Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Tuskaroras noslēpums

— Tas jau ir tas mīklainākais, —• ierunā­jās Voļins. — Kāpdams augšā pa šahtu, ūdens nevarēja neizlauzt visas piecas avāri­jas starpsienas. Signalizācijai vajadzēja iedarboties.

— Signālu nebija, ne no lejas, ne no šah­tas. Noteikti! Tāpēc Luhtancevs …

— To es jau dzirdēju. Sakiet, vai pēc jūsu atgriešanās augšā kāds izgāja cauri šahtai?

— Izgāja. Kad es lidoju projām no Simu- širas, nolaisties gatavojās Severinovs. Viņš laimīgi nokļuva stacijā.

— Severinovs, šķiet, ir students?

— Viņš atbrauca diplompraksē. Tik jauks puisis, Robert Jurjevič. Bokseris! Viņa man sevišķi žēl… Kādu telegrammu viņa māte atsūtīja Luhtancevam! Sauc par slepkavu un nezin kā vēl. Tāds dīvains vārds … ek, pie­mirsies … Starp citu, Severinovs bija tas, kurš pirmais ieraudzīja milzu krakenu. Iedo­mājieties, Robert Jurjevič, trīsdesmit deviņus metrus garš.

— Kur nu, kur nu — trīsdesmit deviņus!

— Viņi skaidri redzējuši! Krakens vēlāk vairākkārt parādījies stacijas tuvumā. Pat sa­lauzis paviljonu ar novērošanas ierīcēm.

— Ak tā … Es to nezināju …

— Tas viss notika pirms pašas avārijas. Vēlāk krakens nebija vairs ne prātā.

— Sakiet, Aleksej… piedodiet, esmu aiz­mirsis tēva vārdu.

— Pavliničs, — atgādināja Koškins.

— Sakiet, Aleksej Pavlinovič, vai jūs pats neredzējāt to astoņkāji?

Koškins vainīgi sāka mirkšķināt acis.

— Ko neesmu redzējis, to neesmu. Pēdējo reizi veselas trīs stundas nosēdēju kopā ar Savčenko stūra tornī. Zināt, tajā ar lielo caur­spīdīgo kupolu. Bet tikpat neko neredzēju. Visvisādu zivju bija bez sava gala, redzējām piecus metrus garus zušus, bet krakens nerā­dījās.

— Jums neveicas, Aleksej Pavlinovič … Bet atgriezīsimies pie jūsu hipotēzēm. Tātad to ir trīs?

— Pirmā — astoņkājis, Robert Jurjevič. Tas ir avārijas vaininieks.

— Ko tad tas varēja nodarīt?

— Visu ko. Savčenko stāstīja, ka tie esot traki gudri nezvēri. Ne velti krakens vairākas dienas peldējis ap staciju. Viņš meklējis vājo vietu. Tad viens grābiens — un gatavs …

— Tā … Bet otra … hipotēze?

— Kašalots, Robert Jurjevič! Kašalots va­jāja krakenu, uzbruka tam. Plēsdamies viņi sabojāja šahtu.

— Piedodiet, ko sabojāja?

— Šahtu, kas ved uz staciju.

— Nav slikti izdomāts. Atliek vēl trešā hi­potēze.

— Trešā man pašam ir visneskaidrākā un miglainākā, Robert Jurjevič, — sacīja Koš- kins, pieliekdamies Voļinam pie auss un nez kāpēc noklusinādams balsi līdz čukstam. — Es vēl neesmu izdomājis līdz galam, bet jums pateikšu … Tur varēja būt vēl kāds … Viņi varēja atlidot no Venēras… Savčenko stāstīja par pēdām. Saprotiet, izpētes brau­ciena laikā viņš bija atradis gaužām nepa­rastas pēdas dibenā …

Kabineta durvis atvērās. Balstīdamies uz spieķa, strauji ienāca profesors Nikolajs Aris- tarhovičs Luhtancevs, neliela auguma, kalsns, ar šauru seju, kumpu degunu un sirmu ķīļ- bārdiņu. Paspēris dažus soļus, viņš piespieda spieķi ar elkoni un izstiepa abas rokas pretī Voļinam.

— Robert Jurjevič, mans dārgais, beidzot! Bezgala priecājos, redzot jūs … Padomājiet, kāda nelaime!… Divi labākie novērotāji un mūsu «Tuskarora» … Trešo dienu nespēju atjēgties! Visu laiku domāju, kur ir mūsu kļūda. Un nespēju saprast… Šausmas, tā­das šausmas …

Un, nelaizdams vaļā Voļina rokas, Luhtan­cevs piespieda pie acīm baltu batista laka­tiņu.

Voļins sajuta smalku smaržu aromātu. Viņš piesardzīgi atbrīvoja roku no Luhtan- ceva vēsajiem pirkstiem. Pametis ar galvu Koškinam, kas iesāņus manījās laukā no ka­bineta, Voļins teica:

— Es atvedu «Tuskaroras» glābšanas darbu projektu. Saskaņosim to, Nikolaj Aris- tarhovič, pirms apspriedes un iesniegsim ko­misijai apstiprināt. Būs vajadzīga robežsargu un ūdenslīdēju nodaļas palīdzība, kā arī abi jūsu filiāles batiskafi.

— Viens batiskafs ir uz vietas, Simuširā. Bet, šķiet, tas nav īsti kārtībā, — paskaidroja Luhtancevs, apsēzdamies pie milzīga rak­stāmgalda. — Bet otrs … — Kaut ko atcerē­jies, Nikolajs Aristarhovičs apklusa.

— Otram jābūt Simuširā ne vēlāk kā rīt, — sacīja Voļins. — Un pirmais ir pil­nīgi jāsagatavo darbam. Es lūdzu jūs, Niko- laj Aristarhovič, tūliņ dot nepieciešamos rīko­jumus. Kas attiecas uz glābšanas darbu plānu, tad tas ir šāds …

Apspriede apgabala komitejā turpinājās jau vairāk nekā stundu. Voļins klausījās ru­nātājos un kaut ko atzīmēja bloknotā. Pro­fesors Luhtancevs kodīja pirkstus un laiku pa laikam kaut ko čukstēja. Viņš jau divas reizes bija mēģinājis iebilst institūta vadībai adresētajiem pārmetumiem, bet apspriedes va­dītājs — pirmais sekretārs — katrreiz ar žestu atturēja viņu, un Luhtancevs apklusa, sašu­tumā mirkšķinādams no negulēšanas piesār- tušos plakstiņus. Kabineta tālākajā kaktā sē­došais Koškins jūsmīgi skatījās uz Voļinu. Kad Voļins sāka rakstīt, Koškins blenza uz blakus sēdētāju — kalsnēju rudmatainu mei­teni pelēkā svīterī — un, aprauti čukstot, kaut ko skaidroja viņai. Meitene skumīgi māja ar galvu un vērīgi klausījās.

— Lietas apstākji visumā ir skaidri, — teica vadītājs, kad viens no runātājiem bija beidzis un kabinetā uz brīdi kļuva kluss.

— Tagad jautājums nav, kas un cik lielā mērā vainīgs… Ja būs vajadzība, mēs pie tā vēl atgriezīsimies. Galvenais, kāds liktenis piemeklējis cilvēkus, kas atradās stacijā avā­rijas brīdī. Pirms apspriedes jums tika izda­līts glābšanas darbu projekts, ko izstrādājis profesors Luhtancevs …

— Kopā, — iesaucās Luhtancevs, — kopā ar godājamo valsts komisijas priekšsēdētāju akadēmiķi Robertu Jurjeviču Voļinu.

— Jā, — piekrita apspriedes vadītājs,

— es tikai īsuma dēļ minēju jūs vienīgo. Kas grib izteikties par šo projektu?

Klātesošie sāka čaukstināt papīrus un pus­balsī sarunāties.

— Viss it kā būtu pareizi, — skaļi teica sirms vīrs ar vēja appūstu sārtu seju. — Jā­saka «jā», un lai strādā ar dieva palīgu. Ūdenslīdējus mēs dosim tūliņ pat.

— Robežapsardze nosūtīs pieprasītos spē­kus un līdzekļus šodien sešpadsmitos nulle nulle, — paziņoja viens no ģenerāļiem.

— Lidmašīnas būs pēc stundas, — piebilda otrs ģenerālis.

— Vai vēl kāds grib izteikties? — jautāja apspriedes vadītājs.

— Jā, — tikko dzirdami atsaucās Voļins.

— Vārds Robertam Jurjevičam.

Voļins piecēlās. Viņa pētošais skatiens noslīdēja pār apspriedes dalībnieku sejām.

— Jāatzīstas, ka es gaidīju jautājumus,— sacīja Voļins, — jautājumus par projekta bū­tību. Projekts izstrādāts, pieņemot, ka stacija ir palikusi vesela …

Luhtancevs nemierīgi sakustējās krēslā, no­kāsējās, izvilka kabatas lakatiņu un sāka rū­pīgi slaucīt brilles.

— Palikusi vesela, — Voļins atkārtoja, skatīdamies pāri Luhtancevam. — Visai iespējams, ka liela tās daļa pat vēl nav pie­plūduši ar ūdeni. Visi runāja par stacijas bojā eju; autori orientējas uz to, ka stacija ir vesela … Pagaidām vesela, kaut gan ir iespējams, ka mums neizdosies to saglabāt… Laika ir maz, tagad nav iespējams pārlieci­noši pamatot šos apsvērumus. Galvenais ar­guments, uz kura mēs balstāmies, ir tas, ka nav iedarbojusies neviena signalizācijas sis­tēma …

— Bet cilvēki? — kāds iejautājās.