Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

— Jūs kaut ko manījāt? — apjautājās gru­zīns.

— Vēl ne.

— Es ari ne.

Mehāniķis neko neteica, bet Lokam likās, ka viņš paklusām iesmejas.

— Iesim, — aicināja Loks pieceldamies.

Viņi ieslēdza reflektorus un klusēdami at­griezās Ledus alā. Kad slēpoja uz Lielo ka­bīni, Veriadze stāstīja mehāniķiem par kanā­liem un tukšumiem, ko lavas slāņos atstāj vulkānu gāzes. Loks visu ceļu neteica neko.

Lidmašīna bija klāt otrā dienā. Lobovs iz­spraucās pa kabīnes šaurajām durvīm pir­mais. Tad parādījās Belovs. Viņš izgrūda va­renu pinkainu suni ar platu purnu un ma­zām, apaļām ausīm. Suns nokāpa diezgan veikli pa vieglajām alumīnija kāpnēm un, nelikdamies zinis par sagaidītājiem, apgūlās sniegā un sāka ar priekšķepām maukt nost uzpurni. Aiz Belova parādījās melnbārdai- nais radists, ko Lielas kabīnes ziemotāji jau pazina. Pēdējais no lidmašīnas izlīda drukns, pamaza auguma vīrs ar biezi noaugušu, rudu bārdu un rudu matu krēpēm, kas krita pār pieri. Ugunīgajā biežņā zibsnīja tikai briļļu stikli un rēgojās liels deguns.

— Mūsu ģeologs Sergejs Fomins, — rudo svešinieku stādīja priekšā Belovs. — Deg nepacietībā nokļūt labirintā. Dedz, Serjoža?

— Aha, — vienaldzīgi atteica rudais un, sasveicinājies ar Lielās kabīnes iemītniekiem, pagāja malā aizsmēķēt pīpi.

— Jūsu biedrs lieliski pārcieta lidojumu un jūtas diezgan labi, — Belovs teica ārstam. — Liek jūs visus sveicināt.

— Vai viņš kaut ko atcerējās? — jautāja Loks.

— Nē, pats viņš pagaidām neko nevar at­cerēties …

— Nu, neviens cits viņa vietā to neizda­rīs, — piezīmēja Loks.

— Taču var mēģināt viņam palīdzēt, — iebilda Belovs.

Ziro uzmanīgi paskatījās uz profesoru, bet neko neteica. Pēc brokastīm notika apspriede.

Pirmais vārdu lūdza Belovs.

— Mūsu ir vairāk, — viņš sacīja, — un es ierosinu sadalīties. Viena grupa turpinās mek­lējumus no gaisa, otra pētīs labirintu. Mums tagad pazemes maršrutos ir uzticams pa­līgs — Miki. Viņam ir apbrīnojama oža …

— Vai jūsu suns nebaidās no tumsas? — apprasījās Ziro.

— Nē … Viņš ir strādājis ar speleologiem Tālajos Austrumos un ir pieradis ložņāt pa alām.

— Es ierosinu pārtraukt meklēšanas lido­jumus, — teica Loks. — Neatmaksājas … Skaidrs, ka Rasels un Toivo ir pagalam. Un izredzes atrast viņu līķus ir gaužām niecī­gas. Visi spēki jāveltī labirinta pētīšanai. La­birints ir milzum liels. Mēs esam redzējuši tikai niecīgu tā daļu. Labirints prasīs daudz laika. Un vēl kas: nelaiķis Stonors uzska­tīja, ka Toivo ir nomaldījies ceļā no Ledus alas uz bāzi, bet nav izslēgts arī kaut kas cits… Toivo varēja aiziet bojā labirintā…

— Prātīga doma, — norūca Lobovs.

— Un tomēr tev, Ivan, būs jālido, — sa­cīja Veriadze. — Vēlreiz jāapskata un jāno­fotografē rajons. Vētra ātri aprok visu dzīvo, bet tā arī pati atklāj savus noslēpumus… Tas, kas vakar bija apslēpts, šodien var at­rasties virspusē.

— Lai notiek, — teica Lobovs, — lidosim. Puiši, gatavojiet lidmašīnu.

Četras dienas ilga lidojumi, un četrās die­nās Veriadze, Belovs, Loks, Ziro, Fomins un Miki soli pa solim izpētīja labirintu. Ledus ala kļuva par pazemes maršrutu bāzi. Tajā visu laiku dežurēja radists, bet «speleologi» atgriezās uz šejieni tikai mazliet atvilkt elpu. Ložņāja pa labirintu, sadalījušies divās grupās. Kopā ar pirmo vienmēr bija Miki. Grupas neatgāja viena no otras tālāk par simt piecdesmit divsimt metriem. Sakarus ar Ledus alu uzturēja pa radio. Lielajā kabīnē apmetās Lobovs ar mehāniķiem. Dienā viņi lidoja, bet naktī apsargāja bāzi.

Meklējumu ceturtās dienas beigās Veriadze pa radio izsauca Lielo kabīni.

— Nekā jauna, — lakoniski raportēja Lo­bovs. — Esmu tikko atgriezies. Puiši darbo­jas gar lidmašīnu. Laiks teicams. Naktī gai­dām līdz mīnus trīsdesmit grādiem. No «Sol- ņečnajas» ziņoja, ka viss esot kārtībā. Kovaļ- skis atveseļojas, bet ar atmiņu pa vecam. Kā iet jums?

— Arī viss kārtībā, arī nekā jauna.

— Beidzat? — apjautājās Belovs.

— Laikam gan … Labirints ir ļoti sarež­ģīts. Apakšējos stāvos netiek iekšā — kanāli kļūst pārāk šauri. Pat Miki nevar iesprauk­ties. Bet platās ejas ir piedzītas ar ledu. Ser­gejs uzskicēja izpētīto daļu plānu. Iznāk, ka atliek apskatīt vistālāko, dienvidu rajonu. Tas atrodas kaut kur zem ledāja. Arī tur vairums eju ir pilnas ar ledu, bet vietām var tikt cauri…

— Un nekādu pēdu?

— Kā tad … Esmu pārliecināts, ka labi­rintu neviens nav apmeklējis, ja neskaita augšējo daļu, kur pirms mums ir bijis Sto­nors un viņa biedri.

— Ko saka Jurijs?

— Vairāk klusē… Vai paaicināt viņu pie mikrofona?

— Nevajag . .. Man ir viss …

— Man arī…

— Tad līdz rītam. Pasveiciniet puišus!

— Ar labu nakti, Ivan!

Veriadze izslēdza raidītāju. Atskatījās. Loks un radists gulēja uz saliekamajām lā­viņām virsū guļammaisiem. Ziro gatavoja vakariņas. Fomins kaut ko zīmēja dienasgrā­matā. Belovs, atspiedis galvu rokās, sēdēja tālākajā kaktā aiz kastu kaudzes.

Veriadze pagājās pa Ledus alu, uzmanīgi apiedams saliekamās lāviņas, mugursomas un uz grīdas noliktos rīkus. Tad apsēdās bla­kus Belovam.

Belovs jautājoši palūkojās uz biedru un atkal nolaida galvu.

— Neiznāk, Jurij, — klusi teica Veriadze.

— Neiznāk, kā lu domāji… Man tomēr tais­nība … Laiks beigt un ķerties atkal pie mūsu pašu darbiem. Te ir tikai labirints, vairāk nekas. Un nebija tā, par ko viņi stāstīja, — Veriadze pameta ar galvu uz ārsta un Loka pusi. — Bet visas šīs mīklainās pazušanas un slepkavība — lai viņu varas iestādes skaidro. Galu galā tā nav mūsu darīšana.

— Bet mums jāpalīdz viņiem.

— Kādā ziņā?

— Atminēt šīs mīklas.

— Bet ja mīklu nav? Ja pastāv tikai tas, ko viņi paši negrib celt gaismā?

— Tomēr viņi lūdza mums palīdzību.

— Lūdza ar lielu nosebošanos. Atceries, kā bija sākumā? Mēs piedāvājāmies palīdzēt, bet viņi klusēja. Klusēja tikmēr, kamēr pa­zuda ģeofiziķis un tika nogalināts Stonors.

— Stonora nāve nevar būt cilvēka roku darbs. Es to apgalvoju ar pilnu atbildību kā biologs un kā ārsts.

— Genacvale, pat viņu varasvīri Folklendu salu pārvaldē jauš kaut ko nelāgu. Ne velti aizliedza apbedīt Stonoru …

— Vai lai pasaku, ko tu pašlaik domā, Sota?

— Nu, saki …

— Tu esi pārliecināts, ka te ir pastrādāts noziegums, ka Loks un Ziro ir līdzzinātāji un viens no viņiem ir slepkava.

— N-ne gluži, — apjuka Veriadze. — Man var būt aizdomas, bet pārliecība — no kurie­nes gan?…

— Nē, — stingri noteica Belovs. — Tagad tu liekuļo, Sota. Tu esi tieši pārliecināts un negribi to atzīt. Un visriebīgākais ir tas, ka tava pārliecība balstās nevis uz faktiem, bet uz minējumiem …

— Nevis uz minējumiem, genacvale, bet uz loģiku …

— Redzi, ka atzinies.

— Nepieķeries pie vārda, — ērcīgi atteica Veriadze. — Turēt aizdomās ir tiesības kat­ram. Lai gan tu esi sapratis manu viedokli, tu to pārāk vienkāršo. Es nenoraidu nervu sabrukumu, grupu halucinācijas, masu ne­prāta lēkmi, kuras laikā varēja rādīties viss un notikt velns zina kas. Pat savādi: es, nebūdams psihiatrs, apgalvoju to, ko, pēc ma­nas izpratnes, vajadzētu apgalvot tev…

— Tā iznāk tieši tāpēc, ka tu neesi psi­hiatrs, Sota.