ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS: PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

Un Vilens strauji izgāja no kabineta, atstādams viņus divatā.

Irma pacēla uz īvu savas lielās, pelēkzaļās acis un vainīgi pasmaidīja.

«Iv, tā ir kapitulācija. Padodos.»

«Bet es nevēlos kapitulāciju,» īvs protestēja.

«Sauc to, kā tev patīk. Es gribu palikt kopā ar tevi. Ja tu, protams, neiebilsti.»

Pēc stundas viņi izlidoja uz Uranao atolu, kur tolaik bāzējās īva grupa.

Tie — pirmie mēneši kļuva par reālu burvību. Atmiņas viņš saglabāja pašos sirds dziļumos. Un baidījās atgriez­ties pie tām, lai pārdzīvoto pa pilienam neizšļakstītu un neļautos kārdinājumam salīdzināt. Irma, Irma, kur tu

patlaban esi? Vai tiešām bezgalīgajos meklējumos vēlreiz pārsvītroji visu noieto ceļu un mūsu naktis Uranao, un tropiskās saules caurstarotos daudzkrāsaino rifu labirin­tus, kuros mēs pavadījām augas dienas no ausmas līdz rietam, un neizsakāmi krāšņos saullēktus, kurus sagaidī­jām savā amfībijā, kas klusu slīdēja pār mirdzošo okeāna klaju …

+ + +

Pie salona griestiem uzliesmoja plafoni. Centrālajā ekrānā parādījās kapteinis un paziņoja, ka pēc pāris minūtēm viņi nolaidīsies Maskavā Seremetjevas lidlaukā. Pulkstenis — desmit minūtes pāri diviem, pēc Maskavas laika. Līdz centram un lielo viesnīcu rajonam šajā nakts stundā visātrāk iespējams nokļūt ar metro.

Ivs pieplaka pie iluminatora. Spraugās starp tumša­jiem mākoņiem, kas žigli traucās garām, dzirkstīja milzī­gās pilsētas daudzkrāsaino uguntiņu spieti. Lidmašīna pagriezās un spēji laidās lejup. Pēc dažām sekundēm pavisam tuvu sāka ņirbēt nosēšanās joslas ugunis. Ma­šīna viegli ar riteņiem pieskārās pie betona un nobrem­zēja pie viena no virszemes peroniem. Apklusa motori, un kapteinis aicināja pasažierus izkāpt.

īvs izgāja pēdējais. Viņš aizkavējās uz trapa, dziļi ieelpodams vēso, pēc lietus mitro gaisu. Kaut kur no tumsas atlidoja vējš, atnesdams meža, slapju lapu un tikko pļautas zāles smaržu. Zaļu un sarkanu punktu virknes iezīmēja skrejceļus. Zilganu reflektoru apspīdēta perona josliņa veda uz spoži apgaismoto lidostas ēkas stikla kārbu. Pa labi un pa kreisi pie blakusperoniem, blāvi zibsnīdami iluminatorus, nekustīgi bija sastinguši milzu zivīm līdzīgi gaisakuģi. Sajā aerodroma daļā varēja nosēsties vienīgi tuvo reisu lidmašīnas, tāpēc naktī šeit bija minimāla kustība. Lielākajai daļai peronu apgaismojums bija izslēgts. Klusumu traucēja tikai viegli soļu švīksti — Adleras reisa pasažieri jau tuvojās lidostas ēkai.

Kāpdams lejā pa trapu, Ivs palūkojās augšup. Virs galvas mirdzēja zvaigznes. Spoži staroja Lielais Lācis, bet zem tā aiz zemei pieplakušajām lidostas ēkām pusi apvāršņa apņēma liesmojoša oranža blāzma — planētas vislielākās pilsētas nakts uguņu atspīdums.

— Esi sveicināta, Maskava!— Ivs klusu sacīja.— Esi sveicināta un paliec sveika!

Rītausmu viņš jau sagaidīja Parīzē.

— Iv? ! Pārradies gan . . .

Atzveltnes krēslā pa pusei atpakaļ pagriezies, Rišs lūkojās uz īvu ar plati ieplestām acīm. Ivs drauga skatienā izlasīja prieku, pārsteigumu un vēl kaut ko, bet nepaguva atšifrēt, kas tas bija. Rišs novērsās un steidzīgi piecēlās no vadības pults. Viņi apkampās.

— Tas ir labi, tas ir lieliski!— Rišs atkārtoja, uzsiz­dams īvam pa plecu, taču novērsdams acis katru reizi, kad abu skatieni sastapās.

Zem plašās, saules pielietās zāles augstajām velvēm Riša balss skanēja mazliet skaļāk, nekā bija pieņemts sarunāties Galvenās bāzes Centrālajā postenī.

īvam neviļus ienāca prātā Vilena vārdi: «Kolēģi, dežū­ras laikā — nekādu emociju . . .» Šodien Rišs bija Viraka Galvenās bāzes Centrālā vadības posteņa vecākais dežurē­jošais dispečers. Pirmais pēc Vilena.

«Vai tiešām viņi te būtu sākuši prātot, ka es neatgriezī- šos, es, Ivs Maklajs, kurš pat iedomāties nevar, ka spētu eksistēt bez Viraka! Tas nu ir nekrietni! Būs ar Rišu no sirds jāaprunājas.»

Vienā no kontrolekrāniem ieņirbējās skaitļu virkne. Norādījis īvam uz tuvāko krēslu, Rišs ātri atgriezās pie centrālās pults.

Ivs apsēdās un pārlaida skatienu pazīstamajam zāles puslokam. Viņa ilgās prombūtnes laikā te nekas nebija mainījies. Lielajās reljefajās kartēs virs vadības pults, tāpat kā agrāk, zibsnī dažādu krāsu gaismas signāli, tikko dzirdami klab reģistrētājmehānismi, trīsuļo neskai­tāmo rādītāju bultas, uzliesmo un nodziest kontrolekrāni. Viraks atrodas savā nebeidzamajā sardzē, cilvēki uz Zemes var gulēt mierīgi puslodē, kur valda nakts, un strādāt un atpūsties puslodē, kur ir diena. Ivs paskatījās uz lielo globusu zāles vidū. Terminatora līnija jau bija šķērsojusi Amerikas rietumu piekrasti un tikko manāmi pārvietojās pa Klusā okeāna zilo virsmu. Patlaban tā bija pie Lieldienu salām. Pēc trim stundām nakts atnāks arī šurp. Ivs uzmeta skatienu savam pulkstenim. Tieši

tā — pēc divarpus stundām šeit kļūs tumšs. Līdz tumsai viņam jāpagūst parādīt Dārijai salu un Galvenās bāzes pilsētiņu.

Grasīdamies piecelties, viņš krēslā sakustējās.

— Pagaidi!— Rišs sacīja.— Es tūlīt uz pāris minūtēm atbrīvošos, parunāsimies. Ek, nolāpīts! . . .

— Vai kaut kas nav kārtībā?— īvs jautāja.

— Nekas sevišķs. Tas ir Odingva. Dabūjām ar viņu sakarus, bet nez kur pazuda.

— Kur viņš pašreiz atrodas?

— Tur . . .— Rišs ar pirkstu norādīja gaisā.— Pirms divām stundām izlidoja no stacionārā pavadoņa «SP-četr- padsmit». Vai tu vari iedomāties, Odingva mēģināja uzņemt sakarus viņam neparedzētā laikā.

— Acīmredzot būs atjēdzies un tāpēc apklusa.

— Tas ir iespējams,— Rišs nomurmināja, joprojām spiezdams uz pults pogas,— tomēr var būt arī pavisam kas cits.

Uzacis saraucis, viņš lūkojās tukšajos ekrānos, bet tad pagriezās pret īvu.

— Tātad tu esi atgriezies ītakā — mūsu mīļajā kaktā.

— Tā vien rādās, ka jūs šeit no visas tiesas esat par to šaubījušies.

— Saproties, «šaubīties» nebūs īstais vārds, bet es . . .

Rišs aprāvies no jauna pagriezās pret kontrolekrāniem.

— Nu — ko tad tu . . . Pasaki!

— Nē, nekas. Tu visu šo pusgadu nevienu reizi nedevi par sevi nekādu vēsti.

— Ko lai es pavēstītu? lielāko daļu laika pavadīju sanatorijā. Mediķi piespieda izņemt pilnu profilaktisko ciklu.

— Tas šeit nenāks par ļaunu.

— Riš, vai ir kas jauns?

— Gan jā, gan nē . .. No vienas puses, viss rit pēc plāna: kvadrāts pēc kvadrāta. No otras, vienā kvadrā­tiņā, kā šķiet, briest pārsteigums. Vilens tev paskaidros, ja tu atgriezīsies pie zemūdens meklējumiem.

— Un kas vēl?

— Teikšu tev skaidri un gaiši: nekā interesanta. Kārtē­jie darbi. Jā, Odingva šodien dzenas pakaļ kaut kādam tērauda konstrukcijas gabalam. Tas verķis pa divi lāgi pamanīts no stacionārajiem pavadoņiem. Padomā, elek­tronika to neuztver, bet vizuāli tas novērots divas reizes. Droši vien mētājies sāņus no galvenajām trasēm. Tika

nolemts, ka jāiznīcina. Odingva aizlidoja, bet pagaidām nevar atrast. Pēdējo ziņojumu saņēmu pirms stundas.

— Kas gan tas varētu būt?

— Visticamāk, ka būs kādas pirmās orbitālās observa­torijas fragments. Toreiz vēl nebija instrukcijas «IN-viens».

— Pagājušais gadsimts atkal atgādina par sevi.

— Un atgādinās vēl un vēl. Piegānījuši visu tuvo kosmosu! Žvadzināja par meteorītu draudiem, bet paši sagādājuši darbu vairākām paaudzēm. Meklējumi kos­mosā nu jau norit vairāk nekā četrdesmit gadu, tomēr Zemes apkaime vēl aizvien nav pilnīgi droša lidojumiem.