Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

— Atkal parapsiholoģija?

— Jā! Un varu piebilst — Loks tic, ka tu, Sota, uzskati viņu par slepkavu, un vairāk par visu pasaulē viņš gaida tikšanos ar «spo­kiem», lai attaisnotos tavās acīs.

— Ak un vai, — apjuka Veriadze. — Ne­lāgi iznāk… Bet vai tu nekļūdies, Jurij? Varbūt viņš tev to teica?

— Nē, neteica. Bet es nekļūdos. Un nesa­protu, kādēļ tevi samulsināja mani vārdi. Tu taču tiešām uzskati viņu par slepkavu.

— Nu, to es pie sevis un sev …

— Tātad galvenais ir nevis tava attieksme pret Loku, bet tikai tas, lai viņš pagaidām to nenojaustu …

— Kādēļ visu precizēt, dārgais! Protams, nav labi, ka viņš ir uzminējis. Un galu galā arī es taču esmu cilvēks un varu kļūdīties.

— Tā ir vērtīga piezīme, Sota! Saproti, tas vēl nav nekas, ka Loks pēc tava izskata vai izturēšanās nojauš, ko tu domā par viņu. Nē… Viņam vienkārši pamazām ir radusies pārliecība, ka tu uzskati viņu par vainīgu, tāpat kā tev pārliecība, ka viņš patiešām ir vainīgs.

— Hm … kas tad iznāk, genacvale? Tev visas smadzenes ir caurspīdīgas. Tu vari la­sīt visapslēptākās domas, kā neredzīgais ar pirkstiem lasa reljefā raksta lappuses? Es sāku baidīties no tevis …

— Velti… Es nekad neesmu ļaunprā­tīgi izmantojis šo savu īpašību. Un vis­labākais pierādījums tām — pat tu neko ne­zināji par to. Bet tagad ir izveidojusies se­višķa situācija …

— Tātad tu joprojām paliec pie sava, ge­nacvale?

— Jā.

— Paklau, interesanti, par ko doma Ziro?

Belovs pašūpoja galvu.

— Es taču teicu, ka neesmu ļaunprātīgi izmantojis un nekad neizmantošu savu spēju lasīt citu domas. Tas, par ko domā Ziro, tev neko nedod un nepalīdz atminēt šejienes no­slēpumus.

— Tu uzskati, ka ir jāturpina?

— Bez Šaubām … Mēs taču vēl ne soli neesam tuvojušies atminējumam. Turpināt ir mūsu pienākums, Sota.

— Varbūt tu tici arī «spokiem»?

— Ticu, Sota. Ticu, ka Loks un ārsts ir re­dzējuši kādu. Ticu, ka par šī «kāda» upuri kļuvuši Kovaļskis un Stonors. Pieļauju, ka šiem «kādiem» ir sakars ar Latikainena un Rasela pazušanu. Ticu šo kailo kalnu abori­gēniem. Dārgais Sota, cilvēks uz savas ma­zās planētas vēl nav atklājis visu. Dzīvībai piemīt apbrīnojamas spējas pielāgoties visne­ticamākajiem apstākļiem. Visneticamākajiem, Sota. Eiropā Lielā apledojuma laikā mūsu senči arī palika dzīvi… Jā, es ticu Karalie­nes Modās Zemes aborigeniem, kas ir nevis kaut kādi spoki, bet pilnīgi materiālas būt­nes. Pieļauju, ka tie stāv uz evolūcijas kāp­nēm mums daudz tuvāk nekā valzirgi vai pingvīni, lai gan tiem varbūt piemīt no mūsu fizioloģijas viedokļa apbrīnojamas īpašības … Tu vari šaubīties, Sota, strīdēties, skaisties, bet tev jāturpina meklējumi. Mums visiem jāturpina… Nedrīkst atkāpties uz tādas mīklas atminējuma sliekšņa. Mēs esam zi­nātnieki, un mums nav tiesību atkāpties.

— Nu, dārgais, — sacīja Veriadze, — ļauj tevi noskūpstīt. Cik jauki tu runāji! Neviens nepateiks labāk. Es tev, protams, neticu… Tas ir, nē: kā priekšnieks es tev neticu, kā zinātnieks — šaubos, bet kā Sota Veriadze es tev uzdāvināšu vecvectēva vislabāko dunci, un tu varēsi cept ar to cūkgaļas šašliku,ja noķersi to savu aborigēnu. Un kaut tas būtu valzirga, pitekantropa un pingvīna krus­tojums, mēs to noķersim, protams, ja viss ir tā, kā tu saki…

Pagāja vēl dažas dienas. Lobovam vaja­dzēja pārtraukt lidojumus. Sāka niķoties krei­sais motors, un lidmašīnai bija nepieciešams profilaktiskais remonts. Mehāniķi laboja mo­toru, bet lidotājs pievienojās «speleologiem». Radistu aizsūtīja uz Lielo kabīni. Viņa vietu pie Ledus alas raidītāja tagad vajadzēja ieņemt Ziro. Doktors ar prieku stājās jaunajā amatā. Vismaz tagad viņam nebija ik dienas jākāpj labirintā un jāložņā tur, meklējot ne­zvērus, ar kuriem tikties Ziro nebija ne ma­zākās vēlēšanās.

Lobovs, pirmo reizi ieradies Ledus alā un apskatījis biedrus, nespēja noslēpt izbrīnu.

— Ehe, draugi, — viņš murmināja, brau­cīdams savus tikko noskūtos vaigus, — jūs drīz vien sitīsiet pušu Sergeju … Varbūt te notiek sacensības ar devīzi «nost skūšanos»?

— Nekas, Ivan, — lidotāju mierināja Be­lovs, — nedēļas laikā noaugsi vēl vairāk.

— Nekā nebija! — paziņoja Lobovs. — Es paņēmu līdzi uzvelkamo bārdas nazi.

— Nebūs vajadzības, — cieti noteica Veri­adze. — Vēl divi gājieni pa labirintu, un mēs beidzam. Visam ir savas robežas …

— Pareizi, mister Veriadze, — piekrita Loks. — Laiks beigt. Jūs jau tā esat ziedo-

juši mums un mūsu nelaimēm pārak daudz dārgā laika.

— Vai tiešam ari jus esat ar mieru atkap- ties, mister Lok? — jautāja Belovs, uzma­nīgi skatīdamies uz meteorologu. — Jūs, kas esat pazaudējis te trīs biedrus.

— Kas tur ko atcerēties, — neskanīgā balsī sacīja Loks. — Viņus vairs neatgūt… Va­sarā, kad te parādīsies mūsu šefi, mēs, pro­tams, atkal līdīsim šajā labirintā, bet ta­gad…

— Jāaizber ieeja Ledus alā, un cauri, — ierosināja Ziro. — Un braucam atpakaļ uz Lielo kabīni. Atklāt šīs nolādētās vietas no­slēpumu mums vienkārši nav pa spēkam.

— Divus maršrutus tomēr vēl iztaisīsim,— iebilda Veriadze. — Divus pēdējos. Norunāts, mister Lok?

— Kā gribat. Man vienalga … Atklāti sa­kot, es vairs negalvoju, ka tiešām esmu re­dzējis viņus … tos «elektriskos pērtiķus». Bet tu, Rišār?

— Zvēru pie svētās Limožas Terēzas, — teica Ziro, — ka šai pasaulē es vispār ne par ko negalvoju. Absolūti viss varēja būt vīzija, halucinācija, mirāža, fatamorgāna, neprāta lēkme, pat īsti spoki, velns lai parauj. Kas no jums, kungi, var galvot, ka spoki neeksistē? Es runāju par pilnvērtīgiem, klasiskiem spo­kiem jeb rēgiem, kuru priekšā vienlīdz bez­spēcīgi ir medicīna, lode un pat zinātnieka veselais saprāts.

— Nu, ko es teicu! — izspieda caur zo­biem Veriadze, uzrunādams Belovu.

— Ļoti labi, kolēģi! — atteica profesors, neatbildējis Veriadzem. — Bet kā jūs, pa­likdams klasiskā ideālisma pozīcijās …

— Duālisma! — pārtrauca Ziro, pacel­dams rādītājpirkstu.

— Lieliski — pat duālisma! Kā jūs no šīm pozīcijām izskaidrosiet sava priekšnieka nāvi un mistera Kovaļska paralīzi? Arī viņpasau­les spēku iejaukšanās?

— Redziet, kolēģi, — sāka Ziro, — uz šo jautājumu es . ..

— Beidz māžoties! — nikni uzkliedza Loks. — Piedodiet viņam, kungi, viņš at­kal… Protams, jums ir tiesības šaubīties un neticēt mums, — kliedza Loks, pagriezies pret Veriadzi un Belovu, — Rišārs piedzeras, de­rētu pamest viņu vienu, bet es … es tagad tiešām nezinu, vai esmu viņus redzējis vai tā bijusi halucinācija … Saprotiet, nezinu, ne­esmu drošs … Jūs atkal teiksiet — Stonora nāve, gadījums ar Kovajski. Bet vai jūs va­rat galvot, ka tam visam par cēloni nav at­mosfēras elektrības izlādēšanās? Jūs klusē­jat, jā?

— Mister Lok, — ierunājās Fomins, kas tikko bija atnācis no Ledus ejas, — bet šie jūsu «spoki» taču …

— Pagaidi, Sergej, — pārtrauca Belovs. — Mister Lok, jūs esat saprātīgi domājošs, stiprs cilvēks un vecs polārpētnieks. Kā jūs varat tik viegli piekrist, ka viss notikušais ir

halucinācija? Vai jums kādreiz agrak ir radī­jušās halucinācijas?

— Nekad!

— Bet te trīs reizes dažu dienu laika. Jus taču redzējāt tos trīs reizes, vai ne?

— Jā, un vienu reizi tā, kā patlaban redzu jūs.