Viņš atkal nopūtās un paskatījās uz sarkanajiem brikšņiem savā priekšā.
— Ko tu teici, Dorotij? — Dorotija neko neteica, taču Makherijam bieži izlikās, it kā dzirdētu viņas jautājumus; šī rotaļa palīdzēja viņam saglabāt prātu. — Vai es apprecēšos pēc atgriešanās uz Zemes? Tu man to jautāji, ja?
Viņš vilcinājās ar atbildi.
— Kas zina? Varbūt apprecēšos, varbūt ne. Vai atceries, es tev stāstīju par sievieti, kuru atstāju uz Zemes? Mums drīz vajadzēja apprecēties. Bet pieci gadi — tas ir ļoti ilgs laiks. Droši vien tika paziņots, ka es esmu pazudis vai varbūt pat gājis bojā. Diez vai viņa mani gaidīs. Protams, ja viņa mani sagaidīs, es ar viņu apprecēšos… Bet, ja nesagaidīs, ko tad? Tu gribi zināt? Es pats nezinu. Taču kāpēc raizēties pirms laika? Protams, ja es atrastu zaļu sievieti vai vismaz zaļmatainu, es iemīlētos viņā līdz neprātam. Taču uz manas planētas gandrīz viss ir zaļš, izņemot sievietes.
Makherijs pasmējās pats par savu joku un, turēdams pistoli gatavībā, devās iekšā biezoknī, sarkana
jos džung|os, kur nebija nekā zaļa, tikai retumis apkārtējos brikšņus apspīdēja viņa pistoles zaļie uzliesmojumi.
Var būt, ka viņu paglāba no ārprāta ne tikai Doro- tijas klātbūtne, bet arī šie šāvieni. Vairākas reizes dienā viņš redzēja zaļu uzliesmojumu … Mazmaz- lietiņ zaļuma, lai tikai atgādinātu viņam, kāda izskatās šī krāsa, lai acs nezaudētu prasmi to atšķirt, ja viņam vēl kādreiz nāktos ieraudzīt kaut ko zaļu …
Viņš iegāja nelielā džungļu saliņā (tiesa, Zemes mēri diez vai bija pielietojami uz Krīgera-III). Tādu saliņu šeit droši vien bija miljoniem, jo Krīgers-III ir lielāks par Jupiteru. Lai apsekotu tā virsmu, nepietiktu vesela mūža. Makherijs to zināja, bet neļāva vaļu tādām domām. Ja viņš sāktu šaubīties par to, ka atradīs vienīgā kuģa paliekas, kurš pirms viņa nolaidies uz šīs planētas, vai arī zaudētu ticību, ka dabūs lajā aparatūru, bez kuras nevar iedarbināt savu kosmisko kuģi, viņam klātos slikti.
Apmēram kvadrātjūdzi lielā saliņa bija tik biezi aizaugusi, ka grūti bija tikt cauri, un Makherijs vairākas reizes apstājās, lai nosnaustos un paēstu. Viņš nošāva divus lauvas un vienu tīģeri. Izkļuvis no biezokņa, Makherijs gāja pa skrajumu, ar nazi iegriezdams zīmes lielākajos kokos, lai nesāktu otrreiz mek- lēt kuģa paliekas vienā un tajā pašā vietā. Stumbri 1iija mīksti, asmens viegli, bez pūlēm pāršķēla sarkano mizu, atsegdams sārtu koksni, gluži kā mizotu kartupeļus.
Makherijs atkal izgāja vienmuļā, brūnā līdzenumā.
— Šoreiz nekā, Dorotij, — viņš sacīja. — Varbūt mums labāk paveiksies citā biežņā. Kaut vai tur tajā, pie apvāršņa.
Violetas debesis, tumši sarkana saule, brūns līdzenums, brūni krūmi
— Zemes zaļie pakalni, Dorclij! Tev tie noteikti patiks …
Brūns, bezgalīgs līdzenums …
Nemainīgas violetas debesis …
Bet kas tas? Kaut kāda skaņa no augšas? … Nevar būt: te nekad nekas tāds nav dzirdēts. Makherijs pacēla acis pret debesīm un ieraudzīja …
Augstu, augstu violetajās debesīs viņš ieraudzīja melnu punktu. Tas kustējās! Kosmiskais kuģis! Tas varēja būt vienīgi kosmiskais kuģis. Uz Krīgera-III nav putnu. Un putniem jau arī nav uguns astes…
Makherijs zināja, kas viņam jādara: tūkstošiem reižu viņš bija apsvēris, kā paziņos par sevi, ja kādreiz parādīsies kuģis. Viņš izrāva pistoli un izšāva debesīs. Uzliesmojums, protams, nebija liels, bet tas bija zaļš. Ja pilots skatās uz planētu, ja viņš pirms aizlidošanas kaut reizi palūkosies uz to, viņam jāpamana zaļais uzliesmojums uz planētas, kur nav nekā zaļa.
Makherijs atkal nospieda sprūdu.
Un pilots ieraudzīja. Trīsreiz izsviedis liesmas strūklu (tā bija vispārpieņemtā atbilde uz trauksmes signālu), viņš sāka nosēsties.
Makherijs stāvēja, drebēdams pie visām miesām. Viņš tik ilgi bija gaidījis — un nu beidzot sagaidījis! Viņš pacēla roku sev pie pleca un pieskārās mazajai būtnei ar piecām ekstremitātēm, kura tur gulēja glužv kā sievietes roka.
— Dorotij, — viņš čukstēja, — tas ir …
Vairāk viņš nespēja izteikt ne vārda. Kuģis laidās
lejā. Makherijs uzmeta sev skatienu un piepeši, iedomājoties, kāds viņš nostāsies sava glābēja priekšā, izjuta svelošu kaunu. Viss viņa apģērbs sastāvēja tikai no jostas, pie kuras karājās pistoles maksts, nazis, šādi tādi instrumenti. Viņš bija netīrs. Droši vien viņš nelabi oda. Zem biezās netīrumu kārtas ķermenis
šķita novājējis un pat vecs. Protams, viņš bija izkrities miesās, taču, kad nokļūs uz Zemes, labā Zemes barība viņu pārvērtīs līdz nepazīšanai…
Zeme! Zemes zaļie pakalni!
Makherijs skriešus, klupdams krizdams aiz nepacietības, metās turp, kur nolaidās kuģis; tas bija jau pavisam zemu, un Makherijs varēja saskatīt, ka kuģis ir vienvietīgs. Galu galā tas nav svarīgi: ja būs nepieciešams, tajā ievietosies arī divi. Ja ne citādi, Makherijs vismaz nokļūs uz tuvākās apdzīvotās planētas un no turienes cits kuģis viņu aizvedīs uz Zemi. Uz Zemi! Kur ir zaļi pakalni, zaļi lauki, zaļas ielejas …
Viņš skriedams brīžiem lūdzās, brīžiem lādējās, un pa viņa vaigiem plūda asaras.
Tad viņš gaidīja, kamēr atvērās kuģa durvis un pa tām iznāca stalts, jauns cilvēks starpzvaigžņu inspektora formā.
— Vai tu mani ņemsi sev līdz?
— Protams, — jaunais cilvēks atbildēja. — Vai tu šeit esi sen?
— Pieci gadi.
Читать дальше