postenī atnākušais Rišs, «viņu pa ceļam uz Guamu paņēma līdzi mūsu raķešplāns. Nav šaubu, ka vienu otru tāda negaidīta aizbraukšana sarūgti­nās.»

Riša pareģojums, kā aizvien, nepiepildījās. Galvenajā bāzē Binu Stoijeru neviens vairs nepieminēja. Irma bija tāda pati kā agrāk — dzedri laipna, ironiska, savās domās iegrimusi. Šķita, ka Galvenajā bāzē viņa pret visiem izturas vienādi draudzīgi un nevienu īpaši neizceļ.

Kad Iva prakse bija beigusies, Vilens norīkoja viņu Irmas grupā. Tajā bija astoņi inženieri, un toreiz viņi strādāja Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā.

Bija daudz darba; reizēm viņi nedēļām ilgi neatgriezās Galvenajā bāzē. Irma jau sen bija nolēmusi ņemt atvaļi­nājumu, bet to allaž nācās atlikt. Kādu vakaru — toreiz viņu amfībija atradās Hokaido austrumu piekrastē — Irma pavēstīja, ka nākamajā dienā braukšot uz Eiropu.

«Tu paliksi manā vietā,» viņa sacīja īvam. «Ar Vilenu ir saskaņots.» Irma piedraudēja īvam ar pirkstu, paredzē­dama, ka viņš iebildīs. «Un vispār — pēc atvaļinājuma es laikam pāriešu uz citu grupu, jo pretējā gadījumā mēs viens otram pamatīgi apriebsimies.»

Nākamajā rītā viņas vairs nebija. Ne no viena neatvadī­jusies, viņa gluži vienkārši rītausmā bija pārsēdusies pretimbraucošā Viraka amfībijā, kas devās uz Tokiju.

īvu toreiz visvairāk sarūgtināja tieši tas, ka viņa bija aizbraukusi neatvadoties. Klusībā viņš bija cerējis, ka Irma, pēc tam kad abi tik ilgi kopā nostrādājuši, atļaus pirms ilgās šķiršanās uz atvadām sevi noskūpstīt. Tam, ka Irma pēc atvaļinājuma varētu grupā neatgriezties, viņš gluži vienkārši neticēja.

Bet viņa neatgriezās. Pēc mēneša īvs uzzināja, ka ir iecelts par grupas vadītāju. Pēc tam īvs tā iegrima darbā, ka Irmu atcerējās arvien retāk un retāk. Pagāja gandrīz pusotra gada. Irma uz Galveno bāzi neatbrauca.

Reiz, sarunādamies pa videotelefonu ar Dāriju — māsa toreiz vēl mācījās Parīzē —, īvs uzzināja par gleznu izstādi, kas bija veltīta Viraka darbinieku varonībai. Dārija tieši tā pateica: «Varonībai…» īvam šis vārds šķita tik smieklīgs, ka viņš nespēja novaldīt smaidu.

Dārija tūdaļ apvainojās.

«Draudziņ, tur ir arī tavs portrets,» viņa atvadoties pavēstīja un atslēdzās.

īvs palika sēžam kā sastindzis pie satumsušā ekrāna. «Mans portrets? Vai tiešām — Irma? Varbūt tā ir viņas izstāde? …»

Vakarā viņš vēlreiz izsauca Parīzi. Taču Dārijas apa­rāts neatbildēja. Tikai pēc dažām dienām viņam izdevās vēlreiz dabūt savienojumu ar māsu, kam tajā laikā bija eksāmeni.

Sākumā Dārija, kā jau to varēja gaidīt, bija uz viņu apvainojusies un dusmīga, taču, sapratusi, ka īvu nezin kādēļ ir satraukusi ziņa par izstādi un portretu, kļuva laipnāka. Virakam veltīto darbu autore esot jauna, bet jau plaši pazīstama māksliniece, kas pati vairākus gadus strādājusi Virakā. Viņas vārds esot Irma, uzvārdu Dā­rija neatceroties. Ja nu īvu tas interesējot, viņa noskaid­rošot un rīt paziņošot. . .

īvs vairs māsā neklausījās. Viņa sirds dauzījās tik spēcīgi, ka šis troksnis noslāpēja visu uz pasaules. Un unisonā sirdspukstiem smadzenēs atbalsojās: «Irma, Irma .. . Viņa atceras . .. Atceras mani…»

Nākamajā dienā īvs izlūdzās Vilenam atvaļinājumu un aizlidoja uz Parīzi. Pa ceļam viņam bija jāaizkavējas Madagaskarā — tāds bija Vilena noteikums. Darbs Mada- gaskarā neprasīja vairāk kā pāris dienu, bet īvs tur pavadīja visu atvaļinājumu, jo Viraka Madagaskaras bāzē viņš sastapa Irmu. Šķiet, viņa priecājās par tikša­nos, pat pastiepa pretī vaigu, lai īvs to noskūpsta, bet viņš bija tā apjucis, ka vienīgi piebikstīja Irmai ar degunu. Viņi nopļāpāja veselu dienu, lai gan pēc Irmas jautājumiem īvs nojauta, ka Irmai par viņa grupu ir zināms viss. Viņa pati pa šo laiku bija strādājusi vairā­kās Viraka šūniņās, pat tuvajā kosmosā — vienā no orbitālajām bāzēm. Gleznu izstādi Irma nepieminēja, un īvs viņai neteica, ka gribējis lidot uz Parīzi. Ārēji viņa bija palikusi tā pati skaistā, dzedri uzmanīgā, mazliet ironiskā Irma, taču viņas skaidro, zaļpelēko acu dzīlēs lāgiem bija jaušamas tādas kā skumjas, kā šaubas. Irma uzmanīgi noklausījās visu, ko īvs stāstīja, bet viņam reizēm šķita, ka Irmas domas ir aizklīdušas tālu prom . . . Kādas pastaigas laikā viņš uzmanīgi saņēma Irmu aiz rokas, tomēr viņa tikpat uzmanīgi to atbrīvoja.

Atvaļinājuma dienas aiztraucās vēja spārniem. Irma pavadīja viņu uz Antananarivas aerodromu un, atvado­

ties sniegdama roku, kuru viņš neatlaida, starp citu piebilda, ka viņa, iespējams, pati drīz ieradīšoties Galvenajā bāzē.

Tik tiešām pēc dažām dienām, nevienu iepriekš nebrīdi­nājusi, Irma atlidoja un tūlīt devās pie Vilena .. .

Ivs patlaban gatavojās atgriezties pie savas grupas, bet dežurants paziņoja, ka viņu aicinot Vilens.

īvs brīnījās — pirms stundas viņš pie Vilena jau bija saņēmis visas instrukcijas un abi bija atvadījušies. Iva izbrīnu nomainīja apjukums, kad viņš šefa kabinetā ieraudzīja Irmu. Viņa sēdēja pie loga zemā ādas atzvel­tnes krēslā, nedaudz uz priekšu saliekusies un ceļgalus ar rokām aptvērusi. Viņai mugurā bija gaišzils pilota kombi­nezons. Blakus uz paklāja gulēja aizsargcepure ar aiz­sargbrillēm. Kabineta vidū, domīgi plūkādams bārdiņu, stāvēja Vilens. īvs apstulbis, kā valodu zaudējis, apstājās pie durvīm.

«īv, Irma grib atgriezties tavā grupā,» Vilens sacīja, pamādams ar galvu uz viņas pusi. «Ko tu par to teiksi?»

«Varu kaut vai tūlīt nodot dokumentāciju … Es . . .»

Irma pavīpsnāja un noraidoši papurināja galvu.

«Tu neesi sapratis,» Vilens pārtrauca īvu. «Irma lūdz, lai tu viņu ņemot pie sevis par parastu inženieri.»

«Bet…» īvs iesāka.

«Ja nav brīvas inženiera vietas, esmu ar mieru arī par tehniķi,» Irma, acis nepaceldama, ļoti klusu sacīja.

«Izbeidziet bojāt man nervus!» Vilens aizsvilās. «Man šovakar ir svarīga apspriede, un es vēl neesmu tai sagatavojies. Piecās minūtēs lai jūs abi vienotos — skaidrs?»