Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

Metrus desmit no lūkas sniegā locījās mil­zīgs, spalvains radījums. Tā garā vilna iz­staroja spožu, zilgani violetu gaismu, bet no ķermeņa tumsā uz visām pusēm šaudījās zaļu zibeņu līkloči! Viens no zibeņiem nostie­pās Lokam gar galvu. Sāka stipri smaržot pēc ozona.

— Lūku, ātri! — uzkliedza Stonors.

Nodārdēdams aizkrita smagais vāks. Loks

gribēja aizgrūst aizbīdni. Lūkas metāla ap­male uzliesmoja zilganā gaismā. Stiprs trie­ciens apdullināja meteorologu, un viņš no­vēlās koridorā, aizraudams līdzi Stonoru.

Ārsts neatņēma nost no auss telefona klau­suli. Vētras kaucieni kļuva stiprāki. Tātad ir atvērta izejas lūka.

— Viņi iziet ārā, Džek.

— Vai tu piekodināji, lai bez vajadzības nešauj? Tas ir kaut kāds apbrīnojams radī­jums. Stonors droši vien ir maldījies…

— Šāviens, Džek!

Telefonā dzirdēja sprakšķus un šņākoņu.

— Kamanas … norāva … — ārsts ar mo­kām saprata sprakstu starplaikos. — Mani nes projām …

Pēdējais aprautais sprakšķis, un klausulē kļuva klusu.

«Pārtrūcis vads,» ārstam iešāvās prātā. «Kas nu būs?»

Izdzirdējis koridorā brīkšķi, viņš pielēca kājās. Pa portjeru apakšu četrrāpus ielīda ar sniegu aplipušais Stonors. Aiz viņa parādī­jās Loka sapinkātais cekuls. Abi ar grūtībām piecēlās. Loks, pat nemēģinājis nopurināt sniegu, piegāja pie galda un smagi atslīga krēslā.

— Vai tu neesi ievainots, Fred? — jau­tāja Stonors, ar dūrēm berzdams acis.

Loks aptaustīja sevi.

— Liekas, ka ne. Bet kādu nelabo mēs esam nošāvuši?

Stonors, kā sajēgu zaudējis, purināja galvu.

— Netieku gudrs. Nekad nebūtu ticējis, ja … pats nebūtu redzējis. Aizbīdnis! — viņš piepeši attapās. — Vai tu paguvi aizgrūst aizbīdni?

— Nezinu …

— Dakter, pārbaudi ātrāk, vai lūka ir ciet, bet… netaisi vaļā. Un neķeries klāt aiz­bīdnim ar kailām rokām.

Ārsts saviebās un kā uz nāvi notiesāts pa­šķīra portjeras.

Kad viņš atgriezās, Stonors grozīja rokās telefona klausuli.

— Vai durvis nespīdēja? — jautāja Loks.

— N-nemanīju. Aizbīdni aizgrūdu …

Loks atviegloti nopūtās.

— Bet kas noticis telefonam, dakter? — izbrīnījies jautāja Stonors. — Kādēļ tas klusē?

— Pēc jūsu šāviena Džeks tikai paspēja izsaukties, ka kamanas ir norautas un vējš tās nes projām. Un vēl viņš teica, ka tu esot maldījies …

— Maldījies? Kādā ziņā? — jautāja ap­jukušais Stonors.

Loks uztrūkās augšā.

— Džeks iet bojā, bet mēs te …

— Ne soli, Fred! Tu viņam neko nevari palīdzēt. Un atceries, kas guļ aiz durvīm.

Loks pakāpās atpakaļ un aizsedza seju ar rokām.

— Ko tad lai dara, Stonor?

— Jāgaida, kamēr norimst vētra.

Meteorologs, neatņēmis sažņaugtos pirk­stus no sejas, atkal apsēdās pie galda. Ārsts nodrebēja, izdzirdēdams, ka Loks raud …

Lielās kabīnes iemītniekiem šī nakts šķita sevišķi gara. Stonors bezmērķīgi klīda pa

salonu, laiku pa laikam pašķīra smago portjeru un, pavēris durvis uz koridoru, ieklausījās. Bet ārpusē dzirdēja tikai vētras gaudas.

Pret rītu no radiokabīnes izlīda ārsts.

Šļūcošā gaitā viņš piegāja pie Stonora.

— Ēterā klusi un labi dzirdami krievi. Viņi izsauc mūs. Džeka mātes vārdā, savu bērnu vārdā, Ralf, atļauj sazināties ar viņiem.

— Pagaidīsim līdz rītam. Jāapskatās, ko mēs naktī esam nogalinājuši. Pēc tam iz­lemsim. Bet tagad liec mani mierā.

Ārsts ņēmās purināt meteorologu.

— Fred, vai tu saproti, kas te notiek? Pa­līdzi man … saki Stonoram …

Taču, ieskatījies Lokam acīs, ārsts atmeta ar roku un saliecies iegāja atpakaļ radio- kabīnē.

Beidzot, spriežot pēc pulksteņa, bija pie­nācis rīts. Vētra joprojām trakoja. Vējš plosī­jās ar drausmīgu spēku. Kaut kur augšā, pārī uzvandīto sniegu klajiem, bija pacēlusies saule, bet pāri Lielās kabīnes kupolam vie­sulis joprojām nesa tūkstošiem tonnu trauk­smainu sniega putekļu.

Iziet ārā nebija iespējams.

Vējš ne tikvien dzina prom visu atnesto sniegu — tas pacēla gaisā arī daļu veco ku­penu, kas bija saputinātas iepriekšējās ne­dēļās. Rezerves izejas lūka, kas naktī bija atradusies sniega segas līmenī, tagad bija pacēlusies gandrīz metru augstāk. Izejas šah­tas virsējo daļu drebināja nepārtraukti vēja triecieni, un tā vibrēja kā mežonīgi ātri jo­ņojoša vilciena vagons. No lūkas nevarēja pat izbāzt galvu. Tumsu bija nomainījusi duļ­ķaina gaisma, bet tā bija tikpat necaur­redzama kā pagājušās nakts melnums.

Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem tikt ārā pa lūku Stonors ar pūlēm noslēdza to un pa pieputināto koridoru atgriezās salonā.

— Saņemies, veco zēn, — viņš čukstēja Lokam. — Nenokar degunu! Tā ir Antarktīda. Tici, man Džeka ir ne mazāk žēl kā tev, bet ko lai dara? Ja kamanas nebūtu triektas pret tuvējām klintīm, viesulis varēja tās aizdzīt simtiem kilometru tālu. Neatceros tādu sniega vētru. Vēja ātrums ne mazāks par piecde­smit metriem sekundē. Saņemies, mums vēl daudz kas darāms … Un varbūt Džeks nav pagalam. Tvertnēs bija degviela. Pierims vie­sulis, viņš iedarbinās motoru un atgriezīsies.

Loks lēni pacēla galvu. Stonors paskatījās viņam sejā un nodrebēja. Vienā naktī Freds bija kļuvis par desmit gadiem vecāks. Acis bija zaudējušas mirdzumu, grumbas kļuvu­šas dziļākas, vaibsti skarbāki.

— Vai tu neesi slims?

— Nē, saki, ko lai dara, Stonor.

— Vēl jāpagaida. Nē, izlemsim . .. Baidos, ka mēs neatradīsim nogalinātā nezvēra līķi. Vējš varēja aizraut to, kurp vien tīk. Tā būs šausmīga neveiksme, Fred …

Stonors nebija alojies. Pievakarē viesuļ­vētra bija pierimusi tiktāl, ka varēja iziet ārā. Pieliekušies līdz pašai zemei, lai noturē­tos kājās, Stonors un Loks pārmeklēja lau­kumiņu ap Lielās kabīnes kupolu. Tajā nekā nebija. Jaunu kupenu tuvumā arī nebija. Spī­došā nakts briesmoņa ķermenis bija pazudis. Neredzēja arī nekādas aerokamanu sliedes. Tikai norautais telefona vads, ko vējš bija satinis ap radiotorņa gaiju, atgādināja pagā­jušās nakts notikumus.

Vakariņoja klusēdami. Stonoru nomāca no­tikušais. Loka domas klīda kaut kur tālumā. Ārsts visu dienu nebija bildis ne vārda.

— Interesanti, vai šonakt arī viņi nāks? — jautāja Stonors pieceldamies. — Kā tu domā, Rišār?

— Man vienalga, — atrūca ārsts.

— Bet kā ir Henriham?

— Ej apskaties …

Stonors ielūkojās kabīnē, kur gulēja polis.

— Vai viņš ir aizmidzis … vai…

Ārsts pār brillēm vērīgi paskatījās uz Sto­noru un, neko neteicis, iegāja Kovaļska ka­bīnē.

Stonors piegāja pie Loka.

— Ko tu, Fred, domā par mūsu nakts briesmoņiem? Kas tas varētu būt?

— Es par tiem vispār neesmu domājis, — klusi teica meteorologs. — Nezinu …

— Pārsteidzoša ir viņu spēja akumulēt enerģiju, — skaļi prātoja Stonors. — Tie ir kaut kādi kolosāli ietilpīgi staigājoši akumu­latori. Un kas tā par enerģiju? Parastā at­mosfēras elektrība vai kaut kas cits? Ar ener­ģijas akumulāciju acīmredzot ir saistīta spēja spīdēt… Un nez kāpēc viņi parādās tieši sliktā laikā … Šerpas man ir stāstījuši par Himalaju jeti visādas pasakas, bet īstenība pārspēj visbagātāko fantāziju. Ja nebūtu pa­zudis Džeks, es gandrīz vai domātu, ka tas viss mums rādījies sapnī.

— Ja tas būtu bijis sapnis, Stonor!