ZVAIGŽŅU KARUSELIS
F. BRAUNS V. TENNS
FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS
Milzīgā, tumši sarkanā saule kvēloja violetajās debesīs. Pie apvāršņa aiz brūnā līdzenuma, kurā auga brūni krūmi, bija redzami sarkani džungļi.
Makherijs lieliem soļiem devās uz turieni. Meklēšana sarkanajos džungļos bija grūta un bīstama, taču ļoti nepieciešama. Makherijs jau bija izstaigājis simtiem tādu biežņu; tagad viņš gribēja apskatīt vēl vienu.
— Iesim, Dorotij! — viņš sacīja. — Vai tu esi gatava?
Mazais radījums ar piecām ekstremitātēm uz Mak- hepja pleca nekā neatbildēja — kā vienmēr. Dorotija neprata runāt, taču runāties ar viņu varēja. Lai kāda, tomēr sabiedrība. Dorotija bija tik viegla, ka Makhe- rijam radās dīvaina sajūta: it kā viņam uz pleca visu laiku gulētu kāda roka.
Dorotija bija kopā ar viņu nu jau … cik gadu? Ne mazāk kā četrus. Viņš te ir jau gadus piecus, bet Dorotija kopā ar viņu apmēram četrus. Viņš pieskaitīja Dorotiju pie vājā dzimuma tikai tāpēc, ka viņa tik maigi atdusējās uz viņa pleca — gluži kā sievietes roka.
— Dorotij, — viņš turpināja, — mums jābūt gataviem uz visu. Biezoknī var būt lauvas vai tīģeri.
Makherijs atsprādzēja pie jostas piekārto maksti un cieši sažņaudza rokā saules pistoli. Vai simto reizi viņš pateicās savai laimīgajai zvaigznei par to, ka avārijas brīdī viņam izdevies paglābt šo vērtīgo ieroci, kas praktiski bija mūžīgs. Vajadzēja tikai paturēt to pāris stundu saulē — jebkurā spilgtā saulē —, un pistole uzsūca enerģiju, kas pēc tam izdalījās, kad nospieda sprūdu. Bez šā ieroča Makherijs droši vien nebūtu varējis izdzīvot piecus gadus uz planētas Krīgers-III.
Viņš vēl nebija piegājis pie sarkanajiem džungļiem, kad ieraudzīja lauvu. Šis dzīvnieks, protams, ne ar ko neatgādināja Zemes lauvu. Tam bija sarkans kažoks, diezgan grūti pamanāms uz brūno krūmu fona, kuros zvērs slēpās, astoņas mīkstas ķepas, lokanas un spēcīgas; zvīņainais purns veidoja kaut ko līdzīgu putna knābim.
Makherijs šo briesmoni dēvēja par lauvu. Taču tikpat labi viņš būtu varējis to nosaukt citādi, jo tam vispār vēl nebija vārda. Un, ja arī bija, tad zvēra «krusttēvs» nebija atgriezies uz Zemes pastāstīt par Krīgera-III floru un faunu. Pēc oficiālās statistikas ziņām, līdz Makherijam šeit bija nosēdies tikai viens kuģis, bet startēt no šejienes tam tā arī nebija izdevies. Tieši šo kuģi meklēja Makherijs, meklēja visus šos piecus gadus.
Ja viņam izdosies to atrast, varbūt tajā būs elektroniskā aparatūra, kas Makherijam nosēžoties tika sadragāta. Un tad viņš varētu atgriezties uz Zemes.
Makherijs apstājās soļu desmit attālumā no sarkanā biezokņa un tēmēja uz to vietu, kur slēpās zvērs. Viņš nospieda pistoles sprūdu, uzzibsnīja žilbinoši zaļa liesma — tikai viens mirklis, bet kāds brīnišķīgs mirklis! —, un kā krūmi, tā astoņkājainais lauva nozuda bez pēdām.
Makherijs apmierināti nokrekšķinājās.
— Vai tu redzēji, Dorotij? Liesma bija zaļa, un vienīgi šīs krāsas nav uz tavas asinssarkanās planētas. Zaļš ir pati brīnišķīgākā krāsa visā kosmosā. Es zinu zaļu planētu, un drīz mēs abi lidosim uz to. Protams, lidosim. Tā ir mana dzimtene, Dorotij, tā ir skaistāka par visu pasaulē. Tev tā noteikti patiks.
Makherijs pagriezās un pārlaida skatienu ar brūnajiem krūmiem apaugušajam līdzenumam zem violetajām debesīm, kurās kvēloja tumši sarkanā saule, Krīgera vienmēr tumši sarkanā saule. Tā nekad nenogrima aiz apvāršņa, jo planēta bija pagriezta pret to tikai ar vienu pusi, kā Mēness pret Zemi.
Šeit nebija ne dienas, ne nakts, ja nepārgāja robežu starp planētas dienas un nakts pusi. Bet nakts pusē bija tik auksts, ka tur nekāda dzīvība nevarēja eksistēt. Te nebija arī gadalaiku. Temperatūra pastāvīga, vienmēr vienāda; ne vēju, ne negaisu.
Atkal un atkal, jau nez kuro reizi, Makherijam ienāca prātā doma, ka uz Krīgera-III nemaz nebūtu slikti dzīvot, ja tikai te laiku pa laikam acis sastaptu zaļumu kā uz Zemes, ja varētu ieraudzīt kaut jel ko zaļu, izņemot saules pistoles uzliesmojumus. Te bija viegli elpot, temperatūra svārstījās no pieciem grādiem Celsija pie terminatora līdz trīsdesmit grādiem Celsija uz ekvatora, kur saules stari krita vertikāli. Barības cik uziet; Makherijs jau sen bija iemācījies atšķirt ēdamus dzīvniekus un augus no neēdamiem.
Jā, šī bija brīnišķīga planēta. Galu galā Makherijs bija samierinājies ar domu, ka viņš šeit ir vienīgā saprātīgā būtne. Šai ziņā viņam ļoti palīdzēja J)oro- tija: kā nekā, bija, kam izkratīt sirdi, kaut arī Dorotija nevarēja viņam atbildēt.
Vienīgais — ak dievs, kā viņam gribējās atkal ieraudzīt zaļu pasauli! Zeme… Vienīgā planēta Visumā, kur dominē zaļa krāsa, kur hlorofils ir visa dzīvā pamats.
Uz citām planētām, pat uz Saules sistēmas planētām, kas atrodas Zemei kaimiņos, tikai izretis uz klintīm sastopamas zaļganas sūnu josliņas, arī tās drīzāk zaļganbrūnas. Uz šīm planētām var nodzīvot gadiem ilgi un ne reizi neredzēt neko zaļu.
To iedomājies, Makherijs nopūtās un sāka prātot skaļi, uzrunādams Dorotiju:
— Jā, Dorotij, Zeme ir vienīgā planēta, uz kuras vērts dzīvot! Zaļi lauki, zaļas pļavas, zaļi meži… Zini, Dorotij, ja man izdosies atgriezties uz Zemes, es to nekad vairs neatstāšu. Uzcelšu sev būdiņu biezā mežā. Nē, uzmeklēšu klajumiņu, kur gandrīz nav koku un var augt zāle. Zaļa zāle! Un arī būdiņu es nokrāsošu zaļu.
Viņš atkal nopūtās un paskatījās uz sarkanajiem brikšņiem savā priekšā.
— Ko tu teici, Dorotij? — Dorotija neko neteica, taču Makherijam bieži izlikās, it kā dzirdētu viņas jautājumus; šī rotaļa palīdzēja viņam saglabāt prātu. — Vai es apprecēšos pēc atgriešanās uz Zemes? Tu man to jautāji, ja?
Viņš vilcinājās ar atbildi.
— Kas zina? Varbūt apprecēšos, varbūt ne. Vai atceries, es tev stāstīju par sievieti, kuru atstāju uz Zemes? Mums drīz vajadzēja apprecēties. Bet pieci gadi — tas ir ļoti ilgs laiks. Droši vien tika paziņots, ka es esmu pazudis vai varbūt pat gājis bojā. Diez vai viņa mani gaidīs. Protams, ja viņa mani sagaidīs, es ar viņu apprecēšos… Bet, ja nesagaidīs, ko tad? Tu gribi zināt? Es pats nezinu. Taču kāpēc raizēties pirms laika? Protams, ja es atrastu zaļu sievieti vai vismaz zaļmatainu, es iemīlētos viņā līdz neprātam. Taču uz manas planētas gandrīz viss ir zaļš, izņemot sievietes.
Makherijs pasmējās pats par savu joku un, turēdams pistoli gatavībā, devās iekšā biezoknī, sarkana
jos džung|os, kur nebija nekā zaļa, tikai retumis apkārtējos brikšņus apspīdēja viņa pistoles zaļie uzliesmojumi.
Var būt, ka viņu paglāba no ārprāta ne tikai Doro- tijas klātbūtne, bet arī šie šāvieni. Vairākas reizes dienā viņš redzēja zaļu uzliesmojumu … Mazmaz- lietiņ zaļuma, lai tikai atgādinātu viņam, kāda izskatās šī krāsa, lai acs nezaudētu prasmi to atšķirt, ja viņam vēl kādreiz nāktos ieraudzīt kaut ko zaļu …
Viņš iegāja nelielā džungļu saliņā (tiesa, Zemes mēri diez vai bija pielietojami uz Krīgera-III). Tādu saliņu šeit droši vien bija miljoniem, jo Krīgers-III ir lielāks par Jupiteru. Lai apsekotu tā virsmu, nepietiktu vesela mūža. Makherijs to zināja, bet neļāva vaļu tādām domām. Ja viņš sāktu šaubīties par to, ka atradīs vienīgā kuģa paliekas, kurš pirms viņa nolaidies uz šīs planētas, vai arī zaudētu ticību, ka dabūs lajā aparatūru, bez kuras nevar iedarbināt savu kosmisko kuģi, viņam klātos slikti.
Читать дальше