Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Tuskaroras noslēpums

Taču dusmu grimase jau bija nozudusi no Šeklija sejas. Ieraudzījis aiz vārtiem Voļinu, viņš sāka māt ar veselo roku un laipni smai­dīt.

— Tūkstoškārt atvainojos, dārgo kolēģi, — sāka Seklijs, tiklīdz Voļins bija iegājis pa vārtiņiem. — Man jālien zemē no kauna… Mans mīļais draugs — Losandželosas galve­nais policijas komisārs — bija dabūjis zināt, ka esmu atkal mājā. Viņš iedomājās, ka mani noteikti jāapsargā, un atsūtīja šorīt divus «gorillas». — Seklijs norādīja uz vīrieti, kas pašlaik palīdzēja Tomam atvērt vārtus.

— Laime vēl, ka Toms, neiedziļinādamies lie­kās detaļās, atvēsināja viņu karstās galvas. Jā, Tom, palūkojiet, kas ir ar to otru puisi. Varbūt izsaukt ārstu?

— Neuztraucieties, ser, — norūca pirmais «gorilla», — Džinkinss jau atžilbst. Zvēru pie patentētajiem roku dzelžiem, ka neesmu re­dzējis puisi, kas būtu nogāzis Džinkinsu pir­majā paņēmienā. Jūsu palīgam ir zelta dūres, ser. Tīra zelta …

— Kā tad … — labprāt piekrita Seklijs.

— Es to esmu teicis vienmēr. Ja vajadzēs, viņš aizstāvēs mani jebkuros apstākļos… Bet jūs abi bez kavēšanās dodieties pie mana drauga mistera Kollija un pasakiet, ka es ka­tegoriski noraidu apsardzi. Bet par to, ka Toms jūs abus noslānīja, priekšniecībai varat neziņot. Inspektors Kollijs jutīsies gaužām apbēdināts, ja to padzirdēs …

— Pateicos, ser, — nokliedza «gorilla» un sasita papēžus.

Voļins nociemojās pie profesora Šeklija ve­selu dienu. Seklijs parādīja savu parku, kurā bija savākti visu piecu kontinentu koku flo­ras pārstāvji, un nelielo, pieticīgi iekārtoto māju. Centrālo vietu mājā ieņēma bibliotēka. Tai blakām atradās Šeklija darba kabinets. Kopā ar Tomu Braitonu viņi kabinetā ilgi ap­lūkoja milzīgu krāsainu Klusā un Indijas okeāna dibena kartes maketu. Šeklija vairāku gadu kolosālais darbs tuvojās nobeigumam.

— Saprotams, daudz kas paliek, ak vai, neskaidrs, daudz kas, — domīgi sacīja Šek- lijs, vilkdams ar pirkstu pa karti. — Jums, kolēģi, zināms, ir taisnība. Jāiet dzijāk. Jā­būvē tur tādas zinātniskās stacijas kā jūsu «Tuskarora». Pēc tam — zinātnes pilsētiņas, zemūdens pilsētas. Tikai tad mēs jutīsimies kā īsti okeāna saimnieki. Bet pašreiz mūs tur nevar saukt pat par viesiem.

— Ir vajadzīgi droši zemūdens laboratori­jas kuģi, kas spēj peldēt jebkurā dziļumā, — teica Voļins. — Kuģi, ko var nosēdināt uz jebkuras grunts, ar kuriem var braukt, «ap- tekot» apkārt zemūdens līdzenumu un kalnu reljefam. Kuģi, no kuriem jebkurā brīdī un jebkurā vietā var iziet skafandrā, zemūdens bezceļa mašīnā vai mazā, kustīgā zem­ūdenē …

— Tādus kuģus neradīs tik drīz, kā mums gribētos, kolēģi, — skumji pasmaidījis, teica Seklijs, pāri brillēm skatīdamies uz Vo­ļinu. — Tagad visa uzmanība pievērsta kos­miskajiem lidojumiem. Mēs abi joprojām esam otrā plānā … Otrā, lai gan varētu dot cilvēcei lielākas vērtības, ,nekā daži cer iegūt no Mēness …

— Tādēļ arī es iesaku organizēt Okeāna dzīļu problēmu starptautisko institūtu, — teica Voļins. — Mēģināsim īstenot šo ideju vienlaikus vairākās vadošajās valstīs. Pierā­dīt, ka laiks uzbrukt okeāna dzīlēm … Vaja­dzīgi tikai entuziasti un …

— Nauda, — pateica priekšā Seklijs. — Milzu nauda, ko arī varētu dabūt, ja… «vadošās valstis» vairāk uzticētos cita citai.

— Kopīgi tāda mēroga darbi veicinās sav­starpējās uzticības nostiprināšanos, profesor.

— Varbūt, un tomēr es paredzu kolosālas grūtības …

— Nav lielu pasākumu bez lieliem šķēr­šļiem … Protams, sākt tādus darbus vienkār­šāk būtu laikmetā, kad uz zemes vairs nepa­stāvēs politiskās robežas. Taču rīt šis laik­mets vēl nesāksies … Mēs apdzīvojam vienu planētu, un mūsu galvenais uzdevums ir darbs. Kopīgs darbs … Cilvēcei trūkst daudz kā. Bet daudz kas no tā, kā cilvēkiem trūkst, ir tepat blakām. Tikai jāizstiepj roka …

— Zināt, kas, manuprāt, sagādās galvenās grūtības? — domīgi iejautājās Seklijs. — Ro­bežas … Politiskās robežas tur, Pasaules okeāna dzīlēs. Līdzko dzīles kļūs pieejamas, politiķi noteikti gribēs tās sadalīt… Tātad vēl viens iegansts konfliktiem un sadursmēm uz sauszemes?

— Tāpēc ir sevišķi svarīgi izvērst dzīļu de­talizētus pētījumus un apgūšanu kā starp­tautiskus pasākumus. Politisko robežu tīkls nedrīkst nokļūt jūras dibenā. Lai okeāni pa­liek starptautiski — nevienam nepiederoši un visai cilvēcei piederoši. Bet dzīļu reālās ba­gātības jāsadala proporcionāli pirmo pasā­kumu līdzdalībnieku ieguldījumam …

— Jūs idealizējat cilvēku, kolēģi! Un pie­mirstat svētīto un nolādēto privāto iniciatīvu. Tikko mēs pavērsim plašu ceļu uz jūru un okeānu dzīlēm, turp gāzīsies tāda vieglas peļņas kārotāju straume, ka to neapturēs ne­viens līgums, neviens kordons. Konflikti ir neizbēgami… Tie uzliesmos noteikti, ja vien … — Seklijs sastomījās.

— Cilvēki nekļūs gudrāki, — pateica priekšā Toms Braitons.

— Nē, uz to es neceru, — atteica Seklijs. — Cilvēki ilgi nekļūs gudrāki. Es domāju par ko citu … bet atgriezīsimies pie mūsu saru­nas tēmas. Loģiski spriežot, mēs, iniciatori uzbrukumam okeāna dzīlēm, neesam labākā situācijā par kuru katru pirmatklājēju grupu. Pētnieks nekad nedomā par to, kas var no­tikt ar viņa atklājumu. Bēdīgu piemēru ir daudz … Vēl vairāk, pat ja zinātnieks no- skārš iespējamās sekas, viņš tik un tā tur­pina darbu. Viņš nevar citādi… Tāpat mēs: mēs centīsimies realizēt iecerēto, lai gan jau tagad zinām, pie kā tas var novest… Jums, kolēģi, noteikti ir taisnība, tādus pētījumus labāk sākt kopīgi, uz starptautiskiem pama­tiem. Tas dod kaut kādas nākotnes izre­dzes …

— Tātad principā jūs esat gatavs atbalstīt starptautiskā okeanoloģiskā centra izveidoša­nas ideju? — jautāja Voļins.

— Jā … Lai gan šo to iepriekš vajadzēs saskaņot ar valdību un militārajām iestā­dēm … Atgriezīsimies pie šī jautājuma … ziemā. Vispasaules okeanologu kongresā … Tagad laiks iet pusdienās!

Pēc pusdienām, dzerot kafiju, ko saimniece pasniedza kabinetā, saruna par darbiem oke­āna dzelmē sākās no jauna.

— Mūsu oficiālā programma, kā jūs zināt, pagaidām ir diezgan necila, — sacīja Seklijs, maziem malkiem sūkdams biezo, smaržīgo dzērienu. — 1962. gadā sāka apgūt sešdesmit metru dziļumu. 1964. gadā uzbūvēja zem­ūdens laboratoriju pie Bermudu salām. Dzi­ļums piecdesmit astoņi metri. Tagad cenša­mies apgūt simt astoņdesmit metrus un ceram sasniegt kontinenta nogāzi pēc gadiem de­smit. Jūs ar savu «Tuskaroru» esat aizsteigu­šies mums priekšā, pēc mana aprēķina, par gadiem pieciem. Jā, runājot par «Tuska­roru» … vai izdevās atminēt vasaras avāri­jas mīklu?

— Pagaidām nav izdevies …

— Bet stacija joprojām strādā normāli?

— Trīs mēnešus pēc avārijas likvidēšanas darbi notiek nepārtraukti.

— Un bez starpgadījumiem?

— Pagaidām bez sevišķiem starpgadīju­miem.

— Kas galu galā bija noticis ar novērotā­jiem? — vaicāja Toms Braitons. — Oficiālā versija par bojā eju, tiekoties ar milzu kal- māru, personiski mani nepārliecināja. Astoņ- kāji nav nemaz tik agresīvi, kā daudzi do­mā … Bez tam vajadzēja būt cīņas pēdām, skafandra metāla daļu atliekām.

— Nekādu pēdu, — atbildēja Voļins. — Ne cīņas pēdu, ne skafandru atlieku, absolūti nekā .. . Zinām tikai, ka novērotāji atstājuši staciju cits pēc cita un pazuduši…