ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS: PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

— Vai jūsu uzdevums nebūtu vieglāks, ja jūs precīzi zinātu tā laikmeta vēsturiskos apstākļus vai vismaz periodu, kad .. .

Rišs vēlreiz papurināja galvu.

— Visi tamlīdzīgi «sūtījumi» nāk no divdesmitā gad­simta otrās puses. Lai tos datētu, pietiek ar normālskolas zināšanām. Galu galā mums nav pārāk svarīgi uzzināt, vai šis kuģis torpedēts otrā vispasaules kara laikā vai nogremdēts trīsdesmit gadus vēlāk, lai tiktu vaļā no apgrūtinošā krājuma, kura glabāšanas ilgums apritējis. Lai būtu kā būdams, mūsu uzdevums paliek tas pats — iz­nīcināt pagājības «atkritumus». Iznīcināt pēc iespējas ātrāk. Mums parasti neatliek laika analizēt vēsturisko situāciju.

— Ar jums, Riš, ir grūti strīdēties, tomēr es ceru, ka man izdosies kādreiz pierādīt, ka arī mūsu meklējumi ir noderīgi.

Osovskis paraustīja plecus.

— Droši vien tā ir. Varbūt pat mūsdienu tehnoloģijas atsevišķas nozares ir ieinteresētas tajos. Taču mums .. .— viņš neticīgi nogrozīja galvu.

— Dārija, necenties viņu pārliecināt,— teica Ivs. — Rišs ir nepieredzēti ietiepīgs un pēc sava domāšanas veida pragmatiķis. Viņš nespēj paciest teoretizēšanu.

Tomēr, kaut arī viņam piemīt visi šie drausmīgie trūkumi, viņš ir viens no labākajiem izlūkotājiem. Kad jāpārkož kāds īpaši ciets «rieksts», tiek sūtīts viņš. Pats Vilens rēķinās ar viņa domām.

— Dārija, neņemiet par pilnu šos vārdus,— Rišs atvai- rījās.— Viņš mēģina man lišķēt, lai dabūtu interesantu uzdevumu. Bet nekas nesanāks — kaut vai tāpēc, ka pašreiz tādu gluži vienkārši nav. Turklāt viņš pats ir nelabojams romantiķis, kam meklējumi svarīgāki par rezultātu. Viņš vēl aizvien cer uz Lielo Piedzīvojumu, kaut arī to laiks ir sen pagājis un mēs esam tikai atkritumu aizvācēji, kas tīra savu planētu.

— Bet kurp jūs mani sūtīsiet?— Dārija painteresējās.

— To izlems Galvenais. Sākumā droši vien uz kādu laboratoriju.

— Ā-ā . . .— Dārijas balsī izskanēja patiesa vilšanās. — Man arī ir savs sapnis. Sensens sapnis . . .

— Meklējumi kosmosā?

— Nē. Sī okeāna dzelmē.

— Tur nav nekā interesanta. Nebeidzams dūņains līdze­nums, kas iegrimis mūžīgā tumsībā.

— Un tomēr . . .

— Brālis jūs kādreiz paņems līdzi, ja atgriezīsies pie okeāna attīrītājiem.

— Bet kur jūs, Riš, pašreiz strādājat?

— Es drīz aizbraukšu . . . atvaļinājumā. Ilgā atvaļinā­jumā. Es gaidīju, kad atgriezīsies Ivs.

Kosmisko videosakaru ekrāns no jauna iemirdzējās, tomēr attēls atkal neparādījās. Ekrāns pāris reižu uzzib­snīja un nodzisa.

— Tas man vairs nepatīk,— Rišs norūca.

Viņš pārslīdināja pirkstus pār vadības pults pogām.

— Uzmanību! Es — Viraks, es — Viraks! Izsaucu pla- nētkuģi «K-trīs»! Odingva, vai tu mani dzirdi? Tūlīt atsaucies!

Atbilde bija klusums.

Rišs atkārtoja aicinājumu vairākas reizes.

— Varbūt ir kādi traucējumi?— Ivs ieminējās.

— Neizskatās. Es teiktu, ka viņa signālus kaut kas noslāpē. Bet tas ir neticami. . .

— Vai viņš aizlidoja viens pats?

— Kopā ar praktikantu.

— Tad nav pamata izsludināt trauksmi.

— Trauksmi varbūt ne . .. Tomēr brīdināšu gan.

Rišs pagriezās pret sarunu ekrānu.

— Uzmanību! Es — Viraks! Viraka dežūrējošajiem dis­pečeriem stacionārajos pavadoņos: zuduši sakari ar pla- nētkuģi «K-trīs». Nodibiniet sakarus ar Odingvu un paziņojiet vadības Centrālajam postenim!

Dārija aizturēja elpu, gaidīdama no kosmosa tālēm atbildi, tomēr visi ekrāni klusēja.

— Kāpēc viņi neatbild?— meitene pārsteigta jautāja. — Vai viņi jūs dzirdēja?

— Protams. Un ir jau atbildējuši. . .— Rišs norādīja uz daudzkrāsainajās uguntiņās dzirkstošo karti.— Pava­doņi iesaistījušies meklējumos.

— Vai tiešām tur būtu kas atgadījies?— Dārija satraukti palūkojās uz brāli.

Ivs pakratīja galvu.

— Neuztraucies! Viss ir kārtībā. Tā ir mūsu ikdiena.

♦ ♦ ♦

— Labi, ka tu esi atgriezies, tas ir ļoti labi!— Vilena pētošais skatiens kavējās pie Iva sejas.— Iljass un Stīvs . . . vai tu jau zini?

— Zinu .. .— Ivs nodūra acis.

— Mūsu vienmuļā ikdiena noslāpē entuziasmu.

— Viņi atgriezīsies, Skolotāj!

— Skolotājs! . . .— Vilena plāno lūpu kaktiņos parādī­jās vīpsnā.— Tikai retais vairs mani tā sauc. Bet man patīk šī veclaicīgā uzruna… «Skolotāj, audzini savu skolnieku …» Vai tu atceries? Būtībā jūs visi — Viraka jaunā paaudze — esat mani skolnieki.

— Laiks padomāt arī par jaunu maiņu.

— Protams, protams! Tās ir Viraka pastāvīgās rūpes, manas un visu citu rūpes. Ļoti labi, ka pierunāji māsu atbraukt šurp.

— Patiesību sakot, nebija nemaz jāpierunā. Bet pēc pusgada jāierodas vēl jaunam papildinājumam. Manas skolas puišiem.

— Ja atbrauks, tas būs ļoti labi .. .

— Šķiet, ka jūs, Skolotāj, arī neticat.

— Tas nebūs īstais vārds. Bet viņi var pārdomāt.

— Visi jau nepārdomā.

— Protams, protams.. . Tomēr atgriezīsimies pie darba. Kam tu tagad gribētu pievērsties, Iv?

— Skolotāj, izlemiet jūs!

Vilens domīgi papluinīja sirmo ķīļbārdiņu — Virakā viņš vienīgais bija saglabājis šo senās modes zīmi — un tad ierunājās, gluži kā skaļi prātodams:

— Kontinentālajā sekcijā pagaidām cilvēku pietiek, pavadoņos šobrīd nav visai daudz, tomēr viņi galā tiek. Ar okeāniem, kā aizvien, problēma . . .— Vilens nopū­tās.— Nezinu, ko mēs iesāktu, ja no pavadoņiem nekon­trolētu. Šobrīd Atlantijas okeāna sekcijā vien kontrolēša­nai un novērošanai nepieciešami vairāki pieredzējuši inženieri. Bet jaunu attīrīšanas filtru montāža un noveco­jušo nomaiņa?!. . . Kluso okeānu mēs vispār esam pame­tuši savā vaļā. Visa cerība uz tā milzu platību un dabasmātes gudrību, kā arī uz sauszemes kontrolieriem, kuri nepieļaus kaut kādas ģifts ieplūšanu pa upēm. Okeāna dzīļu attīrīšana šobrīd praktiski ir pārtraukta — nav cilvēku. Bet tur vēl ir darba bez sava gala .. .

— Varbūt man ķerties pie Klusā okeāna?— Ivs piedā­vājās.

Vilens papurināja galvu.

— Viens pats tu neko neizdarīsi. Ja es tagad varētu tev piešķirt apmēram piecus inženierus, es bez vārda runas atjaunotu Klusā okeāna sekciju. Bet tu viens pats? .. . Klusais okeāns ir gandrīz trešā daļa no Zemes virsmas,— viņš pavīpsnāja.— Desmitiem paisuma elektrostaciju, simtiem viļņu energobloku, septiņas dziļūdens observato­rijas ar savām energosistēmām, pussimt zemūdens rak­tuvju, urbšanas iekārtas šelfos, jūras ūdens atsāļošanas stacijas . . . Uz salām šur tur piekrastē vēl saglabājušies lieli rūpniecības kompleksi . . .— Vilens sadrūma.— Cī­nies, kā gribi, nav iespējams panākt, lai tie tiktu pārcelti uz rūpniecības zonām. Runājam, strīdamies, pārliecinām, pieņemam lēmumus . . .— Vilens pakl&uvēja ar saliektu kaulainu pirkstu pa galda malu.— Viss velti. . . No vienas puses, simtiem miljonu cilvēku veselība, no otras, nezin kādi desmitiem gadu veci pārejas plāni. Dažiem desmitiem rūpnīcu pasaulē vairs nav vietas. Lēmums par rūpniecības zonām tika pieņemts manā jaunībā .. . Bet mēs vēl aizvien nevaram panākt kārtību planētas saim­niecībā. Visa Klusā okeāna tropu josla ir atpūtas zona. To nolēma jau komunisma ēras pirmajā desmitgadē. Bet tur vēl līdz šim kūp dūmeņi.