Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Tuskaroras noslēpums

— Gan iemācīsimies arī nirt, — pavīpsnā­jis teica Voļins. — Brauksim un iesim pa okeāna dibenu kā pa sauszemi, uzbūvēsim tur pilsētas …

— Pēc tūkstoš gadiem?

— Ātrāk. Pēc gadiem desmit piecpadsmit.

— Es jums teikšu tā. — Majors sarauca pieri. — Esmu piecpadsmit gadu nodienējis Kuriļos pašā okeāna krastā. Vai jūs domājat, ka tur šajā laikā daudz kas ir mainījies? Vienīgi ciemati pārcelti tālāk no krasta, lai cunami neaizrautu līdzi. Tas ir viss.

— Vai jūs dienat tur arī tagad?

— Nē. Mani pārcēla. Pirms gadiem septi­ņiem pārcēla. — Majors piepeši sadrūma un sāka bungot ar pirkstiem pa galdu. — Tagad esmu pamirietis. Tā, lūk …

— Droši vien nenožēlojat. Pamirā ir inte­resantāk, vai ne?

— Mums dienests visur vienāds.

— Bet pēc tam Kuriļos vairs neesat bijis?

— Nav gadījies …

— Ja jūs būtu bijis, tad būtu pārliecinā­jies, ka septiņos gados tur notikušas lielas pārmaiņas. Daudz lielākas nekā iepriekšējos piecpadsmit gados.

— Jūs runājat par ģeotermiskajām staci­jām uz vulkāniem?

— Ne tikai par tām.

— Tātad jūs pats esat no turienes?

— Ne gluži, bet reizumis aizbraucu uz tu­rieni. Esmu ļeņingradietis.

— Skaidrs … Pie jums Ļeņingradā gan viss ātri mainās. Jūras bulvāris vien ko vērts.

— Jā, Ļeņingradu ir pagriezuši ar seju pret jūru.

— Labi pagriezuši, — piebilda majors.

— Kad aizbraucu, neticēju savām acīm. Tāds bulvāris uztaisīts — no Sestroreckas līdz pa­šai Petrodvorecai. Lahtā bija purvi, bet ta­gad trīsdesmitstāvu ēkas …

— Pirms desmit gadiem tas izklausītos pēc fantastikas.

— Saprotu. — Majors atkal piemiedza aci.

— Jūs izmetat āķi par zemūdens bezceļa ma­šīnām. Ja jums tīk, pastāstīšu kādu noti- kurnu … Patiesu … Reiz uz manu apsardzes punktu atsūtīja puisi, ja atmiņa neviļ, arī no Ļeņingradas. Kur tas laiks! Nu, puisis kā puisis, saprātīgs, disciplinēts. Jā … Apmācī­jām viņu. Sāka dienēt uz robežas. Tas notika Onekotanas salā Kuriļu arhipelāga vidus­daļā. Droši vien esat dzirdējis?

— Esmu dzirdējis, — klusi teica Voļins, cieši vērdamies stāstītājā. — Kādreiz esmu dzirdējis…

— Nu, tā … Un tas pats kareivis, pagai­diet, kā viņu sauca … Eh, piemirsies … Sāk zust atmiņa… Laiks atstāt aktīvo die­nestu … Vārdu sakot, šis kareivis bija sa­vādnieks. Izdomātājs, es jums teikšu. Lasīja visādas pasaciņas un pēc tam stāstīja citiem kareivjiem.

Cik reižu netiku pieķēris… Aizeju pēc vakara jundas uz kazarmu, bet šie, velni, ne­guļ, runājas. Šis viņiem kaut ko samuld, bet pēc tam visi strīdas. Gan rāju viņu, gan kau­nināju … Nekas nelīdz. Jūs mani atvainojiet, varbūt jūs tas nemaz neinteresē, — majors piepeši aprāva stāstījumu, pamanījis, ka viņa sarunu biedrs ir novērsies un skatās kaut kur sāņus.

— Nē, nē, turpiniet, lūdzu, — attrauca Vo­ļins, — ļoti interesē. Ļoti…

— Nu, tā … Vispār kareivis bija uz goda, tikai liels izdomātājs. Bet robežsargs ne­drīkst neko izdomāt… Sis kareivis reiz_at­griežas no norīkojuma — viņš bija patruļā — un saskaņā ar reglamentu, kā pienākas, ziņo, ka ūdens malā smiltīs redzējis dīvainas pē­das. Tādas kā nez kāda briesmoņa, tādas kā kāpurķēžu pēdas …

— Interesanti, — piepeši ierunājās Vo­ļins. — Tas taču ir nopietns notikums, vai ne?

— Ārkārtējs notikums. — Majors pacēla pirkstu. — Ja kāpurķēde — tas ir ārkārtējs notikums! Tiesa, es viņam neticēju, bet, ja jau ziņo, tad kaut kas ir jāizlemj. Paņēmu dežūrvadu, to kareivi un — uz notikuma vietu … Nu, protams, paisums, paši sapro­tat. Tur vairs nekā nav. Bet puisis rāda man zīmējumu, kā tas viss bijis. Ko lai iesāk? Skaidri zinu, ka viņš samelojis, bet kā tu pierādīsi? Un nedrīkst visu klātbūtnē lamāt, cilvēkos jāaudzina modrība. Pēc tam mēs abi ar politvadītāju mazgājām viņam, gal­vu … Paliek pie sava, sit vai nost. Bet polit- vadītājs man toreiz bija jauns un, saprotiet, arī ar fantāziju. Tā kā neticētu kareivim, tā kā mazdrusciņ ticētu. Ko lai iesāk? Nesūtīju vairs puisi patruļā, novēroju. Pienākumus pilda kārtīgi, pat ļoti kārtīgi. Politvadītājs arī sāka uzplīties — kādēļ tā diskriminējot labu kareivi. Atļāvu atkal iet patruļā. Tad nu gan viņš ievārīja putru … Pēc kāda pus­otra mēneša viņš bija patruļā ar pārinieku. Viņiem sākušas rādīties jūrā kaut kādas vio­letas ugunis. Radio viņiem nedarbojās, un tad šis kareivis — viņš bija patruļas vecā­kais — aizsūtīja pārinieku uz kaimiņposteni, bet pats palika krastā. Apsardzes punktā iz­sludināja trauksmi. Kareivji devās uz to vietu. Te uzreiz — šauj …

Diktors ne visai skaļā balsī paziņoja, ka sākusies iekāpšana Kamčatkas Petropavlov- skas lidmašīnā. Voļins sakustējās, lai piecel­tos.

— Tūliņ beigšu, — sarosījās majors. — Iededzināja prožektoru. Krasts tukšs. Aiz- skrienam līdz tai vietai. Kareivis ziņo, ka šā­vējs bijis viņš. Šāvis tādam kā milzīgam jū­ras zvēram, tādam kā tankam, kas līdis ārā no ūdens. Pēc šāvieniem šis apgriezies un aizgājis atpakaļ ūdenī. Ko jūs teiksiet?

— Viņš, protams, rīkojās muļķīgi, — do­mīgi sacīja Voļins, — vajadzēja ļaut, lai tas «zvērs» izlien malā, labi apskatīt, un tad jau redzētu, kas darāms …

— E, — teica majors, — viņš taču …

— Visu bija izdomājis, jūs gribat teikt.

— Kā citādi…

— Un kā tas beidzās? — Voļins jautāja pieceldamies.

— Ar to pašu arī beidzās … Iegriezu vi­ņam divdesmit dienas stingrā, bet pēc tam aizsūtīju prom no apsardzes punkta. Tagad jūs saprotat, kādēļ es tā izturos pret visām šīm pļāpām par jūras bezceļa mašīnām… Kopš tā laika ir pagājuši piecpadsmit gadi, un es …

— Nē, pagājuši nevis piecpadsmit,— klusi sacīja Voļins, — bet deviņpadsmit gadi, kopš jūs ietupinājāt mani uz divdesmit diennak­tīm, biedri major Ņesterenko. Un, starp citu,

velti ietupinājāt… Velti, jo, pēc visa sprie­žot, šis notikums vēl nav beidzies … Inte­resanta tikšanās. Man bija prieks jūs atkal redzēt. Liels prieks! Varbūt mēs vēl kādu reizi tiksimies. Tad es jums pastāstīšu kaut ko interesantu … Bet nu man, piedodiet, ir jāiet.

Voļins pamāja ar roku majoram, kas apju­cis skatījās uz viņu, un ātri izgāja. Pēc pāris sekundēm viņa garais augums jau slīdēja pa iekāpšanas celiņa lenti uz stikla celtni, kur stāvēja lidmašīnas.

Kādu laiku majors sēdēja nekustīgi, pūlē­damies kaut ko atcerēties.

— Tas tiešām bija viņš, — majors beidzot nomurmināja, noglauzdams ar plaukstu kailo galvvirsu. — Man viņš uzreiz šķita pazīs­tams. Ir nu gan tikšanās! Pēc deviņpadsmit gadiem … Velns parāvis, vajadzēja pateikt, ka toreiz viņš viegli tika cauri. Putra bija jā­izstrebj man. — Majors sabozās un ielēja konjaku.

Oficiante piestūma galdiņu. Sāka vākt nost traukus.

Majors sagumis lūkojās viņā.

— Jums vēl kaut ko? — meitene apjautā­jās.

— Nē, — atrūca majors. — Lai gan ja … Vai jūs nepazīstat to garo, iesirmo pasažieri, ar kuru kopā es sēdēju? Es ievēroju, ka jūs šad un tad pamētāt uz viņu acis.

Meitene pasmaidīja.

— Pazīstu … Daudzi viņu pazīst… Es domāju, ka jūs arī.

— Kas viņš tāds irr

— Akadēmiķis Voļins, okeanologs. Te avīzē par viņu ir rakstīts. Viņa vadībā val­dības komisija veiks «Tuskaroras» glābšanas darbus.