Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

— Apskatīsim citus uzņēmumus, — skubi­nāja Loks.

— Protams. Nākamajā uzņēmumā vēl re­dzamas kamanu pēdas. Pamazām tās izzūd. Tās ir gandrīz pilnīgi aizputinātas. Te pēdas izbeidzas, un tālāk nekas vairs nav re­dzams …

Pārējos uzņēmumos bija tikai sniegs un griezīgi melnie nunataku plankumi. Ne Ra­sela, ne viņa pēdu …

— Rīt no rīta mēs nolaidīsimies netālu no kamanām un apskatīsim visu apkārtni, — sacīja Veriadze. — Tad turpināsim lidoju­mus …

— Bet labirints? — ievaicājās Ziro.

— Gan pienāks kārta arī tam. Turp dosi­mies visi kopā lielā nodaļā… Lai jūs ar Belovu varētu piedalīties šajā gājienā, vis­pirms jādabū uz kājām jūsu pacients. Jūs piekrītat?

— Kā gan citādi.

— Un nāksiet mums līdzi labirintā?

— J-jā …

— Nu brīnišķīgi. Manuprat, labirinta pētī­jumos ir pilnīgi nepieciešams, lai klāt būtu biologi un it īpaši mediķi.. .

Ziro smagi nopūtās un devās uz Kovaļska kabīni nomainīt Belovu.

Pagāja trīs dienas. Laiks pieturējās cie­šams, un redzamība bija laba. Gandrīz visu gaišo laiku, no ausmas līdz rietam, lid­mašīna atradās gaisā. Lobovs nolaidās pie Lielās kabīnes, tikai lai uzņemtu degvielu. Tūkstošiem kilometru vidējā augstumā un pļaujošā lidojumā, simtiem metru izlietotas aerofotofilmas, desmitiem reižu riskanta no­sēšanās visās šaubīgās vietās — pie katra tumša punkta sniegā, pie padziļinājumiem, kas atgādināja pēdas, un … galīgi nekā … Ne Rasela, ne viņa pēdu, ne Latikainena, ne kādu zīmju, ko viņi būtu atstājuši. Ģeofiziķis un ģeologs bija pazuduši bez vēsts.

Latikainena meklējumus vēl varēja turpi­nāt labirintā. Bet Rasels … Sadauzīto aero- kamanu apskate arī nesniedza atminējuma atslēgu. Raselam acīmredzot nebija izdevies iedarbināt motoru, un aerokamanas, pārvēr­stas par nožēlojamu buru kuģīti uz slēpēm, bija kļuvušas par viesuļvētras spēļu lietiņu. Kā pazudušas kabīnes durvis un sašķelts pro­pellers, tas palika neskaidrs. Kabīnes korpusā bija vairāki dziļi ieliekumi, bet abi stikli — lielais priekšējais un aizmugurējais — bija palikuši veseli. Visas trīs slēpes bija sabojā­tas ļoti stipri, bet no kreisās bija palicis pāri mazāk par pusi. Priekšējais reflektors bija ieslēgts, bet nedega, jo akumulatori bija ga­līgi izlādējušies. Sniega kabīnē neko daudz nebija, bet vienīgā zīme, kas liecināja, ka te atradies Rasels, bija uz grīdas nokritušais kažokādas cimds.

— Ko darīsim ar kamanām? — jautāja Lobovs, kad viņi bija beiguši apskati.

— Lai paliek, — atmezdams ar roku, teica Loks. — Tik un tā mēs nespēsim tās salabot.

— Pēc pāris dienām tās būs ieputinātas sniegā.

— Lai putina vien …

Abi nerunādami gāja atpakaļ pie lidmašī­nas.

Lobovs ierāpās kabīnē. Loks palika ārpusē, lai pagaidītu otru grupu. Veriadze ar vienu no mehāniķiem bija aizgājis pa aerokamanu pēdām un vēl nebija atgriezies.

«Vairāk kā skaidrs, ka tas viss ir par velti,» domāja meteorologs, sūkdams izdzi­sušo pīpi. «Kur nu atradīsi… Viņš varēja izkrist no kamanām jebkurā sešdesmit kilo­metru garās trases punktā. Vētra viņu tūliņ pat apraka. Veriadzes radistiem vienkārši ir izlicies, ka viņi dzird radiosignālu. Piedevām vēl traucējumi… Eh, Rasei, Rasei, cik muļ­ķīgi viss ir iznācis … Bail iedomāties, kas notiks, kad mēs paliksim divatā ar dakteri… Līdz maiņai vēl divi mēneši. Un ej nu sazini, vai pēc visa notikušā dakteris gribēs palikt te ar mani. Vispareizākais būtu staciju iekon­servēt un līdz maiņai pārvākties pie Veria­dzes. Bet šie ēzeļi no Folklendu salu pārval­des ir dzirdēt neko negrib … Prestižs, re­dziet! … Prestižs viņiem ir dārgāks par cil­vēkiem.» Loks īgni nospļāvās zilganajā, žil- bīgi mirdzošajā sniegā. «Liekas, viņi ne visai tic mūsu briesmoņiem … Pārvaldes priekš­nieks pa radio paziņoja, ka Stonora bojā ejas apstākļus pavasarī izmeklēšot personiski. Pat neļāva apbedīt līķi. Kas zina, ka vēl neap­vaino mūs abus ar dakteri slepkavībā. Šie ierēdņi ir spējīgi uz visu … Liekas, pat Veria­dze sevišķi netic «elektriskajiem spokiem». Tikai laipni smaida, kad saruna pavirzās uz to pusi. Bet šie nezvēri kā par spīti vairs ne­rādās … Vai tiešām tie eksistē? Vai mēs pa­mazām nezaudējam prātu? …»

Loks atstūma kapuci uz pakauša un sa­spieda ar roku pieri.

… Kādas blēņas! Viņš taču atceras visos sīkumos tās baismīgās nakts notikumus, tumšo stāvu, briesmoņa biezo vilnu un konus­veida galvu, zaļo zibeni un Stonora nomelnē­jušo seju. Viss norisinājās viņa, Loka, acu priekšā… Un tomēr, ja tā padomā, viss lie­kas ārprātīgākie murgi, mocošs sapnis bez atmodas …

Nošvirkstēja slēpes. Piebrauca Veriadze ar ceļabiedru.

— Absolūti nekā, — teica gruzīns, atvēzē­damies un iesprauzdams nūjas sniegā. — Mēs aizslēpojām līdz tai vietai, kur izbei­dzas kamanu pēdas. Tas pats, kas aerofoto- uzņēmumos, — nekādu pēdu …

— Mēs neko neatradīsim, — aizsmacis no­čukstēja Loks un novērsās.

— Un tomēr mēs meklēsim, — rāmi teica Veriadze. — Meklēsim atkal un atkal.

Un viņi turpināja lidot; nolaidās sniegā, cēlās gaisā un atkal laidās lejup, tikko parā­dījās kaut kas šķietami aizdomīgs. Lidojumu irešā diena gāja uz beigām, kad Lobovs jau kuro reizi — viņi vairs neatcerējās, cik reižu ir nolaidušies, — cēlās gaisā.

— Braucam atpakaļ? — jautāja Veriadze.

— Tā nu iznāk, — atteica Lobovs. — No bāzes ziņoja, ka laiks mainoties. Vējš kļuvis stiprāks, dzen gar zemi sniegu.

— Naktī būs vētra, — Loks sacīja, bet pie sevis nodomāja: «Kaut šonakt viņi at­nāktu …»

Vētra plosījās cauru nakti, bet šoreiz Lie­lās kabīnes tuvumā neviens nerādījās. Re­flektoru spožajos staros bija redzami tikai sniega virpuļi un ar sniegu aplipušie sargu stāvi. Loks čurnēja pie ieslēgtā uztvērēja, bet ēters klusēja; reizēm tikko sadzirdamas kā

no citas planētas atplūda Dienvidāfrikas sta­ciju balsis.

No rīta visi sapulcējās brokastot Lielajā kabīnē. Ieradās arī Belovs, neparasti možs, ar negulētajās naktīs apsārtušām acīm.

— Nu, dežurant, tasi stipra buljona mūsu pacientam! — viņš uzsauca mehāniķim, kas gatavoja brokastis.

— Redzu, ka slimniekam ir labāk, — no­priecājās Veriadze. — Klāj vaļā, kas jauns, genacvale.

— Viss kārtībā, — sacīja Belovs. — Viņš nāca pie samaņas un tagad pat lūdza, lai dodot ēst.

— Lieliski. Bet kā ar atmiņu?

— Vēl neklausa. Tomēr man šis tas kļuva skaidrāks …

— O-o … Stāsti.

— Vēlāk. Vispirms viņš jāpaēdina. Es do­māju, ka viņu jau var sūtīt uz mūsu bāzi. Kā ir ar ljdmašīnu, Ivan?

— Šodien neizdosies. Veselu dienu būs jā­tīra skrejceļš.

— Jūs jau gribat mūs atstāt? — uztraukts iejautājās Loks.

— Ne prātā nav nācis, — nopietni jo no­pietni teica Belovs. — Es tikai gribu nosūtīt uz staciju «Solņečnaja» misteru Kovaļski. Tur būs labāka kopšana un viņš ātrāk atveseļo­sies. Ceru, ka jums nebūs iebildumu?

— Nē, protams … Tātad jūs jau esat pār­liecināts, ka viņš kļūs vesels?

— Esmu pārliecināts, ka tagad lidojums nenāks viņam par ļaunu. Ja radīsies kādi sa­režģījumi, mums būs vieglāk viņam palīdzēt. Bez tam ārkārtējas nepieciešamības gadī­jumā «Solņečnajas» aerodromā var nolais­ties smagā lidmašīna no Dienvidāfrikas vai Austrālijas. Jūsu biedru varēs nosūtīt uz klī­niku.