Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Tuskaroras noslēpums

— Robert Jurjevič!

— Skatieties! — iesaucās Koškins. — Uz lokatora ekrāna palicis tikai viens signāls. Kur tad pārējie trīs?

— Visiem, kas ieniruši, nekavējoties ziņot par sevi, — teica mikrofonā Luhtancevs. — Visiem pēc kārtas. Akadēmiķi Voļin?

— Viņš nedzird, — pēc brīža atskanēja Marinas Bogdanovas balss. — Ekranē šahtas sienas. Viņi visi ir izgājuši ārā.

Ankudinovs un Luhtancevs satriekti saska­tījās.

— Jo tālāk, jo trakāk, — norūca kāds no komisijas locekļiem.

Iestājās sasprindzināts klusums.

— Viss ir skaidrs, — pēkšņi iesaucās Koš­kins. — Simt četrdesmit astoņu metru dzi­ļumā otrā avārijas starpsienā ir rezerves iz­ejas lūka. Šajā vietā šahtas korpuss guļ uz nogāzes grunts. Ja lūku atver, var iziet ārā.

— Vai jūs klusēsiet? — nošņāca Luhtan­cevs. — Bogdanova, vai jūs pašlaik redzat Robertu Jurjeviču un pārējos?

— Nē, — atbildēja balss skaļrunī. — Bet es varu paskatīties, kur viņi ir.

Pēdējais gaišais punkts uz lokatora ekrāna aizslīdēja līdz zaļganā lauka malai un no­zuda.

— Nejēdzība, — nočukstēja Luhtancevs.

— Marina, Marinočka, — teica mikrofonā Ankudinovs, — neizejiet vismaz jūs ārpus sakaru robežām.

— Nē, nē, es dzirdu jūs labi, — atskanēja Marinas balss, un punkts uz radara ekrāna atkal uzliesmoja.

Visi atviegloti nopūtās.

— Mans uzlabojums, — lepni paskaidroja Koškins, rādīdams uz spīdošo punktu. — At- starojums no īpašas plātnītes pie skafandra ķiveres. Speciāli virzāmajam staram, kā, pie­mēram, tur, šahtā. Arī no kuģa akvalangists labi novērojams. Tikai šahtas sienas ekranē. Tikko esi izlīdis laukā, tā pagalam …

— Paklausieties, Koškin, vai jūs nevarētu pievaldīt mēli? Tas nudien nevienu neinte­resē, — izgrūda Luhtancevs.

— Bogdanova, — viņš turpināja mikro­fonā, — kas tad ir ar Robertu Jurjeviču un pārējiem?

— Viņi ir dibenā. Apskata no ārpuses šahtu.

— Kādēļ atvērāt rezerves izeju? Un vispār, kā jūs to varējāt?

— Nezinu …

Atkal kļuva kluss. Pagāja vairākas minū­tes. Tad lokatora ekrāna malā cits pēc cita parādījās vēl trīs gaiši punkti.

— Nu, paldies dievam, šķiet, viss, — at­viegloti noņurdēja Ankudinovs.

Sarunu skaļrunī tūliņ atskanēja Voļina balss:

— Uzmanību! Mēs sākam uznirt…

— Nemociet taču, Robert Jurjevič, — lū­dzās Ankudinovs. — Pasakiet kaut divus vār­dus: ko jūs tur redzējāt?

— Rezerves lūka bija vaļā, — atbildēja Vo­ļins. — Un šķiet, ka tā atvērta no ārpuses, iepriekš atvienojot signalizāciju. Vārdu sa­kot, vēl viena mīkla … Bet tagad var cerēt, ka stacijā ūdens vēl nav ieplūdis.

Dziļummērītāja bultiņa lēnām slīdēja pa skalu: divi simti, divi simti piecdesmit, trīs simti, trīs simti piecdesmit…

Batiskafu vadīja Koškins. Vojins uzmanīgi vēroja lokatoru ekrānus, laiku pa laikam pa­skatīdamies caur kabīnes biezo izliekto stiklu. Zilā krēsla aiz iluminatora pamazām sabie­zēja. Četrsimt metru dziļumā valdīja ne­caurredzama tumsa. Paretam uzzibsnīja zil­ganas un violetas dzirkstis, lēni aizslīdēja, izplūdušas mirgojošas joslas.

— Kalmāri, Robert Jurjevič, — nezin kā­dēļ «čukstus paziņoja Koškins, bailīgi šķielē­dams uz gaišajām punktētajām līnijām.

— Aleksejs visur redz kalmārus, pie tam vienmēr milzīgi lielus, — sacīja Rozanovs, slaids, gaišmatains jauneklis ar garu vasar- raibumainu seju, kurš sēdēja aiz Voļina.

— Bet tas nav nekas vairāk kā dziļūdens zivis no hauliodu dzimtas.

— Jums taisnība, — apstiprināja Voļins,

— bet arī daži kalmāri aizpeldēja garām pa­visam tuvu. Tiesa, ne visai lieli.

— Starp citu, Aleksej, — piezīmēja Roza­novs, — šie hauliodi arī ir mīlīgi radījumi: zobi tiem kā dunči, bet vēders spējīgs iz­plesties. Tie aprij laupījumu, kas vairākas reizes garāks par viņiem pašiem.

— Dziļums pieci simti divdesmit, — pazi­ņoja Koškins.

— Ja stacijā ir ieslēgta gaisma, drīz mums tā jāierauga, — sacīja Voļins, ielūkodamies tumsā. — Lielie ārējie reflektori laikam ne­spīd … Citādi tie jau būtu redzami. Lūk, uz ekrāna stacijas ēkas un šahtas apakšgals. Spriežot pēc kontūrām, tie ir veseli.

Rozanovs zīmīgi noklepojās.

_— Dzijums pieci simti piecdesmit, — pa­vēstīja Koškins no satraukuma aizsmakušā balsī.

— Tagad esiet, cik vien iespējams, uzma­nīgs, — teica Vojins. — Vēl kādus desmit metrus un tad apstājieties. Vispirms pabrauk­sim zem stacijas būvēm. Tikai bez steigas, Aleksej Pavlinovič.

— Es b-braucu ātri trtikai augšā, — stos­tīdamies paskaidroja Koškins, — un arī t-tad tikai pa labu c-ceju …

— Kas jums noticis?

— Dzijuma iespaids, — sacīja Rozanovs. — Dziļāk par piecsimt piecdesmit sāk stos­tīties.

— T-tiesa, bet pēc tam p-pāriet…

— Stacija patlaban ir tieši virs mums, — teica Voļins. — Tā nav apgaismota.

— Bet v-varbūt ir nolaistas visas b-bruņu plātnes?

— Negribas ticēt.

— Izslēgsim mūsu apgaismojumu, — iero­sināja Rozanovs.

— Var, — piekrita Voļins un noknikšķi- nāja slēdžus.

Šaurā kabīne iegrima necaurredzamā tumsā. Tikai uz vadības pults kā spokains zaļš raksts zibsnīja skalas un bultiņas, un uz lokatora apaļā ekrāna skaidrāk iezīmējās stacijas būvju kontūras. Akla tumsa bija arī aiz iluminatoru biezajiem stikliem. Neviena spīdoša punkta, nevienas aukstas dzirksts, kas liecinātu par dziļūdens iemītnieku klāt­būtni. Darvmelna tumsa, klusums, šķietams tukšums…

«Te nu ir okeāna dzelmju mūžīgā nakts,» Voļinam iešāvās prātā, «melnais tuksnesis… Cik grūti iedomāties, ka tikai puskilometru no šejienes spīd saule, dzirkstī okeāna virsma, pār ūdeņiem ķērkdamas lidinās kaijas… Augšā ir dzīvība, te — tumsa un nāves saltā elpa. Pat kosmosa tukšums ir devīgāks — tur mirdz zvaigznes …»

— Z-zvaigznes! — atskanēja Koškina čuksti. — Zem mums zvaigznes …

Voļins paskatījās uz leju, tur, kur vaja­dzēja būt apakšējam iluminatoram. Zem ba- tiskafa lēni slīdēja spilgti gaišzili punkti. No katra punkta aizlocījās prom gaišzili stari.

— Tās ir dziļūdens jūras zvaigznes — bri- singijas, — teica Rozanovs. — Tās guļ smil­tīs … Vai nav skaistas?

— Aleksej Pavlinovič, apturiet pilnīgi! — nokomandēja Voļins. — Spriežot pēc brisin- gijām, mēs vēl kustamies. Stacija ir pavisam tuvu. Ieslēdziet batiskafa ārējos reflektorus!

Kā gaiši taisnstūri uzliesmoja iluminatori. Spilgtās gaismas straumes izrāva no tumsas pie sarkanīgi brūnā jūras dibena pieplakušo būvju palseni spīguļojošās puslodes un slīpi uz augšu ejošo šahtu, kas pamazām izzuda dzelmes melnumā. No šahtas apakšējās da­ļas balstiem uz akmeņaino grunti krita asas sakrustojušās ēnas. No apgaismotā laukuma zibenīgi šāvās prom tumši, vārpstiņām līdzīgi ķermeņi, bet pa sarkanīgajiem akmeņiem naski aizskrēja kāds dīvains radījums, kas at­gādināja milzīgu pūkainu zirnekli ar garām posmainām kājām.

— Gigantiskais dziļūdens krabis! — iesau­cās Rozanovs. — Tādu es vēl nebiju redzē­jis! Kad izpleš kājas, platums divarpus metru. Zēl, ka netiek ārā.

— Atradis ko n-nožēlot, — sacīja Koškins. — Tāds c-cilvēku pārgriež uz p-pusēm kā nieku.

— Blēņas! Mūsu kolekcijā tāda vēl nav.

— Nevar zināt, kurš k-kura kolekcijā tiks, ja sastapsies ar v-viņu aci pret aci…