Aleksandrs Šaļimovs - LOGS UZ BEZGALĪBU

Smadzeņu biofizikas institūta ģenerāldirektors profe­sors Persijs Tīzvuds pārsteigts sarauca pieri.

— Policijas komisārs? Pie manis? Tas droši vien ir pārpratums. Sakiet, ka esmu aizņemts, un.. , ieteiciet viņam griezties pie mana vietnieka profesora Brikija…

— Diemžēl, ser, viņš grib runāt ar jums… Viņš ap­galvo, ka tas esot ļoti svarīgi. Viņš, — sekretāre mis Pērša pieliecās šefam pie pašas auss, — viņš atnācis sa­karā ar Džudu Aspersu …

— Tādā gadījumā vēl jo vairāk… Sakiet, ka šis As­perss sen vairs nestrādā mūsu institūtā.,. Vairāk nekā divus gadus …

— Es jau teicu, ser.

— Nu un?

— Viņš paliek pie sava.

— Kaut kas neiedomājams … Esmu aizņemts, vai jūs saprotat, aizņemts … Nu — lai notiek … Aiciniet viņu kabinetā! Taču brīdiniet, ka varu veltīt viņam, augstā-* kais, desmit minūtes …

Pēc divarpus stundām, kad policijas komisārs Smits izgāja no ģenerāldirektora kabineta, profesors Tīzvuds pavadīja ciemiņu līdz pieņemamās telpas durvīm. Tam­līdzīgi tika pagodināts vienīgi Nacionālās akadēmijas prezidents, bet arī ne vienmēr.

Mis Pērša, kura allaž bija ļoti aukstasinīga, apjuka. Viņa pietrūkās kājās un paspēra pāris nedrošu soļu pie žurnālu galdiņa, uz kura bija nolikta komisāra formas cepure.

Tomēr profesors Tīzvuds aizsteidzās viņai priekšā. Iedams garām galdiņam, viņš paņēma cepuri un pats iedeva to komisāram. Komisārs nebūt nenovērtēja šo ne­parasto laipnību. Viņš tikai pamāja ar noskūto galvu un, pastiepdams profesoram Tīzvudam platu, sārtu plaukstu, piesmakušā balsī sacīja:

— Tātad — rīt desmitos trīsdesmit.

— Labi, — profesors Tīzvuds piekrita, — atvediet rit desmitos trīsdesmit.

Komisārs Smits jau bija nogājis pa platajām galvenās ieejas kāpnēm hallē, bet profesors Tīzvuds vēl aizvien stāvēja pieņemamās telpas vidū. Mis Pērša skatījās uz šefu ar neslēptām šausmām, Profesors Tīzvuds bija ma­

nāmi apjucis. Mis Pērša lieliski zināja, ka gandrīz četr­desmit gadu laikā nekas visā pasaulē nebija spējis sa­mulsināt profesoru Tīzvudu. Tātad… Tātad ir noticis kaut kas neiedomājams, drausmīgs, neticams . ..

It kā apstiprinādams viņas domas, profesors Tīzvuds nomurmināja:

— Neticami… Absolūti neticami.. . Taču, no otras puses, kādā veidā tas kļuvis zināms? Mis Pērša, — viņš vērsās pie sekretāres, — lūdzu, piezvaniet uz laborato­riju, kur atrodas … hm … kur glabājas … vārdu sakot, uz Noela Zirodū laboratoriju. Pasakiet, ka es tūlīt tur ieradīšos…

* * *

Uzklausījis dežurējošo laborantu, profesors Tīzvuds paziņoja, ka viņam jāapspriežoties ar… viņš saminsti- nājās … ar profesoru Zirodū.

— Zem četrām acīm, — profesors Tīzvuds piebilda, zīmīgi pacēlis pirkstu. — Ceru, ka jūs mani sapratāt?

— Bet, se-er, — laborants iesāka, — pēc noteiku­miem …

— Es zinu, — profesors Tīzvuds viņu ātri pārtrauca, — un tomēr pieprasu… es esmu ģenerāldirektors… — viņš sāka runāt klusāk. — Radušies sevišķi apstākļi, kas ir pilnīgi konfidenciāli…

— Labi, ser, taču palūgšu rakstisku rīkojumu.

— Te tas būs …

Profesors Tīzvuds izrāva no kabatas piezīmju grāma­tiņu, uzšņāpa dažus vārdus un pasniedza lapiņu labo­rantam.

— Pateicos… Turklāt man jūs jābrīdina: profesora Zirodū darbadiena, — laborants atskatījās uz vadības pulti, — darbadiena pirms piecām minūtēm ir beigusies. Es nezinu, vai viņš būs ar mieru ārpus darba laika ar jums runāt…

— Nieki… — Tīzvuds jau iesāka, tomēr, laboranta bailīgā žesta atturēts, apklusa. — Es gribēju teikt, —- viņš paskaidroja, — ka paļaujos uz … kolēģa Zirodū .. j laipnību … — Profesors Tīzvuds pameta skatienu uz va­dības pulti. — Es šajā laboratorijā neesmu biežs vie­sis…

r— Tieši tā, ser, — laborants steidzās piebilst.

— Mani vārdi neprasa apstiprinājumu … Turklāt ne­esmu pieradis divas reizes atkārtot lūgumu vai, pareizāk sakot, rīkojumu …

— Piedodiet, ser! . ..

Durvis aiz dežurējošā laboranta bez trokšņa aizvērās, un profesors Tīzvuds palika aci pret aci ar vadības pulti.

Profesors Tīzvuds mulsi noklepojās un jautājoši pa­skatījās uz sarunu ekrānu. Taču ekrāns klusēja. Pa tā matēto, nedaudz izliekto virsmu lēni slīdēja tikko pama­nāmas iezaļganas švīkas — zīme, ka sarunu ekrāns un videoiekārta ir ieslēgta.

— Tu, Noel, bez šaubām, mani pazīsti, — profesors Tīzvuds noklepojies iesāka. — Man, protams, jau agrāk vajadzēja te iegriezties, bet… tik daudz darīšanu… Tu nevari iedomāties … Pēdējos gados institūta uzdevumi ir ārkārtīgi paplašinājušies, it īpaši sakarā ar problēmām, ar kuram tu nodarbojies… Par tām patlaban ieintere­sējušies … dažādi resori. Vai zini, tu patiešām esi kolo­sāls! Jā … Vai tu saproti, ko es saku?

Ekrāns uz mirkli spoži uzzibsnīja — it kā pamirkšķi­nāja, pēc tam uz tā izliektās virsmas parādījās spilgti melns uzraksts:

«Šķiet, ka vispirms vajadzētu sasveicināties.»

— Ak dies, piedod man, Noel! Lab-bdien … mani… mani mazliet satraukusi… mūsu tikšanās… Turklāt, man liekas, mēs abi nesen tikāmies … hm, hm…

Profesors Tīzvuds galīgi samulsa un apklusa.

Ekrāns atkal nomirgoja, un uz tā parādījās jauns uz­raksts:

«Tas bija tieši pirms trim gadiem. Sīkums vien salī­dzinājumā ar to mūžību, kas mani gaida.»

— Bez šaubām, Noel! Tu esi pats laimīgākais no visiem mirstīgajiem! Hm .. . hm … Es gribēju teikt — no ne­mirstīgajiem. Kā tu jūties?

Ekrāns nomirgoja, taču palika tukšs.

— Redzi, Noel, mēs jau sen viens otru pazīstam… Tu, bez šaubām, saproti, kā es lepojos, ka manam tuvā­kajam kolēģim ticis tāds gods. . . Tu, protams, esi to pelnījis … Vairāk nekā jebkurš cits no mums … Tavi darbi — tā ir klasika… Turklāt mēs visi ceram, ka tu vēl ne reizi vien pārsteigsi pasauli ar jauniem atklāju­miem. Varbūt pat vēl šīs paaudzes dzīves laikā? Vai ari mazliet vēlāk… Nē, nē, nedomā neko ļaunu! Neviens tevi nesteidzina.,. Mēs esam ar mieru gaidīt, cik vien

gribi… Lai gan — dziļi sirdi es mazlietiņ ticu, ka tu mums uzdāvināsi kaut ko fundamentālu, man vēl dzīvam esot. Noel, atzīsties — tev taču savu mūžu nav bijis tik ideālu apstākļu radošam darbam? Es nebaidos teikt vārdu «ideāli». Kurš īsts zinātnieks nav sapņojis par tādiem apstākļiem? Vai man nav taisnība?

Ekrāns vairākas reizes nomirgoja, taču atbildes nebija.

— Noel, nu saki jel kaut ko! Starp citu — kāpēc tu nevarētu ieslēgt skaņu? … Tik sen neesmu dzirdējis tavu balsi!

Ekrānā uzliesmoja oranža liesma. Tad pār oranžo fonu pārskrēja stingras melnas rindas:

«Mani pilnīgi apmierina šāda sarunas forma. Kas at­tiecas uz manu «balsi», tās tembru tagad nosaka vienīgi elektronu pārveidotāja kvalitāte … Taču ķersimies pie lietas… Institūta ģenerāldirektors, protams, nav ieradies tādēļ, lai kavētos atmiņās un nodotos sapņiem. Laborants, šķiet, brīdināja, ka mana darbadiena ir beigusies.»

— Noel, kāpēc tik oficiāli?… Ja negribi runāt, atbildi ar tekstu uz ekrāna. Es šeit esmu iegriezies galvenokārt tevis paša dēļ. Beigu beigās — es taču šad tad eju uz laboratorijām. Mūžīgi jau nesēžu savā direktora kabi­netā! Bet, ja tu gribi runāt par darbu, atļauj tev kaut ko pajautāt… Tas ir sīkums, tomēr man nezin kāpēc pēkšņi ienāca prātā. Tu droši vien zini, kādēļ tavs biju­šais skolnieks un laborants Asperss pameta mūsu insti­tūtu? Tas bija diezgan negaidīti un nepatīkami — it īpaši tāpēc, ka viņš, šķiet, modināja lielas cerības …