Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Tuskaroras noslēpums

— «Tuskarorai» veicamie uzdevumi ir daudz plašāki, — iebilda Voļins. — Mums nepieciešami nepārtraukti novērojumi…

— Novēro vesels no batiskafiem-

— Vai batiskafi var aizstāt bezceļa ma­šīnas?

— Bet vai cilvēkus pazudināt drīkst? Ne­aizraujies, dārgais. Lai gan tevi iecēla par komisijas priekšsēdētāju, institūta zinātnis­kajai padomei un Akadēmijas prezīdijam at­bildēsi tu… Bet tur tev «draugu» — lai nedod dievs. Pagaidi tikai, vēl pārbrauks no simpozija Dimovs, tas uzbērs ir sāli, ir pi­parus. Es to tipu vispār institūtā neturētu, bet viņš — še tev — ielavījies pasaulē pir­mās dziļūdens stacijas priekšniekos.

— Dimovs ir augošs zinātnieks, spējīgs okeanologs. Jauns, sava darba entuziasts…

— Bet cilvēks?

— Katram no mums ir savi trūkumi, Ivan Ivanovič.

— Taisnība, eņģeļu dabā nav. Bet trūkumi var būt dažādi… Dimovs nav labs cilvēks, Robert. Bet, kas nav labs cilvēks, nevar būt labs zinātnieks. Tā, redzi…

— Jūs esat pārāk stingrs pret cilvēkiem.

— Man ir atļauts . .. Daudz cilvēku savā mūžā esmu redzējis … Dažādus … Protu at­šķirt labu no slikta. Arī tas tavs Dimovs jau studiju laikā dūrās acīs. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš man eksāmenā izlūdzās atzīmi. Kas viņam bija biļetē, protams, neatceros, bet viņš atbildēja visu ko, tikai ne to, kas vaja­dzīgs. Mēle viņam jau toreiz bija īstajā vietā. Sāka filozofēt, neļāva ne vārda iebilst. Pārā­kos dziļāk — tukšums … Kad viņš bija atbil­dējis, teicu viņam: «Kaut ko jau jūs, jaunais cilvēk, zināt, bet vairāk par trijnieku likt nevaru.» Viņš man pie piedurknes. «Ivan Iva­novič, tas ir pārpratums. Es visu zinu; gadī­jās nelaimīga biļete. Pajautājiet vēl, lūdzu. Esmu teicamnieks, saņemu lielāku stipen­diju.» Ko tu iesāksi? Prasīju vēl. Viņš at­kal — riņķī un apkārt, bet, tikko nonāk līdz būtībai, tā jūtu — peld. Ilgi ar viņu nomo­cījos … Galu galā teicu: «Labi, ielikšu jums četrinieku, bet ņemiet vērā, ka tas ir aiz ma­tiem izvilkts.» Viņš, nekauņa, grābs mani at­kal aiz piedurknes. «Nelieciet atzīmju grāma- tinā četrinieku. Palikšu bez paaugstinātās stipendijas. Es nevaru. Man ir māte, man ir krustmāte … Atļaujiet rīt atnākt vēlreiz.» Un gandrīz vai raud.

Bet man, saproti, gan pretīgi, gan tā kā žēl. Tas notika drīz pēc kara. Daudziem klājās grūti. «Varbūt puisim liela ģimene,» es nodomāju. «Ticis pie paaugstinātās stipen­dijas, bet es viņam visu sabojāšu.» Pašķir­stīju atzīmju grāmatiņu. Redzu, piecnieki vien. «Eh,» nodomāju, «no vienas balles zinātnes celtne nesabruks. Velns viņu rā­vis! … Ielikšu «pieci». Lai saņem savu pa­augstināto stipendiju.» Un ieliku arī… Viņš pieklājīgi pateicās un aizgāja. Vēlāk gadījās ēdnīcā sarunāties ar vienu no pasniedzējiem: izrādījās, arī no tā Dimovs izlūdzies piec­nieku. Kāds šeptmanis!

— Ivan Ivanovič, eksāmens vienmēr ir lo­terija. Kā kuram veicas. Man, piemēram, jūs pirmajā eksāmenā arī iegriezāt četrinieku. Bet es vielu zināju.

— Nu, bet tu atzīmes nelūdzies.

— Protams, ne. Bet es uzskatu, ka jūs to­reiz arī kļūdījāties par vienu balli… Vienam iedevāt par daudz, otram par maz, bet vi­dēji — normāli…

— Neba par to ir runa, — atkal sadusmo­jās Ankudinovs. — Protams, eksāmena at­zīme ne vienmēr atspoguļo lietas būtību … Dažreiz atnāk kāda zaļacaina meiča ar ru­diem matiem, tāda kā Marina Bogdanova, un tik jauki peld … Tu aizsapņojies un vairs ne­klausies, kādus niekus viņa gvelž … Tu no- liekuļo un ieliec četrinieku par skaistām acti­ņām. Droši vien te tāpat ir gadījies… Bet izlūgties atzīmes — tas ir augstākā mērā rie­bīgi … Vispār eksāmenus vajadzētu atcelt… Tie nav vajadzīgi ne studentiem, ne mums … Katrā disciplīnā tagad ir prakse. Tas ir pa­reizs un precīzs kritērijs, ko kurais vērts.

• — Vai tad jūs nešķirat zināšanas no pras­mes?

— Kādreiz tās šķiroja … Tas bija vēstu­riski attaisnots. Bet tagad pat humanitārajās zinātnēs izmanto elektroniskos skaitļotājus. Tagad zināt vispirms nozīmē prast izdarīt. Tā, redzi… Tu neesi vienis prātis?

— Esmu vienis prātis tikai daļēji. Enciklo- pēdisti, kas daudz zina un maz prot, vaja­dzīgi arī mūsu dienās. L$i izdarītu lielus vis­pārinājumus.

— Nu, nu … Tu daudz proti, visu mūžu strādāsi kā ēzelis, bet vispārināt ļausi dimo- viem? Viņi darīs to labprāt… Zina tagad vairāk nekā agrāk, studenti būdami. Tikai di­sertāciju izstrādāšanai viņiem joprojām vaja­dzīga palīdzība. Es zinu: Dimova doktora di­sertācija uzrakstīta, ne tikai izmantojot tavus materiālus, bet arī ar tavu palīdzību.

— Jūs pārspīlējat, Ivan Ivanovič.

— Nekā tamlīdzīga … Un, tavai zināša­nai, arī balsojot es viņam iegriezu. Ne tāpēc, ka idejas būtu sliktas. Idejas ir labas, bet tās nav viņa idejas. Tā, redzi… Un, ja mūsu pa­domē būtu vairāk tādu dīvainu vecu ankudi- novu, doktora grādu viņš neredzētu kā savu pliko pauri.

— Pagaidām viņam nav pliks pauris.

— Un nebūs arī. Tas tāpat, runāšanas pēc… Dimovi ir nodrošinājušies gan pret plikpaurību, gan pret stenokardiju. Toties daudzi viņu dēļ paliek bez matiem un iedzī­vojas stenokardijā.

— Par ko jūs viņu tā nīstat, Ivan Ivano­vič? Taču ne jau tā nelaimīgā eksāmena dēļ.

— Varētu tev izstāstīt, bet negribas tādā rītā bojāt garastāvokli. Gadījums ar viņa māti vien ko vērts … Viņa taču iesūdzēja to tiesā … Dēlu tiesā! … Bet lai nu paliek … Labāk pasaki, kādēļ viņu nesauca atpakaļ no simpozija? Viņš tomēr skaitās «Tuskaroras» priekšnieks.

— Akadēmijas prezīdijs ļāva viņam pašam izvēlēties — braukt atpakaļ vai palikt tur līdz galam. Viņš paziņoja, ka viņa piedalīšanās simpozijā esot ārkārtīgi svarīga, un palika. Pēc nedēļas būs atpakaļ.

— Atbrauks, lai pēc kautiņa vicinātu dū­res. To viņš prot. Tātad viņam deva iespēju izvēlēties pašam, bet mums neviens nejau­tāja … Mēs acīmredzot niekojāmies, ja esam iztramdīti un atsūtīti šurp.

— Dārgais Ivan Ivanovič, kādēļ jūs tā? Jūs labi zināt, ka viņš aizbrauca uz simpo­ziju kā vienīgais mūsu zinātnes pārstāvis. Un simpozijs tieši veltīts dziļūdens pētījumiem no stacionārām stacijām. Mums ir svarīgi zi­nāt visu, par ko tur tiks runāts, un formulēt savus priekšlikumus par kopīgu pētījumu or­ganizāciju.

— Tātad vajadzēja braukt tev, nevis vi­ņam.

— Varbūt. Bet es biju aizņemts, jūs to zi­nāt. Man vajadzēja piedalīties zemūdens bez- ce|a mašīnu izmēģinājumos.

— Nu, tik un tā tu nevarēji tur būt.

— Nevarēju … «Tuskaroras» dēļ. .. Par laimi izmēģinājumi atlikti līdz rudenim. Mo­delis vēl prasa nopietnu darbu.

— Lai nu paliek, — labsirdīgi teica Anku­dinovs. — Tev droši vien ir taisnība. Te bez levis arī varēja ievārīt nezin ko. Neviens ne­ticēja, ka stacija ir vesela. Pat es neticēju … Varēja pazudināt tavu «Tuskaroru» … Ko tu domā tagad darīt?

— Vispirms cīnīties, lai staciju neiekonser- vētu. Ļoti svarīgi, ko no simpozija pārvedīs Dimovs… Rudenī gribu braukt uz Ameriku, likties ar Šekliju. Vienoties par kopīgiem darbiem Klusā okeāna dibenā.

— Bet te? — bargi noprasīja Ankudinovs, skatīdamies Voļinam acīs. *

— Vēl neesmu izlēmis … Es atstāju Roza- novam sīku instrukciju. Varbūt tomēr atklās kaut kādas pēdas dibenā. Kaut nelielu atmi­nējuma atslēgu. Ja ne, domāsim, domāsim un meklēsim … Cilvēki nevarēja pazust bez pē­dām.