Aleksandrs Šaļimovs: LOGS UZ BEZGALĪBU

— Lai notiek, — es teicu. — Ja jums neviens nav aiz­bēdzis — uz redzēšanos!

Pagriezos, lai ietu prom, taču direktors mani aizturēja.

— Pagaidiet jel! — viņš iesaucās. — Kāda velna pēc jūs izgudrojāt to joku ar kaķi?

— Es neko neesmu izgudrojis.

— Tātad jums ir dresēts kaķis?

— Pieņemsim, ka ir.

— Ir vai nav?

— Jā, ir.

— Un viņš izrunā vārdus?

— Veselus teikumus. Var pat referēt par starptautisko stāvokli.

— Paklausieties, — direktors teica, — vai jūs, jaunais cilvēk, pats neesat no kaut kurienes izmucis?

■— Ja jūs neticat…

— Skaidrs, ka neticu. Tomēr, ja jūs man parādītu kaķi, kuram esat iemācījis tā ņaudēt, ka šī ņaudēšana kaut vai daļēji atgādinātu cilvēka valodu, es ,..

— .Ko tad jūs darītu?

— Ko es darītu? Neko nedarītu … Mani tikai māc lie­las bažas, ka viens no mums ir šķīries no saprāta.

— Uz redzēšanos, — es teicu.

— Nē, pagaidiet! Kur tas kaķis ir?

— Manā dzīvoklī.

— Ek, sasodīts, lai notiek! Brauksim! Ja šis kaķis vai izteikt kaut vai trīs vārdus, es viņu ņemšu. Bez šaubām, kopā ar jums.

— Bet paklausieties …

— Nē, tagad klausieties jūs. Brauksim… Vienosimies pēc tam. Ja kaķis runās, jūs to nenožēlosiet.

— Bet es pat nedomāju …

— Mani neinteresē, ko jūs domājat. Man jāredz jūsu kaķis. Sekretāre, mašīnu!

«Patiesību sakot, tā būs pat labāk, ja viņš apskatīs Sokrātu,» es klusībā prātoju, sekodams resnītim lejā pa rezerves izejas stāvajām kāpnēm. «Vismaz pārbaudīšu savus vakardienas iespaidus.»

Visu ceļu, kamēr mašīna lēnām slīdēja pa ļaužu pil­najām centra ielām, resnītis nelika mani mierā.

— Tātad viņš runā? Desmit vārdus? … Ha, ha! Kas to būtu domājis! . .. Piecpadsmit? … Ai, ai, ai! Divdes­mit? Nē, nē, tas nevar būt… Es neticu, nē …

Kad piebraucām pie manām mājām, izrādījās, ka lifts nedarbojas. Tādos gadījumos mēdz teikt, ka esot «sani­tārā diena». Jozām augšā pa nebeidzami garajām kāp­nēm. Jutu, ka man kājas ļogās. Beidzot sasniedzām mana dzīvokļa kāpņu laukumiņu. Arējās durvis bija līdz galam vaļā. Kaimiņiene virtuvē kaut ko cepa, jo visa trepju telpa bija deguma smakas pilna. Mēs ar direktoru ieskrē­jām gaitenī un, smagi elpodami, apstājāmies pie manas istabas durvīm. Paklausījos. Istabā viss bija klusu. Sāku grābstīties pa kabatām, meklēdams atslēgu. Kad esmu uz­traucies, nekad to nevaru uzreiz atrast.

Pēkšņi aiz durvīm kaut kas noknikšķēja. Knikšķis bija tik skaļš, ka resnais direktors arī to sadzirdēja. Viņš tū­līt kļuva uzmanīgs. Piespiedu ausi pie durvīm, un direktors sekoja manam paraugam. Izdzirdējām aprautu sarunu.

— Vai redzi, ko tu esi izstrādājis, palaidņa puika, — teica maiga, apbrīnojami patīkama _ sievietes balss.

— Laime, ka mēs viņu tūlīt atradām. Ātrāk, Sokrāt!

— Manu mīļo, manu labo Sokrātiņ, — atskanēja bērna balstiņa. — Es nekad, nekad vairs tā nedarīšu. Piedod man, Sokrātiņ!

— Ātrāk, Ksan, ātrāk! Ja tētis nojautīs, ka mēs atkal esam aiztikuši viņa mašīnu, viņš ļoti dusmosies. Ņem Sokrātu uz rokām, mums jāsteidzas …

— Pagaidiet! — es izmisīgi aiz durvīm iekliedzos.

— Lūdzu, pagaidiet! Vienu mirklīti! Man noteikti ar jums jāparunājas … Lūdzu … Ak dievs, kur es esmu iegrūdis to sasodīto atslēgu! …

Beigu beigās sataustīju to džempera kabatā. Rokas trī­cēja, un es nespēju uzreiz trāpīt atslēgas caurumā. Vēl nebiju paguvis atvērt durvis, bet jau zināju, ka esmu nokavējies. Viņi laikam bija ļoti steigušies, jo dzīvoklis taču bija pilns ar dūmiem. Bet varbūt viņi gluži vien­kārši negribēja ar mums tikties? .. . Kas to lai_ zina? …

Istaba, protams, jau bija tukša. Arī Sokrāta uz dīvāna nebija.

Es viņu pasaucu, pārliecināts, ka Sokrāts neatsauksies. Tā patiešām bija. Viņiem vajadzēja būt .kaut kur pavi­sam tuvu — gan mammai, gan Ksanam, gan Sokrātam. Tajā pašā laikā nekādi vismilzīgākie starpgalaktiku at­tālumi nespēja viņus vēl drošāk un neredzamāk šķirt no manis. Cik gadu desmiti vai simti paies, iekams viņi atkal parādīsies šajā istabā? .. .

«Kāds stulbenis es biju! Man vajadzēja tūlīt uzminēt, kas te par āķi, un sēdēt tepat pie Sokrāta, bet es metos klaiņāt pa pilsētu . .. Aizgāju uz cirku! Skaidrs, ka viņiem bija jāierodas pēc sava Sokrāta. Viņi taču nevarēja pa­mest Sokrātu nelaimē. Un Sokrāts to zināja. Zināja, ka viņu noteikti izglābs. Tāpēc mierīgi likās uz auss…»

Apsēdos uz dīvāna un saķēru galvu rokās. No bēdām un dusmām man gribējās kliegt.

Kāds pieskārās manam plecam.

Resnais direktors stāvēja man blakus un domīgs gro­zīja sirmo galvu.

— Lai notiek, — viņš teica. — Beidziet! Labi, tas ir itin labi. Tam var būt panākumi. Šo to mēs, protams, mai­nīsim, taču principā esmu ar mieru. Tas būs kas nere­dzēts un oriģināls. Kāpēc jūs man uzreiz neteicāt, kas tas par triku? Nebija nekādas vajadzības izdomāt visas

šīs muļķības ar kaķi. Vai tad es neesmu mākslinieks? Vai es neprotu atšķirt labu numuru no haltūras?

— Par ko jūs runājat? — es klusu jautāju.

— Viņš vēl prasa! Par visu kopā. Pilnīga ilūzija: gan jūsu satraukums, gan visas tās balsis aiz durvīm, pat tāds apbrīnojams ozona un neparasti izmeklētu smaržu sajau­kums. Ja tādu ilūziju radītu visai skatītāju zālei, būtu nepiedzīvoti panākumi. Mums ir maz labu iluzionistu. Var pat teikt, ka nemaz nav. Jūsu numurs gūs panā­kumus.

— Nekādu numuru nebūs, — es noguris teicu. — Viss ir beidzies, pat lāgā nesācies. Lūdzu, piedodiet un atstā­jiet mani vienu.

— Izbeidziet tiepties, — sacīja direktors. — Vienosi­mies!

— Nekad.

— Kāpēc ne?

Ko gan es varēju viņam atbildēt? Kā paskaidrot! Mans skatiens atdūrās pret magnetofonu,

— Te ir! — Es norādīju uz magnetofonu. — Vai re­dzat? Nekas nav bijis. Es jūs piemānīju. Tas ir tikai ieraksts magnetofona lentē.

Viņš neticēja. Pagrozīja galvu un tad pavēstīja:

— Labs ir, pagaidīšu. Es jau saprotu — reakcija. Pēc tāda sasprindzinājuma nav viegli. Te būs mans telefona numurs. Vēlāk piezvaniet. Kas attiecas uz magneto­fonu — to nu jūs velti… Kad mēs ienācām istabā, tas bija izslēgts. Es paskatījos. Tomēr galvenais — šī smarža. It kā es nezinātu, ka tādu smaržu īstenībā nemaz nav,..

Viņš nolika uz galda papīra lapiņu un klusu izgāja, aizvērdams durvis.

Jā, šis resnītis, šis direktors bija īsts mākslinieks. Tur­klāt viņš prata novērtēt skaisto. Žēl, ka pievilšu viņa ce­rības. Viņš nebija kļūdījies .. . Smaržas patiešām apbrī­nojamas. Vienīgais, kas palicis par piemiņu no maniem viesiem. Mamma laikam ir ļoti skaista. Tik burvīgas smaržas var lietot vienīgi ļoti skaista sieviete. Turklāt viņa, bez šaubām, ir ārkārtīgi drosmīga. Viņi laikam visi ir drosmīgi. Pat Sokrāts… Cik žēl, ka vakar neiedomā­jos viņu nofotografēt.

Lai gan — man vēl ir palikusi magnetofona lente. Nakts intervijas ieraksts. Bet vai ir palicis? … Mamma ierodoties izslēgusi magnetofonu. Bet tas daikts, ar kuru viņi pie mums atlidoja, varēja sabojāt ierakstu. Steigšus

pārtinu lenti un ieslēdzu magnetofonu. Nu kā tad — ne­kas, ne vārda … Ieraksts pilnīgi pazudis .,. Jūsu piesar­dzība, mammīt, kā izrādās, bijusi lieka: jums nemaz ne­vajadzēja izslēgt magnetofonu. Tik un tā mēs neko ne­uzzinātu …