Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

— Gaisma, — nočukstēja Veriadze. — Viņu apžilbinājis tavs reflektors. Nodzēs!

— Nē, viņš vienkārši mēģina aptvert, kas ar viņu noticis. Sie radījumi, bez šaubām, ir saprātīgi, Sota. Skaties …

Tagad briesmonis bija pielicis ķepas pie pieres kā cepures nagu un raudzījās uz Be­lova reflektoru. Šķita, ka tas nezina, ko da­rīt, — iet līdzi gaismai vai palikt.

Tai brīdī aiz muguras kaut kas sakustējās, Lobovs klusināti iesaucās, un tūlīt skaņi ierē­jās Miki.

Veriadze iegrūda Belovu sānu koridorā, piespieda viņu izslēgt reflektoru un nogulties zemē. Pēc mirkļa palūkojies gar akmens iz­cilni, Veriadze tālumā ieraudzīja briesmoņa zaļgani violeto, fosforescējošo apveidu. Miki rejas dimdēja tumsā kā pērkona grāvieni. Spīdošais stāvs ātri attālinājās, tad iespruka vienā no sānejām un nozuda.

— Tomēr aizbaidījām, — pukojās Veriadze, pieceldamies un iededzinādams gaismu. — Kaut nelabais parāvis to bļauri Miki.

Kad visi atgriezās Ledus alā, ārsta tur ne­bija. Belovs grīļodamies aizsteberēja līdz sa­vai lāviņai, atkrita uz tās un aizvēra acis.

— Kas tev, Jurij? — satraukts iejautājās Veriadze. — Tev ir slikti? Kur jūsu ārsts, mister Lok?

Loks neizpratnē noplātīja rokas.

— Nezinu. Acīmredzot nav izturējis … Aizlaidies …

— Nekā nevajag, — paklusi sacīja Be­lovs. — Tas ir no pārpūles. Nebija viegli viņu hipnotizēt… Drusku pagulēšu, un viss pāries.

— Nu, kā, Ivan? — Veriadze jautāja Lo- bovam.

— Es neko neredzēju. Turēju ciet to sa­sodīto suni un domāju tikai par to, kaut tas nesāktu riet. Bet šis še tev, tomēr atbrīvoja galvu .. .

— Labi, ka tu nepalaidi to vaļā.

— Kur nu …

— Bet vai jūs, mister Lok, tagad apskatī­jāt savu «spoku»?

— Ne tik tuvu kā jūs, Sota, bet šo to re­dzēju.

Veriadze sniedza meteorologam roku.

— Piedodiet, Fred… par manām šau­bām.

— Ko jūs, tās ir vairāk nekā dabiskas… Tomēr ir labi, ka mēs pārliecinājāmies par šo draņķu eksistenci. Gluži kā akmens būtu no­vēlies no sirds.

— Jums un jūsu biedriem pieder liels at­klājums, Fred. Vai tas kāds joks — jauns, zinātnei nepazīstams Antarktikas antropoīds! Cik gadu to meklē Himalajos, bet atrod Antarktīdā.

— Atklājēji ir visi, kas pašlaik te atro­das, — paziņoja Loks. — Atklājums vairāk ir jūsu nekā mūsu. Jā, jā, tas ir kopīgs atklā­jums … Un es iesaku antropoīda nosaukumā iemūžināt Sergeja Fomina vārdu. Viņš taču pirmais, saticis mūsu «spoku», rīkojās tieši tā, kā jārīkojas cilvēkam ar veselu saprātu, — nevis nobijās, bet gāja pasaukt biedrus, lai papriecājas par atradumu.

— Liecieties nu mierā, — samulsis teica Fomins. — Kāds man tur nopelns? Viss iz­nāca nejauši. Es gāju pēc rūdas parau­giem …

— Atļaujiet jūs noskūpstīt, Sergej, — lū­dza Loks. — Jūs pat nespējat iedomāties, kādu dāvanu esat man pasniedzis.

— Sīkums, — sacīja Fomins, apskaudams meteorologu.

— Nu, bet tagad mūsu atradums ir jāno­kristī, — teica Loks. — Pagaidiet, es da­būšu šampanieti. Nosaukumā katrā ziņā jā­būt «fomiusam» vai kaut kam tamlīdzīgam.

— Liecieties mierā, puiši…

— Var gan! — atbalstīja Lobovs. — Gal­venais, ka viņi ir līdzīgi tev, Sergej, pareizāk sakot, tu viņiem …

— Nu, kā tad galu galā būs? — jautāja Loks, likdams uz galda šampanieša pudeles.

— Piemēram, neoantropus antarktikus fo- mini, — no savas lāviņas pateica priekšā Belovs, neatvērdams acis.

— Biedri, — uzsauca Loks, — pirmais tosts par neoantropusu antarktikusu fomini un tā pirmatklājējiem!

Pret ledus griestiem nopaukšķēja korķi, un tai pašā brīdī atvērās ārdurvis. Viens otru grūstīdami, Ledus alā ieklupa abi no galvas līdz kājām apbruņotie mehāniķi un radists. Viņiem sekoja ārsts ar karabīni vienā un slēpju nūju otrā rokā.

Iestājās klusums. Pie galda sēdošie nolika krūzes un glāzes ar šampanieti. Tikai Fomins, smagi nopūties, pacēla pie lūpām lielo emal­jēto krūzi un sāka lieliem malkiem dzert tās saturu.

— Nu, — teica Veriadze, — interesanti, ko tas varētu nozīmēt?

Mehāniķi un radists apjukuši saskatījās.

— Es, — sacīja Ziro, panākdams priekšā, — es izziņoju pa radio trauksmi un gāju sa­gaidīt papildspēkus, kad jūs devāties pēc spoka. Bet mēs laikam tomēr esam nokavē­juši.

— Nieki, jūs esat ieradušies pašā laikā, — atbildēja Lobovs. — Sēstieties pie galda, puiši! Ielej viņiem, Fred. Lai nebūtu veltīgi skrējuši šurp.

Pēc pusstundas Ledus alā kļuva karsti. Visi, izņemot Belovu, novilka ādas jakas un palika svīteros. Fomins un mehāniķi uz­ņēma ukraiņu dziesmu. Loks, ieklausīdamies nepazīstamajos vārdos, mēģināja vilkt līdzi,

Lobovs apņēma Žiro ap pleciem un trešo reizi sīki izstāstīja viņam par tikšanos ar neoan- tropusu antarktikusu fomini. Ārsts ķiķināja un tuvredzīgi miedza acis, pētīdams, kurā pudelē palicis pāri šampanietis.

Veriadze skaļi sprieda par lielu starptau­tisku ekspedīciju, ko vajadzētu organizēt Antarktikas antropoīdu pētīšanai.

— Parapsiholoģiskā iedarbība — lūk, sā­kotnējais kontakts. To tu šodien pārliecinoši pierādīji, Jurij. Tātad ekspedīcijā …

— Kungi, — piepeši iesaucās Ziro, piecel­damies no savas vietas, — kungi, nav labi… Mēs te sēžam, tērzējam, dzeram, — bet kur ir svinību vaininieki? Nē, es jums jautāju, kur viņi ir. Nav ielūgti. Bet varēja ielūgt. Mans godājamais kolēģis profesors Belovs varēja to izdarīt. Viņš visu var… Visu… Iedomājieties, mēs sēžam pie galda… te pēkšņi — pie durvīm klauvē …

Ārsts grīļodamies piegāja pie labirinta dur­vīm un, atspiedies pret tām, turpināja:

— Tātad mēs sēžam un gaidām. Te pēk­šņi — tā delikāti pieklauvē… — Ārsts ar saliektu pirkstu pabungāja pa durvīm un gau­žām apmierināts pārlaida skatienu klātesoša­jiem. — Nu, kā?

— Ļoti labi, — atsaucās Lobovs bez se­višķas pārliecības.

— Mēs atveram durvis un sakām… — Ārsts pavēra durvis un ielūkojās ledus ejā. — A-a-a! — viņš tūliņ iebrēcās. — A-a-af… — Aizcirtis durvis, ārsts ar vienu lēcienu bija Ledus alas tālākajā stūrī. Visi pietrūkās kājās. Tai pašā mirklī Miki, kas mierīgi bija gulējis zem galda, metās pie durvīm un, atņirdzis lielos ilkņus, draudīgi ierūcās. Aiz durvīm skaidri bija sadzirdami soļi un kluss klauvējiens.

— Nu, Ziro, ej attaisi, — teica Loks, tē­mēdams durvīs ar pistoli.

— Es? Neparko! Tur ir … viņi…

Lobovs piegāja pie durvīm un, aiz kakla

siksnas atvilcis nost nikni rūcošo Miki, strauji atrāva durvis.

Un tūliņ nolaidās uz durvīm notēmētie stobri.

— Džek, — nočukstēja pārsteigtais Loks, nomezdams ieroci, — Džek, Toivo …

Divi izģinduši stāvi ar vaska bālām, gan­drīz vai caurspīdīgas ādas klātām sejām iz- meimuroja no ejas un, gaismas apžilbināti, apstājās.

— Kungi, tas ir Džeks Rasels, mūsu ģeo­fiziķis, un Toivo Latikainens, kas pazuda pirms trim nedējām.

— Mēs tomēr esam atgriezušies, Toivo, — Rasels čukstus uzrunāja biedru. — Esam at­griezušies, bet tu negribēji man ticēt. Mums nav spēka, Fred, kaut gan viņi deva mums ēst jēlu roņa gāju… Bet šodien viņi pēkšņi palaida mūs vaļā, pat izveda no labirinta. Bez viņiem mēs nebūtu spējuši… — Rasels sagrīļojās, bet biedri jau balstīja viņu un Toivo.

— Dodiet viņiem mazliet vīna, — kaut kur no aizmugures uzsauca Ziro.