Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

— Kādēļ tad tā ir halucinācija?

— Mister Lok, — no jauna sāka Fomins, — saprotiet, es tagad …

— Nezinu, — teica Loks. — Kad klausos jūs — viena lieta, bet, tiklīdz sāku domāt… Droši vien tā ir par daudz manai nabaga galvai. Dažbrīd pat šķiet, ka es zaudēju prātu …

— Ko jūs tādas blēņas!

— Nav vis blēņas, — sacīja Ziro. — Un kā vēl var zaudēt…

— Blēņas. Cilvēka saprāts ir lielisks apa­rāts. Tam ir jāuzticas.

— Protams, — apstiprināja Lobovs. — Pa­rādi man kaut kādu vampīru ar degošām astēm, es pieiešu klāt un pačamdīšu, kādi tie ir — no kaprona vai no papjēmašē…

— Vispār viss ir skaidrs, — rezumēja Veriadze.

— Nekas nav skaidrs …

— Nē, ir skaidrs.

— Kas tev ir skaidrs, Sota?

— Tu esi palicis absolūtā mazākumā, Jurij.

— Un tomēr es uzskatu, ka jums nav tais­nība.

— To tu aiz spītības.

— Nē.

— Jā!

— Nē.

— Pagaidiet, nekliedziet taču visi uzreiz, Jaujiet man izteikt… — atkal sāka Fomins.

— Patiesi, Sergejs vēl visu nav pateicis, — dusmīgi sacīja Veriadze, slaucīdams ar ka- batdrānu pietvīkušo seju. — Nu, runā, Sergej. Vai tu piekriti profesora viedoklim vai — kā visi?

— Ko — kā visi?

— Visi, izņemot profesoru Belovu, domā, ka laiks izbeigt meklējumus, ka «elektriskie spoki» bijuši halucinācija, ka …

— Aha, sapratu, — pārtrauca Fomins. — Nē, es nepiekrītu …

— Kam nepiekriti?

— Halucinācijai…

— Bet kādēļ īsti?

— Pie velna, tā nav nekāda halucinācija. Es tikko redzēju to.

— Ko?

— Nu, to — «spoku».

— Ko? …

— Es saku — redzēju viņu «spoku»… Labirintā … Nu ko jūs visi tā blenžat uz mani?

— Pagaidi, Sergej… Atkārto vēlreiz, ko tu redzēji, — teica Veriadze, pieiedams ģeolo­gam cieši klāt. — Tikai mierīgi…

— Kādēļ lai es uztrauktos? Es redzēju «spoku». Līdzīgs lielam, spalvainam pērtiķim, tikai galva ir konusveida.

— Neko nesaprotu … Kur redzēji? Kad?

— Labirintā pie urāna dzīslas. Es iegāju atskaldīt vēl kādu paraugu. Atskaldu, klau­sos — kāds aiz muguras šņākā. Paskatos at­pakaļ. Viņš … Stāv kādus desmit soļus tā­lāk, lūkojas uz mani un šņākā. Spalvains, galva kā konuss un priekšķepas gandrīz līdz zemei …

— Nu, un ko tu?

— Neko … Nodomāju, ka viss tātad kār­tībā. Ir.,. Atnākšu pateikt… Paraugus pa­ņemšu vēlāk. Un tā es atnācu …

— Kad tas bija?

— Pirms minūtēm desmit.

— Ko tad tu klusēji?

— Jūs neļāvāt man runāt. Tikai strīdējā­ties un klaigājāt…

— Vai viņš palika tur, pie dzīslas?

— Palika …

— Ņem šauteni, iesim, — uzsauca Veriadze.

— Līdz dzīslai var nokļūt pa diviem tune­ļiem. Iesim divās grupās un ielenksim viņu. Šaut pēc mana signāla.

— Nē, — teica Belovs, paceldams roku.

— Nekādas šaušanas! Viņš taču nenodarīja Sergejam neko ļaunu. Kaut gan būtu varē­jis … Viņš nemanot pienāca klāt no mugur­puses un neuzbruka. Skatījās, ko Sergejs dara.

— Ja viņš būtu mēģinājis, — sāka Fomins,

— es ,

— Un viņš jāva Sergejam aiziet un ne­vajāja viņu …

— Droši vien noturēja Serjožu par kādu no savējiem, — norūca Lobovs, bāzdams kom­binezona kabatā pistoli.

— Atkārtoju — nekādas šaušanas, — sa­cīja Belovs. — Es eju pa priekšu. Bet jūs sekojat man divās grupās. Nerunā pretī, Sota. Mēs esam zinātnieki, nevis galvu med­nieki.

— Bet es nevaru jaut tev, Jurij … — sāka Veriadze.

— Būs jājauj, Sota. Kā redzi, pagaidām man ir taisnība. Un tagad es iesaku vienīgo pareizo ceju. Nestrīdēsimies … Viņš var aiz­iet tālu. Būs atkal jāmeklē. Turieties tādā atstatumā, lai neizlaistu mani no acīm. Otrā grupa lai ņem Miki. Suns var noderēt. Ejam.

— Vai tev ir ierocis, Jurij?

— Jā … Pat vēl drošāks nekā tev.

— Sergej, mēs abi būsim vienā ešelonā, — izrīkoja Veriadze. — Mister Lok, jūs ar Lo- bovu otrā. Un ņemiet Miki, bet nelaidiet vaļā. Turiet stingri. Uz priekšu …

— Uz priekšu! — atkārtoja Lobovs, no­pakaļ Lokam līzdams ejas caurumā.

— Uz priekšu… — ar trīcošām lūpām nočukstēja Ziro, nosēzdamies Ledus alas stūrī un velti mēģinādams iedzīt karabīnes šaurajā magazīnā kartona patronas ar sprāgstlodēm. — Svētā Limožas Terēza, pa­līdzi viņiem un.man …

«Ir vai nav aizgājis?» domāja Veriadze, piesardzīgi • līzdams pa slīpo eju nopakaļ Fominam.

Priekšā zibēja Belova reflektora gaišais plankums. Aiz viņa šņākuļoja Lobovs un elsa Miki, kas rautin rāvās ārā no rokām. Likās, ka suns kādu saodis …

«Pagūsim vai nepagūsim?» …

Paguva … Belovs strauji apstājās un pa­cēla roku. Tātad ir… Veriadze un Fomins izdzēsa reflektorus un klusi līda tālāk tumsā. Belova laternas gaisma nozuda aiz stūra. Kad Veriadze un Fomins bija tikuši līdz tu­neļa paplašinājumam, viņi jau stāvēja pāris soļu attālumā viens otram pretī — mazais, trauslais Belovs un lielais, spalvainais pērti­ķis, kas bija klāts ar biezu, brūngani melnu spalvu. Viņi stāvēja nekustīgi un uzmanīgi vēroja viens otru. Briesmoņa kažoks sudra­baini vizēja reflektora staros. Mazās ačeles gailēja kā sarkanas ogles.

Tad Belovs paspēra soli uz priekšu. Bries­moņa acis nozibsnīja spožāk, un tas atkā­pās. Kā brīdinot pacēla garo, spalvaino roku.

Veriadze nolaida pistoles aizsargu. Pacēla īso, nomelnināto stobru.

«Jādomā, ka garām neaizšaušu,» pavīdēja doma. «Jāšauj acī…»

— Nē, — tieši ausī iečukstēja Fomins. — Nedrīkst… Viņš pats tiks galā… Gan re­dzēsiet …

Belovs sakrustoja rokas uz krūtīm un ne­novērsa skatienu no «spoka».

Sarkanīgās acu ogles pamazām bālēja un izdzisa pavisam. Briesmonis stāvēja kā stabs. Belovs paspēra vēl vienu soli uz priekšu, un Veriadze atkal pacēla pistoli. Taču spalvai­nais «spoks» ir nepakustējās. Vēl solis … Tagad viņi bija ne vairāk kā piecu metru attālumā viens no otra. Briesmonis stāvēja kā stinguma krampju pārņemts. Profesors neapgriezies pacēla labo roku virs galvas aicinošā žestā.

— Paliec tepat, Sergej, — čukstēja Veri­adze. — Viņš sauc … Es pieiešu tuvāk. Ja nu kaut kas, saproti? …

— Aha, — sacīja Fomins, nosēzdamies ērtāk.

Pēc dažām sekundēm Veriadze bija blakus Belovam. Pērtiķis vēl aizvien stāvēja kā sta­tuja.

— Tu, Sota? — klusi, bet skaidri sadzir­dami vaicāja Belovs, neatskatīdamies uz biedru. — Te nu ir tā Karalienes Modās Ze­mes mīkla, noslēpumainais nakts spoks. Tais­nība bijusi nelaimīgajam Stonoram. Tas ir liels, stāvus staigājošs antropoīds … leģen­dārā jeti Antarktikas brālēns.

— Kas viņam lēcies? Stinguma krampji no pārsteiguma?

— Nē jau nē. Man izdevās hipnotizēt.

— Vai drīkst likt klāt viņam roku?

— Nekādā ziņā ne. Viņš neguļ. Viņam tikai uz laiku ir paralizēti kustību centri. Es nezinu, vai ilgi spēšu noturēt viņu tādā stā­voklī. Domāju, ka pirmajai reizei pietiks. Pa­lēnām ej atpakaļ, es tev sekošu.

— Bet…

— Ej, Sota. Ja šo skaistuli satrauks, viņš var būt daudz bīstamāks par gorillu.

Veriadze kāpās atpakaļ. Dažus soļus vi­ņam pa priekšu gāja Belovs, nenovērsdams reflektora staru no nekustīgā briesmoņa.

Kad viņi bija tikuši līdz tai vietai, kur sē­dēja Fomins, «pērtiķis» sakustējās. Pagro­zīja konusveidīgo galvu un piepeši kā cil­vēks aizsedza ar milzīgajām ķepām acis.