Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Tuskaroras noslēpums

— Ļaunprātību tu atmet pilnīgi?

Mēs taču dzirdējām, ko teica ģenerālis. Zemūdene nevarēja piekļūt klāt nemanīta.

Tātad atliek pieņemt, ka ir jau radītas jūras bezceļa mašīnas, kuras mēs un amerikāņi ne­sekmīgi pūlamies uzkonstruēt vairāk nekā desmit gadus. Ja ne mums, ne amerikāņiem tas pagaidām nav izdevies, kas vēl varēja to izdarīt? Citas planētas iedzīvotāji? Pagaidām nav pamata pieņemt, ka viņi būtu apmetu­šies uz Zemes, pie tam nevis kaut kur, bet Klusā okeāna dibenā … Laikam Koškins vie­nīgais ir spējīgs izdomāt kaut ko tādu… Bez tam, ja kaut kas būtu sapostīts vai būtu redzamas cīņas pēdas. Nekā tāda nav. Ir pa­zuduši cilvēki… Tikai cilvēki. It kā būtu tikai izgājuši.

— Varbūt tā arī bija? Dziļuma psihoze?

— Vēl atliek šahtas lūka. To kāds ir atvē­ris. Ne Savčenko,' ne Severinovs nebūtu varē­juši to izdarīt. Nebūtu varējuši pat tad, ja būtu sajukuši prātā. Viņiem nepietiktu spēka.

— Bet brīnumu nav, dārgais.

— Acīmredzot… Kaut gan jaunā rīt­ausmā var atgadīties tas, kas sākumā liktos brīnums. Mūsu kosmonauti sadūrās ar to uz Mēness … Arī mēs esam ielauzušies svešā un neizzinātā pasaulē. Meklēsim atbildi.

— Vai tiešām tev nav neviena pieņēmuma, Robert? Kaut kas līdzīgs idejai, kāda darba hipotēze? …

Voļins domīgi pārlaida skatienu tuksnesī­gajam zilajam okeānam un, pasmaidījis tikai ar acīm, klusi sacīja:

— Pirms divdesmit gadiem es te dienēju robežsargos. Tad man radās gluži neticams

pieņēmums … Un notikums ar «Tuskaroru», tā liktos, apstiprina šo pieņēmumu . .. Bet ta­gad es, tāpat kā Pāvels Stepanovičs Dimovs, ari zinu vairāk, nekā zināju pirmajā eksā­menā … Tāpēc mans vienīgais pieņēmums man pašam šķiet galīgi fantastisks. Kā zināt­nieks es vienkārši nedrīkstu nodot to apsprie­šanai. Tas ir tik neticams, ka es neriskēju formulēt to līdz galam pats sev… Starp citu, atteikdamies to formulēt, es klusībā pie­bilstu, ka īstenība dažreiz aizsteidzas priekšā katrai fantastikai… Skatieties, kāds no ve­randas māj mums ar roku. Tā ir Marina. Droši vien aicina brokastīs. Ejam ātrāk!

Profesors Rejs Seklijs aizrāvās ar numis­mātiku. Voļins zināja sava aizokeāna kolēģa «hobiju». Viņš pat bija atvedis amerikāņu okeanologam suvenīru — senu Hersonesas kaluma sudraba monētu . ..

Tomēr tikties ar Reju Šekliju Voļinam iz­devās tikai pašās Amerikas brauciena beigās. Seklijs nepiedalījās oficiālajās sarunās ar pa­domju okeanologiem un nepavadīja tos eks­kursijā pa Savienotajām Valstīm. Neilgi pirms tam viņš bija cietis autokatastrofā un, kā par brīnumu palicis dzīvs, vairākas nedē­ļas nogulējis hospitālī Sanfrancisko. Dienu pirms izlidošanas uz Maskavu Voļinam pa­ziņoja, ka Seklijs iznācis no hospitāļa. Vēl nespēdams pārvietoties bez citu palīdzības, viņš lūdz Voļinu atbraukt pie viņa uz ārpilsē­tas villu Kornblejā, pāris kilometru no Losan- dželosas.

Tikšanās ar Savienoto Valstu vadošo okea- nologu Sekliju bija svarīgs punkts Voļina aizokeāna brauciena programmā. Amerikāņi uzņēma padomju kolēģus ļoti viesmīlīgi, pa­rādīja pētniecības centrus, zinātniskās zem­ūdens bāzes, pat topošo staciju pie Santa- krusas salas, tomēr par atbildi uz daudzajiem Voļina jautājumiem un apsvērumiem rokas vien plātīja. Nē, to viņi pagaidām precīzi ne­zināja, tas pagaidām neietilpa viņu darbu sfērā. Šeklijam gan varētu pajautāt, bet viņš ir smagi slims.

Gandrīz neko neizdevās uzzināt arī par dziļūdens pētījumu izvēršanu. Amerikāņu okeanologi bija ieinteresēti koordinēt pūliņus, lai sāktu izšķirošo uzbrukumu dzelmei, bet neviens nevarēja pateikt, kādā virzienā darbi tuvākajā desmitgadē īsti izvērsīsies. Voļinam radās iespaids, ka eksperimentālie pētījumi pagaidām ir nejauši, ka to virziens ir atka­rīgs no atsevišķu zinātnieku interesēm, bet biežāk — no komersantu aprindām, kas fi­nansē jaunu zvejas rajonu izpēti, metālu ieguvi no jūras ūdens, urbšanu jūrā … Ja amerikāņiem arī bija okeāna dibena vienota apgūšanas programma, par to bija vērts ru­nāt tikai ar Reju Sekliju …

Uz Kornbleju Voļinu vajadzēja aizvest To­mam Braitonam — jaunam okeanologam,

Šeklija skolniekam. Viņš pavadīja padomju delegāciju ekskursijā pa Savienotajām Val­stīm. Mazrunīgais, pagausais, allaž ļoti mie­rīgais Toms Braitons stipri atšķīrās no sa­viem trokšņainajiem, panaivajiem, enerģijas pārpilnajiem biedriem. Viņš bija atlētiski vei­dots, ar platu seju, sārtiem vaigiem, žilbinoši baltiem zobiem un meitenīgām bedrītēm vai­gos un uz zoda. Gaišos matus viņš bija gludi sasukājis atpakaļ, tādēļ lielās, sārtās ausis likās drusciņ atkārušās. Voļinam viņš iepati­kās jau pirmajā reizē ar savu mazliet mulso smaidu, nesatricināmo mieru, laipno, neuzbā­zīgo uzmanību un vēl ar to, ka, uzminis uz kājas vai nejauši pagrūdis kādu, vienmēr at­vainojās. Bet, sava milzeņa auguma dēļ bū­dams lempīgs, Toms mina apkārtējiem uz kā­jām diezgan bieži… Voļins zināja viņa dar­bus, kas bija veltīti Atlantijas okeāna strau­mēm un it īpaši Golfa straumei; tagad, iepa­zinies personiski un aprunājies, viņš pārlieci­nājās, ka Toms Braitons ir ļoti talantīgs.

Voļins pat ielūdza jauno zinātnieku at­braukt uz Padomju Savienību un piedalīties Okeanoloģijas institūta darbos. Uz to Brai­tons atbildēja, mulsi smaidīdams:

— Kā šefs — profesors Seklijs — iz­lems … Es būtu laimīgs … Paldies … Kā viņš …

Tai rītā Toms Braitons atbrauca pēc Vo­ļina uz viesnīcu «Pinoss». Garā un zemā va­ļējā mašīnā, kas izskatījās pēc melni lakota

«takša», viņi ilgi peldēja nebeidzamajā auto­mobiļu straumē pa Losandželosas ielām, nira bulvāru zaJajos koridoros, brauca augšā pa desmitā stāva augstumā uzbūvētām estakā- dēm, grima dzijās, starp pilsētas komerciā­lās daļas debesskrāpjiem iespiestās ielu aizās. Tikai izbraucis uz ziemeļu piekrastes autoceļa betona lentes, Toms lika «taksim» traukties ātrāk.

Elastīga un silta gaisa pretstrāva slīdēja gar priekšējo stiklu un spieda samiegt acis. Autoceļa platais loks vijās gar līci. Voļins uzlika saulesbrilles un, atlaidies ērtajā ādas sēdeklī, skatījās, kā aizzib palmu un agavju rindas, aiz kurām pa labi piekrastes pauguru zaļumā redzami villu daudzkrāsainie jumti, bet pa kreisi mašīnai pretī skrien pludmales zeltainā maliņa. Sai rīta stundā pludmale bija gandrīz tukša; starp krāsainajiem pavil­joniem un spilgtajiem peldētavu sauljumiem rēgojās tikai pa retam pirmo peldētāju stā­vam. Zilā debess bez viena mākonīša tālumā saplūda ar okeāna zilo spoguli.

Toms vēl palielināja ātrumu. Tagad lako­tais «taksis», pieplacis pie baltā ceļa, strauji un mīksti šķēla gaisu, un tas klusītiņām dzie­dāja, kā taustāma blīva siena drāzdamies ga­rām. Uz to pašu pusi brauca maz mašīnu, «taksis» viegli panāca tās un apdzina gan­drīz netveramā pagriezienā. Voļins zagšus palūkojās uz savu ceļabiedru. Toms sēdēja mazliet sakucis, nekustīgs kā statuja. Smagā roka rāmi gulēja uz stūres. Kopš izbraukša­nas no «Pinosa» Toms nebija vēl bildis ne vārda.

— Vai jums izdevās vakar vakarā satikt savu šefu? — jautāja Voļins, pagriezies pret Tomu.

Toms klusēdams pamāja ar galvu, neno- laizdams skatienu no pretī joņojošā ceļa.

— Kā misteram Šeklijam ar veselību?

— Normāli. Ģipsis no pleca un kreisās kā­jas vēl nav noņemts. Citādi — normāli.