Aleksandrs Šaļimovs - LOGS UZ BEZGALĪBU

— Nepiesienieties maniem vārdiem! Jūsu laboratorijās radītajam «Zirodū dubultniekam» taču nebija pat sava vārda. Man galu galā kaut kā sevi jānosauc. Turklāt pēdējos divos gados es pat apradu ar domu, ka esmu Noels Zirodū. Varbūt patiesībā tā tas arī ir? Būtībā mēs nezinām, kas tas ir — mūsu saprāts. Pat es, — viņš maz­liet pavīpsnāja, — to nezinu …

— Pietiks! — profesors Tīzvuds viņu pārtrauca. — Ja jūs patiešām esat pie pilna prāta, tad jūs esat visparastā­kais krāpnieks. Jūs jātiesā.

— Skaidrs, — teica komisārs, — mēs šo punktu ierak­stīsim protokolā. Profesor, man viss ir skaidrs, es jums pateicos.

— Tomēr, kungi, piedodiet, — arestētais pacēla galvu, — bet jūs taču esat zinātnieki… Es vēl varētu pieļaut, ka jūs divu gadu laikā neesat atklājuši, kādi brīnumi ir jūsu laboratorijā. Zirodū zinātniskās autori­tātes oreols padarījis jūs aklus; taču tagad, kad esmu jums pastāstījis, kā spēju izdarīt pretēju eksperimentu — pāreju no elektronu aparatūras uz dzīvu ķermeni, kāpēc jūs uzskatāt mani par jukušu vai par krāpnieku? Jūs pieļaujat vienu procesa norisi — to, kuru jums izdevās īstenot, — un nepieļaujat pretējo. To atradu es … Do­diet man iespēju, un es jums šo procesu demonstrēšu. Varu, piemēram, pārnest jūsu .. . hm … intelektu, pro­fesor Tīzvud, laboratorijas elektronu aparatūrā, bet tā vietā ievietot to, kas tur patlaban atrodas.

— Izbeidziet! — profesors Tīzvuds nikni iesaucās. — Izbeidziet, Aspers! Nedz es, nedz mans kolēģis profe­sors Brikijs nevēlamies vairs klausīties, ko jūs runā­jat… Jūs aizmirstat, ka mēs esam zinātnieki.

— Patiešām, — ierunājās komisārs. — Apklustiet, arestētais!

— Nē, kungi, es neklusēšu. Ne tagad, ņe vēlāk … Ne jau tāpēc, ka gribētu atgriezties jūsu institūtā elektronu

aparatūrā. To nu es vismazāk vēlētos… Bet es negribu arī nokļūt cietumā par grēkiem, ko pastrādājis tas, kurš patlaban atrodas manā vietā jūsu laboratorijā. Cietums vai jūsu laboratorija — starpība nav liela… Bez šau­bām, mana iemiesošanās šajā te, — viņš iebelza sev pa krūtīm, — bija kļūda. Es, kungi, pārāk steidzos … Man vajadzēja nogaidīt un atrast piemērotāku formu … Zinu, ka pareiza izvēle būtu bijusi velnišķīgi grūta. Nav viegli uzminēt un saprast, kas īsti katrā no jums ir iekšā. Taču neatkarīgi no tā visa, neatkarīgi no tā, ka šajā eksperi­mentā es tiku pie nejaukas čaulas un saņēmu mantojumā ārkārtīgi nepatīkamas slimības un sīkus noziegumus, eks­periments paliek eksperiments. Zinātnei tas paver nepa­rastas perspektīvas.

Mirkli padomājiet: saprāts, kuru var brīvi pārvietot no vienas bioloģiskas būtnes citā! Izcilu prātu nemirstība, nevis tos konservējot elektronu aparatūrā, bet dzīvos organismos! Doktora Fausta reāla nemirstība, kungi! Tur­klāt bez mazākās sātana iejaukšanās. Es šos divus gadus neesmu velti zaudējis. Manos pierakstos ir sīki aplūkota procesa teorētiskā puse. Pamatota iespēja, ka šis process var būt absolūti atgriezenisks. Pieraksti ir drošā vietā; jebkuru brīdi varu tos iesniegt un izdarīt nepieciešamos eksperimentus.

Diemžēl man nācās slēpties, jo. es ļoti ātri uzzināju, ka mana čaula par tās iepriekšējā īpašnieka grēkiem tiek meklēta. Daudz laika pagāja, lai izārstētos no kai­tēm, ko biju ieguvis reizē ar to. Es vēl nebiju domājis paziņot par savu iemiesošanos citā, gribēju izanalizēt tamlīdzīga eksperimenta iespējamās sekas, taču mani ne­jauši pazina viena no Aspersa mīļākajām… Tiku ares­tēts, un tad man nācās noraut masku. Lai man noticētu, biju spiests atklāt dažus «sīkumus» par institūta labora­toriju darbu…

— Tieši to «sīkumu» dēļ policija griezās pie jums, profesor, — komisārs steigšus piebilda.

— Jūs domājat, ka ir tādi «sīkumi», kuri liks noti­cēt? — profesors Tīzvuds izsmējīgi jautāja. — Nē, jaunais cilvēk, nekas nepiespiedīs jums ticēt. Jūs pārāk labi pa­zināt Noelu Zirodū, veselu gadu bijāt pie viņa pēc viņa nāves … hm … tas ir … es gribēju teikt — pēc viņa ne­mirstības sākšanās. Jūs varat izgudrot nezin ko, tik un tā neviens jums neticēs. Jūs esat zaglis un krāpnieks vai… vai arī ārprātīgais …

— Tātad jūs neļausiet man demonstrēt eksperimentu?

— Skaidrs, ka ne, nekādā ziņā ne!

— Dodiet man kaut vai iespēju parunāt ar to … kuru jūs uzskatāt par mani, — ar to no Zirodū laboratori­jas…

— Laboratorija ir institūta vissvētākā vieta, un jūs, Aspers, to lieliski zināt. Nemirstīgā ģēnija miteklis… Tur ieiet ir tiesības vienīgi uzticamiem laborantiem. Kā jums kādreiz …

— Vai patiešām nevienu no jums neinteresē, par ko varētu runāt es — pieņemsim, bijušais ģēnija labo­rants — ar jūsu pašreizējo ģēniju?

— Neinteresē … Turklāt nemirstīgo Noelu Zirodū ne­drīkst traucēt nieku dēļ.

:— Šķiet, es sāku saprast, — arestētais nomurmi­nāja. — Kāds muļķis esmu bijis … Jūs gluži vienkārši baidāties no iespējamās atmaskošanas. Patiešām, ja pa­saule uzzinās, kas atrodas jūsu «vissvētākajā» … Tāds «zinātnes templis» būtu jāsatriec pīšļos, un tad — posts un bēdas tā priesteriem …

— Man šķiet, ka mūsu konferenci varam beigt, — pro­fesors Tīzvuds laipni sacīja. — Visu, kas bija nepiecie­šams, mēs esam noskaidrojuši, vai ne, komisār?

— Jā, protams, — komisārs pieceldamies pamāja. — Es jums pateicos, profesora kungs. Pateicos jums, kungi. Džon, aizvediet arestēto!

Jau pie durvīm arestētais strauji pagriezās un gribēja kaut ko teikt, taču policists parāva viņu aiz pieķēdētās rokas un aizvilka sev līdzi. Kad durvis bija aizvērušās, profesors Tīzvuds pagrozīja pirkstu pie deniņiem un pa­vīpsnāja.

— Kā redzams, viņš sajucis jau toreiz, kad strādāja Zirodū laboratorijā. Nav jēgas turpināt izmeklēšanu, ko­misār. Pieprasiet, lai izdara atkārtotu ekspertīzi, iepazīs­tiniet psihiatrus ar mūsu domām un nosūtiet viņu uz turieni, kur viņam ir jāatrodas. Bez šaubām, nepiecie­šama visstingrākā izolācija . . . Bet mums, kolēģi, — pro­fesors Tīzvuds pagriezās pret profesoru Brikiju, kurš kā sastindzis sēdēja atzveltnes krēslā, — mums būs vairāk jākontrolē Zirodū laboratorijā strādājošo laborantu psihe.

Komisārs paklanījās un izgāja.

Profesors Tīzvuds pastaigāja šurpu turpu pa kabinetu un apstājās pie atzveltnes krēsla, uz kura joprojām kā uz troņa sēdēja profesors Brikijs.

— Galu galā — kāpēc jūs, kolēģi, visu laiku klusē­jat? — viņš jautāja, noliecies Brikijam pie pašas sejas. — Sakiet jel kaut ko!

— Es domāju, — atskanēja lakoniska atbilde.

— Hm, jūs domājat… Ko jūs domājat?

— Tīzvud, tas bijis neveiksmīgs eksperiments.

— Ar Noelu Zirodū? Laikam gan… Viņš nav pelnījis nemirstību.

— Neviens no mums to nav pelnījis, Tīzvud. Bet es nerunāju par to. Mēs neesam novērtējuši briesmas… Ja nu kādreiz radīsies nepieciešamība pārliecināties, kas īsti atrodas mūsu laboratorijas elektronu aparatūrā un citur… Kas? Vai, es teiktu, kurš? Mēs nevarēsim atrisi­nāt šo uzdevumu. Neviens nekad nevarēs to atrisināt. Mēs esam radījuši absolūtu, kuram mums ir jātic un … kuru mums jāciena.

— Kolēģi, nepārspīlējiet! Aparatūru var izslēgt.

— Tas būtu ļaunāk nekā izdarīt slepkavību. Kurš to uzdrošināsies darīt? Nav nekā briesmīgāka par autoritāti zinātnē. Jūs varat gvelzt neiedomājamas muļķības — tik un tā jūs citēja un citēs. Vēl ļaunāk: jūsu aplamības tiks interpretētas, tajās meklēs apslēptu aizplīvurotu jēgu. Un, kā jau domājams, to noteikti atradīs …