«Meklēju, lai pieņemtu darbā, pieredzējušu astrologu. Vai jūs nevarat kādu ieteikt?» — Patriks Vaite- kers, Lūkasa observatorija, Vermontas štats.
Pārlaidis skumīgu skatienu šim kopsavilkumam, kas viņam kopā ar nodokļiem bija izmaksājis 187 dolārus 35 centus, Čārlzs Vongrens parakstīja čeku telefona sarunu apmaksai un iesvieda kopsavilkumu papīrkurvī. Pēc tam viņš piezvanīja savas zinātniskās nodaļas pastāvīgajam līdzstrādniekam.
— Vai jūs nevarat mums uzrakstīt rakstu sēriju astoņdesmit mašīnraksta lappušu apjomā par šo astronomisko sensāciju?
— Protams, varu, — autors atbildēja. — Bet par kādu sensāciju?
Un tad noskaidrojās, ka pēdējo nedēļu viņš pavadījis pie dabas krūts, makšķerējis zivis, avīzes nelasījis un uz debesīm neskatījies. Starp citu, rakstus viņš uzrakstīja. Un pat piešķīra tiem zināmu pikan- tumu, ilustrēdams tos ar vecām zvaigžņu kartēm, kurās zvaigznāju simboliskās figūras bija attēlotas puskailas, un pievienodams mūsdienīgas meičas
fotogrāfiju — caurspīdīgā peldkostīmā tērpusies skaistule tur rokā tālskati, kas pievērsts vienai no klaiņojošajām zvaigznēm. «Asmens» tirāža palielinājās par 21,7 procentiem.
Un atkal Koula observatorijā pulkstenis rādīja pieci — tieši pēc divdesmit četrām stundām piecpadsmit minūtēm kopš visa šī sajukuma sākuma. Rodžers Pflīgers — jā, jā, mēs atkal atgriežamies pie viņa — piepeši pamodās, tāpēc ka uz viņa pleca tēvišķīgi nogūlās kāda roka.
— Ejiet mājās, Rodžer! — laipnīgi sacīja Mērvins Armbresters, observatorijas direktors.
Rodžers kā dzelts pielēca kājās.
— Piedodiet, mister Armbrester! Es netīšām.
— Nieki! Jūs taču nevar sēdēt šeit bezgalīgi. Un mēs visi arī ne. Ejiet, ejiet mājās!
Rodžers Pflīgers devās mājup. Bet, kad viņš bija pagājis zem dušas, gulēt viņam vairs negribējās. Un arī pulkstenis rādīja tikai ceturksni uz septiņiem. Viņš piezvanīja Elsijai.
— Man ļoti žēl, Rodžer, taču esmu norunājusi tikties ar draudzeni. Bet saki, kas notiek? Nu, ar zvaigznēm.
— Tās kustas, Elsij. Un neviens nezina, kādēļ.
— Bet es domāju, ka zvaigznes vienmēr kustas. — Elsija bija izbrīnījusies. — Saule taču arī ir zvaigzne? Un tu man skaidroji, ka Saule virzās uz kādu tur punktu Samsona zvaigznājā.
— Herkulesa zvaigznājā, — Rodžers izlaboja.
— Nu ja, Herkulesa. Tu taču pats teici, ka visas zvaigznes kustas. Kas tad tur sevišķs?
— Tas ir kaut kas pavisam cits, — Rodžers sacīja. — Ņemsim, piemēram, Kanopusu. Tas piepeši sācis kustēties ar ātrumu septiņi gaismas gadi dienā. Un tas nevar būt!
— Kāpēc nevar?
— Nekas nevar kustēties ātrāk par gaismu, tāpēc, — Rodžers pacietīgi skaidroja.
— Bet, ja šis tavs Kanopuss kustas ātrāk, tad viņš var! — Elsija gluži loģiski piezīmēja. — Vai nu tev sabojājies teleskops, vai atgadījies kas cits. Un vispār — līdz tam Kanopusam taču ir tālu!
— Simt sešdesmit gaismas gadu. Tik tālu, ka pašlaik mēs to redzam tādu, kāds tas bija pirms simt sešdesmit gadiem.
— Tad varbūt viņš nemaz nekustas, — Elsija sacīja. — Tas ir, viņš ir pakustējies un apstājies pirms simt sešdesmit gadiem, bet jūs te vai prātu zaudējat tā dēļ, kā vairs nemaz nav. Bet vai tu mani vēl mīli?
— Ļoti. Un tu nekā nevari atteikt draudzenei?
— Baidos, ka ne, Rodžer. Man pašai ļoti žēl.
Rodžeram bija ar to jāsamierinās. Viņš nolēma aiziet kaut kur paēst vakariņas.
Bija pavisam gaišs, un zvaigznes samtaini zilajās debesīs vēl nebija iedegušās. Taču Rodžers zināja, ka šajā naktī no daudziem zvaigznājiem paliks pāri tikai atmiņas.
Soļodams pa trotuāru, viņš domās pārcilāja Elsijas sacīto — jānudien, tas nemaz nebija dumjāk par to, ko viņš bija dzirdējis savā observatorijā. Un Elsijas -spriedumi uzvedināja viņu uz domu, kas agrāk nebija ienākusi prātā, — zvaigžņu izturēšanās bija pat vēl nesaprotamāka, nekā sākumā likās. Tās visas taču bija sākušas kustēties vienā un tai pašā vakarā, un tas nu bija galīgi neaptverami. Centaura Alfai un Betai tad vajadzēja sākt kustēties pirms kādiem četriem gadiem, bet Rigelam — pirms piecsimt četrdesmit gadiem, kad Kristofors Kolumbs vēl skraidīja īsās bikšelēs vai varbūt pilnīgi bez tām. Vega bija devusies ceļā viņa, Rodžera, dzimšanas gadā, pirms divdesmit sešiem gadiem. Citiem vārdiem sakot, katrai no šīm simt zvaigznēm vajadzēja sākt kustēties momentā, kas bija nosakāms pēc tās attāluma no Zemes. Turklāt ar precizitāti līdz vienai gaismas sekundei, jo iepriekšējā naktī uzņemto fotogrāfiju analīze rādīja, ka it visu zvaigžņu jaunā kustība sākusies -3 tieši četros desmit minūtēs pēc Grīničas laika. Nu tad ir gan mistika!
Ja nu vienīgi… ja gaismai ir bezgalīgs ātrums .
Bet, ja tas tā nav (par Rodžera dvēseles stāvokli var spriest pēc tā fakta, ka viņš savus spriedelējumus sāka ar neiedomājamo «ja»), tad… tad… tad — kas tad? Viņš joprojām it nekā nesaprata. Un juta svelošu sašutumu: kas gan tas galu galā ir?! ^ Rodžers iegāja kafetērijā un apsēdās. No radiouz- tvērēja dārdēja apdullinošas skaņas — pats jaunākais antiritma mūzikas sasniegums, ko izpildīja stīgu pū- šaminstrumenti dubultbungu rībienu pavadījumā. Pa starpām diktors aizgūtnēm slavēja dažādas preces.
Rodžers gremoja sviestmaizi, baudīja antiritmiku, bet reklāmu izslēdza no savas apziņas — šo mākslu viņš, tāpat kā visi astoņdesmito gadu cilvēki, bija apguvis pilnībā. Šā iemesla dēļ arī pēdējās ziņas, kas sekoja pēc muzikālās programmas, Rodžeram pa vienu ausi ielidoja, pa otru izlidoja, neatstādamas pēdu viņa apziņā. Un pagāja diezgan prāvs laika sprīdis, iekams viņš aptvēra, ka laiž gar ausīm nevis kārtējo pārti- V kas koncentrāta slavinājumu, bet kaut ko svarīgāku. Patiesību sakot, Rodžera uzmanību piesaistīja pazīstama balss, un pēc diviem trim teikumiem viņš vairs nešaubījās, ka klausās Miltonu Heilu, slaveno fiziķi, kura jaunā teorija par indeterminantes principu pavisam nesen bija sacēlusi tādu vētru zinātnieku aprindās. Profesors Heils acīmredzot sniedza interviju radiokomentētājam. L — … tātad dotās telpas un laika sistēmas robežās debess ķermenim var būt pozīcija vai ātrums, bet ne abi reizē.
Читать дальше