Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Tuskaroras noslēpums

Ūdeni sūknēt bija beiguši vakar, tāpēc mo­tori klusēja …

Palēnām debess vērtās gaišāka un okeāns mainīja krāsas — no melna kļuva iezilgani pelēcīgs. Jau varēja saskatīt viļņu ņirboņu un aļģu joslas netālu no krasta.

Atjoņoja rīteņa brāzma. Tā atnesa pazīs­tamas jūras smaržas un sīksīkus, tikko sajū­tamus sāļo šļakatu putekļus. Voļins pagrieza seju pretī brāzmai un piemiedza acis. Atdzī­vojās atmiņas …

Tāpat kā toreiz, pirms divdesmit gadiem … No neilgajām robežsarga gaitām rītausma pie okeāna laikam bija iespiedusies atmiņā visspilgtāk. Rāmajās saullēkta stundās okeāns ir apbrīnojami skaists un sevišķi noslēpu­mains … Kopš bērnības okeāns bija vilinā­jis viņu ar savu neaptveramo plašumu, nez no kurienes lidojošo vēju valgo elpu, nepār­traukti mainīgo ūdens nokrāsu fantastisko vizmu un neskaitāmajiem dzelmes sargāta­jiem noslēpumiem. Okeāna aicinājumu viņš bija sajutis gandrīz vai fiziski, tāpēc bija vel­tījis mūžu okeānam. Bet izvirzītie uzdevumi izrādījās neticami grūti, un, taisnību sakot, neviens no tiem vēl nebija atrisināts. Daudzi gadi bija aizritējuši, meklējot atrisinājumu, bez sava gala meklējot, eksperimentējot.,. Cik nebija neveiksmju! Protams, «Tuskarora» ir viņa lolojums. Viņa un vēl dažu entuziastu lolojums. Bet cik nebija oponentu… Vēl tagad viņi nav nolikuši ieročus. Pat vecais Ankudinovs uzskata, ka ar «Tuskaroru» ir pārsteigušies, ka ir par agru tiekties tādos dziļumos. Un, it kā lai nostiprinātu preti­nieku pozīcijas, šī noslēpumainā traģēdija … Staciju gan izdevās saglabāt, un tā darbo­sies. Pagaidām darbosies … Bet noslēpums ir palicis — savāds mokošs noslēpums, kas kā smaga nasta nospiedīs tos, kuriem vaja­dzēs strādāt «Tuskarorā».

Kā viņš bija paredzējis, ūdens nebija ieplūdis ne šahtas apakšējā daļā, ne pašā stacijā. Avārijas starpsienas bija izturējušas pārbaudi. Bet kas noticis stacijā tai naktī? Kur palikuši abi novērotāji? Acīmredzot iz­gājuši un nav atgriezušies … Bet kāpēc? Kas izslēdzis gaismu stacijas telpās? Kāpēc Sav­čenko tik pēkšņi pārtrauca radiopārraidi? Daudzi «kāpēc» bija palikuši bez atbildes …

Stacijā viss bija savā vietā un pilnīgā kār­tībā. Trūka tikai divu skafandru — tātad abi novērotāji patiešām bija izgājuši ārā. Rai­dītājs bija izslēgts. Tātad Savčenko pēc paša iniciatīvas pusvārdā pārtraucis raidījumu un izslēdzis raidītāju. Tiesa, trūka arī novēro­jumu žurnāla pēdējā sējuma … Iepriekšējais bija pabeigts ceturtdienas vakarā, to aplieci­nāja attiecīgs ieraksts. Jauno sējumu, ko no­vērotājiem bija vajadzējis sākt piektdien, sta­cijā neatrada. Koškins apgalvo, ka jaunais žurnāls iesākts un Savčenko pat uzskicējis tajā Busoles līča dibenā atrastās noslēpu­mainās pēdas. Bet Koškins varēja arī sa­jaukt. Ļoti iespējams, ka jauno žurnālu vien­kārši nepaguva iesākt, jo piektdien Savčenko bija stacijā viens, ja neskaita Koškinu. Se­verinovs ienira naktī no piektdienas uz sest­dienu. Savādi, protams, ka divi akurāti no­vērotāji divu dienu laikā nav ierakstījuši žurnālā ne rindiņas… Pārraide aprāvās tai brīdī, kad Savčenko paziņoja par violeto mirdzumu. «Šodien divas reizes redzējām vi­oletu mirdzumu okeāna dibenā. Tā avots pārvietojas…» — tie bija pēdējie vārdi, ko augšā bija ierakstījusi Marina. Tad piepeši viss apklusa. «Tuskarora» vairs neatbildēja.

Te, protams, ir pieļauta kļūda … Vajadzēja noskaidrot, kas tai laikā noticis šahtā. Bet, no otras puses, radiosakari bija pārtrūkuši arī agrāk, automātiskā signalizācija nebija devusi nekādu signālu, visu stacijas un bā­zes rajonu nepārtraukti novēroja robežsargi. Marina smagi pārdzīvo notikušo, zūdās, ka tūliņ nav izsludinājusi trauksmi, nav skrē­jusi uz šahtu. Ja meitene būtu devusies naktī uz šahtu, upuru skaits droši vien būtu vēl lielāks…

Dīvains cilvēks ir šī Marina. Entuziaste un gudriniece, bet šai tieksmei ierakties darbā cauri laužas tāda kā vēlēšanās atsvešināties no visas pasaules. It kā viņa gribētu un ne­varētu aizbēgt no savām domām, aizmirst kaut ko. Bet iespējams, ka vainīga ir avārija, kuras pasīvai lieciniecei meitene gadījās būt. Jābrīnās, cik viņa klusa un noslēgta; atdzī­vojas tikai tad, kad runā par darbu. Anku­dinovs apgalvo, ka Marina tāda bijusi jau studiju gados, domā, ka iemesls ir nelaimīga mīlestība. Bet Rozanovs, kas, šķiet, pats nav vienaldzīgs pret Marinu, licis saprast, ka viņa mīlējusi Mišu Severinovu …

Skaidrs, ka nevajadzēja uzticēt Severino- vam patstāvīgas dežūras stacijā. Viņš ir jauns, nepieredzējis. Bet tai naktī kopā ar viņu bija Savčenko — nosvērts, drosmīgs cil­vēks, lielisks okeanologs. Kāda neparedzēta nejaušība uzglūnējusi viņiem, lai pārsteigtu tos tumšajā dzelmē?

Meklējumi vairāku metru rādiusā ap sta­ciju neko nedeva. Ne novērotāju mirstīgo at­lieku, ne skafandru daļu, ne pēdu — abso­lūti nekā … Savčenko un Severinovs it kā bija izšķīduši aklajā tumsā. Komisijas pro­tokolā hipotētiskā formā ar daudzām ierunām pieņemta Luhtanceva versija: novērotāji va­rējuši krist par upuri milzīgajam astoņkā- jim, kas vairākkārt redzēts stacijas tuvumā. Tāda iespēja, protams, nav noliedzama, taču daudz kas runā tai pretī. Ja Savčenko būtu steidzies palīgā biedram, diez vai viņš pa ce­ļam būtu izslēdzis gaismu stacijā un droši vien būt paguvis uzsaukt kaut ko pa radio Marinai. Nē, astoņkājis lai paliek ministrijas ierēdņiem.

Tagad, pēc stacijas atjaunošanas, tūksto­šiem cilvēku lūdz institūtu nosūtīt tos darbā uz «Tuskaroru». Tuvākajās dienās te ieradī­sies jauni novērotāji… Ja nevajadzētu per­soniski ziņot ministram par komisijas darbu un institūtā Ļeņingradā negaidītu pienākums, viņam, Voļinam, vajadzētu palikt tepat. Pa­strādāt pāris mēnešu «Tuskarorā», pašam uzmanīgi izpētīt dibenu. Diemžēl tagad tas nav iespējams. «Tuskaroras» priekšnieks pa­gaidām, līdz Dimova pārbraukšanai no Aus­trālijas, būs Gena Rozanovs*. Viņš, liekas, ir spējīgs, drosmīgs jauneklis un diezgan labs pētnieks, bet pārlieku daudz entuziasma vi­ņam nav. Labi vismaz, ka izdevās pārvarēt Luhtanceva pretestību, pārliecināt viņu, lai Jauj apakšā strādāt Marinai. Viņas klātbūtne kompensēs to, kā nav Rozanovam … Ja vien viņa spēs saprasties ar Dimovu. Ai, ir gan tas Dimovs …

Kādam smagi soļojot, šņirkstēja grants. Voļins pacēla galvu un mazliet pārsteigts aptvēra, ka ir pavisam gaišs. Okeāna virsma bija kļuvusi tumši zila, mākoņi austrumos maigi zeltaini, un kuru katru brīdi aiz tiem varēja uzšauties gaisā rīta saules bālie stari.

Bākas platformai rāmā gaitā tuvojās An­kudinovs vatenī, baltās audekla biksēs un uz pakauša atstumtā salmenē. Vecā biologa platā, sarkanā seja staroja apmierinātā smaidā.

— Kāds rītiņš, Robert Jurjevič, — elso­dams teica Ankudinovs. — Burvīgs! Negribas braukt prom. Bet jūs, dārgais, gan agri augšā. Nenāk miegs pirms aizbraukšanas?

— Gribējās redzēt saullēktu …

— Man arī. Cik jauki…

— Uz kurieni tagad jūs, Ivan Ivanovič? — jautāja Voļins.

— Uz Krimu, pie saviem delfīniem. Pēc tam uz Maskavu. Septembrī atkal uz šejieni. Koškins piedraudēja līdz septembrim pabeigt okeanārija uzmetumus. Es gan viņam ne­ticu. Darba tur ir bez jēgas, piedevām vēl daļu strādnieku un tehnikas pārsviedīs uz šahtu …

— Jā, lifta montāžu vajadzēs paātrināt…

— Eli, Robert, Robert, cik tu esi ietie­pīgs! — pikti pārtrauca Ankudinovs. — Pie­dod, ka es tā vienkārši… Lai gan tu tagad akadēmiķis, bet tavs skolotājs esmu es… Tātad man ir atļauts… Es tavu «Tuska- roru» iekonservētu uz pāris gadiem. Nu, kaut vai līdz tam laikam, kad būs konstruēta droša jūras bezceļa mašīna. Tā taču vaja­dzīga vispirms kā tādu mašīnu bāze.