Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Tuskaroras noslēpums

-i- Vai viņš patlaban galīgi nevar paiet?

— Viņu vadā ratiņos.

— Cik nepatīkami, ka profesors Seklijs jā­traucē tādā reizē.

— Nē. Viņš pats gribēja tikties ar jums. Ļoti gribēja… Sajā nolūkā viņš iznāca no slimnīcas pirms laika …

— Bet, piedodiet, mister Braiton … Vai tādā gadījumā nebūtu bijis vienkāršāk orga­nizēt mūsu tikšanos hospitālī?

— Viņš kategoriski bija pret tikšanos hos­pitālī …

— Ak tā …

— Jā. Katrs ir kaut kā ķerts. Šefs tādā ziņā … Viņš uzskata, ka hospitālis nav vieta kārtīgam cilvēkam. Un neļāva nevienam sevi apmeklēt. Pat mums ne… Viņš bija ti­cis hospitālī pirmo reizi mūžā. Viņa gados veselība viņam nav slikta.

— Liekas, viņš vēl nav vecs. Pēdējo reizi mēs tikāmies pirms dažiem gadiem Lon­donā …

— Jā … Toreiz šefam bija septiņdesmit trīs gadi.

— Viņam varēja dot piecdesmit.

— Vēl tagad var dot piecdesmit. Viņš mēdz teikt, ka okeāns esot iesālījis un iekon­servējis viņu uz neierobežoti ilgu laiku …

Pavīdēja tuva krustojuma zīme. Toms pie­bremzēja; mašīna viegli noslīdēja uz sānu nobrauktuves un, vairākas reizes spēji pa­griezusies, apstājās, ar radiatoru gandrīz skardama metālā kaltus vārtus. Voļins pa­raudzījās apkārt. Viņi atradās ēnainā beto- nētā laukumiņā, gar kura malām slējās slai­das cipreses. Aiz vārtu režģu kaluma bija re­dzama ar sarkanīgu granti nokaisīta aleja. Tā veda uz ne visai augstu, garu ēku parka dziļumā. Gan vārti, gan mazie vārtiņi blakām bija cieši aizvērti, aiz tiem — ne dzīvas dvē­seles …

Toms piespieda hromēto pogu uz stūres, un «taksis» divas reizes īsi un aprauti notaurēja. Neviens nenāca pie vārtiem.

Mazliet pagaidījis, Toms izkāpa no mašī­nas, piegāja pie vārtiņiem un pazvanīja. Arī šoreiz neviens nerādījās.

Toms apjucis paskatījās uz Voļina pusi un paraustīja plecus. Tad iebāza roku pa vārtiņu spraugu un sāka grābāties gar iekšpusi. Kaut kas noklikstēja, un vārtiņi atvērās. Toms deva Voļinam zīmi palikt uz vietas un pielie­cies iegāja iekšā.

Taču viņš nebija paguvis paspert ne divus soļus pa aleju, kad no krūmiem izlīda kāds stāvs un aizšķērsoja ceļu. Tas bija drukns vi­dēja auguma vīrietis, ar masīvu galvu uz īsa kakla. Viņš bija ģērbies gaišpelēkās biksēs un tādas pašas krāsas blūzē ar īsām piedur­knēm un virsū uzšūtām kabatām uz krūtīm. Plati iepletis kājas un sakrustojis rokas, sve­šais klusēdams gaidīja. Viņa žokļi ritmiski kustējās, kaut ko košļājot. Voļinam iešāvās prātā, ka šis cilvēks ir līdzīgs polismenam, kaut gan bikses, šķiet, runāja pretī šim pie­ņēmumam.

Toms kaut ko teica svešajam, bet tas no­liedzoši papurināja galvu un nekustējās no vietas. Toms teica vēl kaut ko. Voļins izdzir­dēja vārdus: «Padomju zinātnieks pie profe­sora Šeklija . ..» Cilvēks pelēkajās biksēs klausījās klusēdams, turpināja kustināt žok­ļus un caur pieri glūnēja uz Tomu. Kad Toms bija beidzis, svešais uz brīdi mitējās košļāt un paklusā balsī pateica vienu pašu vārdu. Pie tam viņš nepārprotami norādīja uz vārti­ņiem.

Tālāk notikumi ievirzījās Voļinam pilnīgi negaidītā gultnē… Toms piegāja svešajam klāt, satvēra to ar vienu roku aiz blūzes, ar otru aiz bikšu dibena un, -viegli pacēlis gaisā, iemeta krūmos. Spriežot pēc brikšķa, ar kādu notika šī operācija, svešais bija paguvis no­lidot krietnu attālumu, iekams zari nobrem­zēja lidojumu.

Toms gribēja doties tālāk, bet viņam ceļā stājās otrs svešinieks, ļoti līdzīgs pirmajam. Parādījies nezin no kurienes, viņš metās To­mam virsii ar nepārprotami ļaunprātīgiem nodomiem. Voļins nosprieda, ka šajā situācijā nedrīkst palikt vienaldzīgs: viņš steigšus iz- rausās no mašīnas, bet nebija paguvis pa­spert ne soli uz vārtiņu pusi, kad otrs sveši­nieks jau gulēja zemē, bet Toms pārkāpa vi­ņam pāri, atskatījās, nomierinoši pamāja Vo­ļinam ar roku un devās parka dziļumā.

Voļins uz brīdi apstājās, nezinādams, vai sekot Tomam vai palikt neitrālajā teritorijā aiz villas vārtiem. Pa to laiku no krūmiem iz­līda pirmais svešinieks. Blūze viņam bija sa­plēsta, matos — zariņš ar raibiem ziediņiem, no deguna tecēja asinis. Viņš draudīgi tuvo­jās Voļinam, un Roberts Jurjevičs jau grasī­jās ieņemt aizstāvēšanās pozīciju, bet svešais tikai ar blākšķi aizcirta okeanologam deguna galā vārtiņus un, nelikdamies zinis par zemē gulošo biedru, klibodams skrēja uz māju.

Palicis viens, Voļins jutās mazliet vīlies. Iela bija pilnīgi tukša, arī aiz villas vārtiem nebija vairs neviena. Tikai bikšainais stāvs gulēja šķērsām pāri alejai, Voļins pagrūda vārtiņus. Tie nepadevās. Acīmredzot atslēga bija automātiski aizcirtusies ciet.

Drīz parka dziļumā atskanēja balsis un alejas līkumā parādījās vesela procesija. Pa priekšu soļoja Toms Braitons; aiz viņa tukla nēģeriete melnā kleitā un baltā priekšautā stūma ratiņkrēslu ar augstu atzveltni. Krēslā sēdēja pats profesors Seklijs — mazs, saus- nējs, spilgtā austrumniecisku krāsu halātā un uz pieres uzstumtā apaļā, melnā cepurītē.

Lielās raga brilles, caur kurām Seklijs skatī­jās tikai izņēmuma gadījumos, kā parasti tu­rējās uz paša lielā, skrimšļainā deguna gala. Tomēr Voļinam labi pazīstamā kalsnā, maz­liet nesimetriskā seja ar biezajām, sirmajām uzacīm un uz priekšu izvirzīto augšlūpu bija pilnīgi pārvērtusies. Tā bija pietvīkusi, likās vēl nesimetriskāka, acis bija apaļas. Profe­sors Seklijs bija saniknots. Viņš vicināja ve­selo labo roku — kreisā bija ģipsī — un kaut ko kliedza spiedzīgā, niknā balsī. Nēģeriete kliedza viņam līdzi. Abi vērsās pret vīrieti, kas gāja procesijas beigās. Vīrietis soļoja, zemu nodūris galvu, un ir nemēģināja tais­noties. Kad procesija tuvojās alejā guloša­jam stāvam, Toms Braitons un vīrietis pa­vilka to kā maisu malā un nēģeriete stūma ratiņus tieši uz vārtiem.

«Viņš pēdējos gados tomēr ir sakrities,» nodomāja Voļins, skatīdamies caur režģi uz tuvojošos okeanologu. «Simpātiskais, vienmēr mazliet bļaustīgais vecais Seklijs, «mūsu Reksis», kā viņu pa jokam saukāja stu­denti …»

Par Rēksi sauca īru seteru, kas daudzus ga­dus pavadīja Sekliju visos braucienos un pat ieradās kopā ar viņu katedrā dienās, kad pro­fesors lasīja lekcijas Kolumbijas universi­tātē. Reksis aizgāja bojā okeanologa cienīgā nāvē: vētras laikā vilnis noskaloja to no klāja. Tas bija noticis pirms daudziem ga­diem, bet Seklijs vēl aizvien ar skumjām at­cerējās savu mīluli…

«Reksis» kļuva par Šeklija iesauku, tapec ka studenti bija saskatījuši līdzību vecā se- tera vērīgajā, mazliet ironiskajā skatienā un viņa saimnieka sejas izteiksmē neskaitāma­jās. fotogrāfijās, kas rotāja Šeklija kabineta sienas Kolumbijas universitātē …

Šo mazo anekdoti no universitātes dzīves Voļinam pastāstīja kāds okeanologs, kad pa­domju delegācija iepazinās ar Kolumbijas universitātes okeanoloģijas nodaļu. Raudzī­damies tagad vecā profesora dziļu grumbu izvagotajā sejā, kas izskatījās nesimetriska tādēļ, ka labā uzacs vienmēr bija uzrauta, bet kreisais mutes kaktiņš drusku noslīdējis uz leju un grumbas no kreisās puses likās vēl dziļākas, Voļins nevarēja neatzīt, ka tie­šām ir līdzība ar seteru — ar ļoti .vecu, daudz pieredzējušu seteru, kas izpelnījies tiesības gudri, pētoši un ironiski skatīties uz apkārtē­jiem. Bet dažreiz arī dusmoties uz viņiem.