Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

— Es aizvedīšu viņu rīt, — apsolīja Lo­bovs. — Rīt, ja atkal nesāksies vētra.

Diena aizritēja, tīrot skrejceļu. Strādāja visi, pat Belovs, kas atstāja lāpstu tikai tā­dēļ, lai apraudzītu savu pacientu.

Saules apakšmala jau skāra ledus kores, kad Lobovs, nosoļojis lt lāpstu pa visu attī­rīto joslu, paziņoja, ka viņa lidmašīnai pie­tikšot un ka rīt, līdzko svīdīs gaisma, viņš pacelšoties gaisā.

— Protams, ja nakti skrejceļš netiks aiz­putināts, — viņš piebilda padomājis, — ja «Solņečnaja» teiks «jā», ja viss būs kārtībā, ja … — pēdējos nosacījumus Lobovs norija kopā ar varenām žāvām.

Nakts pagāja mierīgi, un rītausmā visi sa­lasījās pie lidmašīnas. Kovaļski uz nestuvēm atgādāja šurp un iecēla kabīnē. Lobovs ieņēma savu vietu. Slimnieku pavadīt vaja­dzēja Belovam un radistam. Veriadze un abi mehāniķi nolēma palikt.

— Ei, jūs! uzkliedza Lobovs, pavēris kabīnes lodziņu. — Ieslēdzu motorus.

— Tātad, ja viss būs labi, atgriezīšos kopā ar Ivanu, — Belovs teica Veriadzem. — Un paķeršu līdzi Miki…

— Nav obligāti ņemt līdzi Miki, — sacīja Veriadze. — Kādu no ģeologiem gan atved. Un pāris labu radiometru.

— Uz Miki es paļaujos vairāk nekā uz ra- diometriem …

— Tas viss ir blēņas, Jurij! Blēņas! Mēs esam te nedēļu, un nekā … Es vienkārši brī­nos: psihiatrija taču ir viena no tavām spe­cialitātēm. Vai tiešām tev vēl nav skaidrs, kas te noticis?

— Pagaidām vēl nav …

— Polāro ziemas nometņu vēsturē ir ne viens vien līdzīgs gadījums. Personāla iz­vēle ir neveiksmīga. Nezinu, kāds bijis Sto­nors un pazudušie biedri, bet ārsts nepārpro­tami ir nenosvērtas dabas, bet šis Loks … Jā, manuprāt, viņš pats nav drošs, vai viss, ko viņš stāsta, īstenībā ir noticis. Kas attie­cas uz tavu pacientu, genacvale …

— Manu pacientu pagaidām liec mierā, Šota. Tas ir bezgala interesants gadījums… Ja man nebūtu vēlēšanās kopā ar jums iz­staigāt noslēpumaino labirintu, es tagad pa­liktu «Solņečnajā». Paliktu, kaut gan formāli man vairs nav nepieciešams dežurēt pie Ko- vaļska gultas …

— Pēdējās dienās tu runā tā, ka neko nevar saprast, Jurij.

— Man nepatīk izklāstīt… darba hipotē­zēs tēmu …

— Tātad darba hipotēze pastāv?

— Jā … Vai tu esi dzirdējis par tā sau­camo aizzīmogoto attēlu?

— Esmu. Tas ir defekts televīzijā.

— Tikai zināmā nozīmē, kad to novēro, uztverot teleattēlu. Citos gadījumos šo efektu speciāli izmanto, piemēram, elektronisko ma­šīnu atmiņas ierīcēs.

— Bet mēs runājām par Kova|ski… Kāds sakars…

— Vistiešākais. Kaut kas līdzīgs var no­tikt cilvēka smadzenēs. Pēc stipra satricinā­juma apziņa it kā pārdalās divās daļās. Ro­das «aizzīmogotā attēla» efekts. Slimais uz­tver to kā robu atmiņā, bet smadzenes glabā «aizzīmogotās» atmiņas. Dažos gadījumos tās var izlasīt… kāds cits… Saproti? Rei­zēm to pat izmanto ārstēšanā …

— Tātad parapsiholoģija?

— Kā tev tīk.

— Un tev izdevās kaut ko izlasīt viņa, tā teikt, zemapziņas atmiņās.

— Tēls ir izplūdis, šausmīgi neskaidrs. Visspilgtāk tas izpaudās tad, kad viņš sāka atgūt samaņu. Tad viss no jauna pazuda kaut kur dziļumā. Reizēm aina kļūst kontras­taināka. Viņš pats to izjūt kā neskaidru at­miņu zibšņus. Tēls acīmredzot ir viens un tas pats… Lūk, kādēļ man radās analoģija ar aizzīmogoto attēlu.

— Un kas tad tas bija?

— «Spoks» … «Spoka» stāvs, kā ārsta un Loka «halucinācijās». Bet Kovaļskis varēja tikties ar savu «spoku» tikai sešus kilometrus no šejienes — labirintā, viens pret vienu.

Viņš neko nezināja un vēl līdz šim nezina par biedru «halucinācijām». Tātad …

— Hm… Tu gribi teikt, ka tavs argu­ments nerunā par labu masu halucinācijas iespējai?

— Es gribu teikt, ka tu esi neticami spī­tīgs, Sota. Klusāk, nāk Loks.

Iekaucās viens no lidmašīnas motoriem, un Lobovs, atkal izbāzis galvu un roku pa mazo lodziņu, nikni māja Belovam.

Ārsts steidzīgi paspieda roku Veriadzein un Lokam, veikli ielēca lidmašīnā un ievilka iekšā kāpnītes.

Kabīnes durvis aizvērās, un lidmašīna tū­liņ sāka slīdēt pa attīrīto joslu. Veriadze un Loks uztraukti noraudzījās tai pakaļ. Gludā sniega josliņa starp kupenām likās pavisam īsa. Sarkanspārnotā mašīna ātri tuvojās tās galam. Loks iekoda lūpā: tūliņ lidmašīna ietrieksies sniega valnī…

Skrejceļa pēdējos metros Lobovs spēji pa­rāva mašīnu gaisā, pagriezās, pašūpoja spār­nus un, pamazām uzņemdams augstumu, aiz­lidoja uz austrumiem.

Dienā Loks un Veriadze abu mehāniķu pa­vadībā veica pirmo kopīgo gājienu uz Ledus alu. Tur nekas nebija mainījies. Uz galda gulēja Toivo adresētā zīmīte. Ieeja ledus ko­ridorā bija slēgta, durvīm priekšā aizstumta smaga kaste.

— Neviens, — sacīja Loks, — neviens te nav bijis …

— Bet ko jūs gaidījāt, mister Lok? — jau- taja Veriadze, ziņkāri aplūkodams alu.

— Taisnību sakot… — meteorologs sāka un aprāvās.

Viņš tiešām vairs neviena negaidīja. Viņā tikai mājoja vāja cerība, ka «spoki» kaut kā atgādinās par savu eksistenci… Bet viņš taču nevarēja uzticēt šo domu padomju zie­mas nometnes priekšniekam, kas — Loks ta­gad bija par to stingri pārliecināts — neti­cēja ne viņam, Lokam, ne ārstam.

— Nokāpsim lejā? — Veriadze ieteicās un pamirkšķināja mehāniķiem. — Tiesa, profe­sors gan lūdza nesākt labirinta apskati bez viņa, bet mēs tikai mazlietiņ, ar vienu aci. Bet ja nu …

Atgrūda nost kasti, atvēra durvis.

Veriadze pieliecies iegāja ledus ejā. Loks sekoja viņam.

Apmēram stundu viņi trijatā ložņāja pa labirinta dienvidu daļu, kas piekļāvās ledus ejai.

— Interesanti, ļoti interesanti, — dudinaja Veriadze, ar krītu vilkdams uz tuneļa sienas zīmes. — Mežģines, īstas mežģines… Kā tās radušās? Vai tiešām vulkānu gāzes? Bet te vesela zāle … Nē, lai spriež ģeologi. Es nezinu, kas tas ir… Interesanti…

Tad viņš apklusa un tikai laiku pa laikam spalgi nosvilpās. No augšas pretim nosvil­pās otrs mehāniķis, kas bija palicis par sargu pie ieejas ledus tunelī.

Loks aptvēra, ka viņam nemaz nav bail.

Nebija kā toreiz, kad viņš ložņāja te viens, bet dakteris dežurēja augšā… Varbūt uz viņu nomierinoši iedarbojas šie jautrie, vese­līgie puiši, kuri, liekas, vispār netic nekādām šausmu lietām un absolūti ne no kā nebai­dās, bet varbūt viņš, Loks, kļūst citāds. Ta­gad viņu ne tikvien nebiedēja iespējamā tik­šanās ar «spokiem», — viņš sapņoja par to, alka pēc tās …

Bet labirints bija kluss, tumšs un tukšs.

Pa slīpu eju viņi nonāca plašā, zemā zālē ar pārkārušos, nelīdzenu velvi. No zāles uz visām pusēm veda koridori.

— Nodzēsīsim reflektorus un pasēdēsim klusu, — ierosināja Loks.

— Gribat pabūt tumsā, — pasmējās Veria­dze. — Var pamēģināt…

Viņš ielika mutē divus pirkstus un vēlreiz uzsvilpa. No tālienes atskanēja atbildes svil­piens.

— Iekārtojieties, — sacīja Veriadze.

Viņi apmetās uz grīdas pie zāles sienas un izslēdza reflektorus. Tumsa ap viņiem sa- kļāvās un kļuva gandrīz taustāma. Pilnīga tumsa un klusums. Loks dzirdēja tikai savu ceļabiedru klusināto elpu.

Diezgan ilgi sēdēja, neko nerunādami.

Kad Veriadze sakustējās, Loks teica:

— Viņi tumsā spīd… Izstaro zaļgani vio­letu gaismu …