— Viss pagalam, — Makherijs drūmi sacīja. — Do- rotijas vairs nav. Es … tagad es pat nezinu, leitnant, vai kādreiz esmu ticējis Dorotijas esamībai. Es viņu izdomāju, lai man būtu kāds, ar ko parunāties. Tāpēc
jau es nesajuku prātā. Man likās … man likās, ka uz mana pleca ir maiga roka. Vai es to tiku teicis?
— Jā, teici. Vai gribi zināt pārējo?
— Pārējo? — Makherijs cieši uzlūkoja Arčeru. — Man ir piecdesmit pieci gadi. Trīsdesmit no tiem , es esmu pazaudējis, meklēdams kuģi, kuru atrast nemaz nevarēju, tāpēc ka tas nokritis uz citas planētas. Visus šos gadus es esmu pavadījis apmātībā. Bet kāda gan tam nozīme, ja tagad es varēšu atkal lidot uz Zemi!
Leitnants Ārčers papurināja galvu:
— Tikai ne uz Zemi, vecīt! Ja vēlies, uz Marsu, uz skaistajiem, dzeltenajiem Marsa pakalniem. Vai, ja tu labi panes karstumu, uz violeto Veneru. Taču uz^T Zemi gan ne. Tur tagad neviens nedzīvo.
— Uz Zemes … Neviens? …
— Jā … Kosmiskā katastrofa. Par laimi, mēs pra- tām to laikus paredzēt. Mēs pārcēlāmies uz Marsu: tagad tur ir četri miljardi zemiešu.
— Zemes vairs nav, — Makherijs bez jebkādas izteiksmes sacīja.
— Jā, vecīt. Taču Marss ir gluži laba planēta. Gan pieradīsi… Protams, tev trūks zaļuma …
— Zemes vairs nav, — atkal bez jebkādas izteiksmes atkārtoja Makherijs.
_ — Es priecājos, ka tu to uzņēmi mierīgi, vecīt, — Ārčers sacīja. — Tomēr trieciens. Bet liekas, ka mēs jau varam lidot. Iešu pārbaudīšu aparātus.
Viņš piecēlās un devās pie mazā kuģa. _ Makherijs izvilka pistoli. Šāviens — un leitnanta Arčera vairs nebija. Tad Makherijs piecēlās kājās un piegāja tuvāk raķetei. Notēmēja, izšāva — un daļa raķetes nozuda. Pēc sešiem šāvieniem raķete bija iznīcināta. Atomi, no kuriem agrāk sastāvēja leitnants Ārčers, un atomi, kas vēl nesen bija raķete, virpuļoja gaisā, palika tepat, taču bija jau neredzami.
Iebāzis pistoli makstī, Makherijs devās ce|ā — uz sarkano džungļu saliņu pie apvāršņa.
Viņš pieskārās ar roku pie pleca: uz tā atkal sēdēja Dorotija — kā visus tos četrus vai piecus gadus, ko viņš bija pavadījis uz Krīgera-III.
Viņam atkal bija tāda sajūta, it kā uz pleca gulētu maiga sievietes roka.
— Neskumsti, Dorotij, — viņš sacīja. — Mēs noteikti to atradīsim. Varbūt tas ir nogāzies tur tajā biezoknī. Un, kad mēs to būsim atraduši…
Viņa priekšā kā siena pacēlās džungļi, sarkanie džungļi. No tiem izlēca tīģeris, metās viņam virsū. Sārti violets, ar sešām kājām un lielu, mucai līdzīgu galvu. Makherijs notēmēja, nospieda sprūdu. Ieraudzīja žilbinoši zaļu uzliesmojumu. Tikai viens mirklis, bet kāds brīnišķīgs mirklis! … Tīģeris bez pēdām nozuda.
Makherijs apmierināti nokrekšķinājās:
— Vai redzēji, Dorotij? Liesma bija zaļa, bet šīs krāsas nav ne uz vienas planētas, izņemot to, uz kuru mēs lidosim. Zaļā krāsa — tā ir pati brīnišķīgākā krāsa visā kosmosā! Es zinu zaļu planētu, tā ir skaistāka par visu pasaulē. Tā ir mana dzimtene, Dorotij. Tev tā noteikti patiks.
— Protams, Mak, — Dorotija atbildēja.
Mazā radījuma zemā, gulgojošā balss bija viņam ļoti pazīstama. Makherijs nejutās pārsteigts, kad viņa atbildēja: viņa taču vienmēr bija viņam atbildējusi. Viņš pazina Dorotijas balsi tikpat labi kā savējo. Makherijs pieskārās ar roku mazajai būtnei, kas sēdēja uz kailā pleca. Bija tāda sajūta, it kā tur atrastos maiga sievietes roka.
Viņš paskatījās apkārt, pārlaida skatienu brūnajam līdzenumam ar brūnajiem krūmiem, paraudzījās uz violetajām debesīm, kurās kvēloja tumši sarkana saule. Un iesmējās. Tie nebija ārprātīgā smiekli, bet maigs, nevērīgs smiekliņš. Vai gan tas viss tik
Svarīgi:* Drīz taču viņš atradīs kuģi, dabūs tajā aparātus, kas nepieciešami remontam, un tad atgriezīsies uz Zemes.
Pie zaļiem pakalniem, zaļiem laukiem, zaļām ielejām …
Viņš atkal paglaudīja roku, kas gulēja viņam uz pleca, un pavērās apkārt. Ar pistoli rokā viņš iegāja sarkanajos džungļos.
Rodžers Džeroms Pflīgers, kura ērmoto uzvārdu es varu attaisnot tikai ar to, ka tas ir īsts, aprakstīto notikumu laikā bija Koula observatorijas līdzstrādnieks.
Par spīti jaunībai, viņš neizcēlās ar spožu talantu, taču savus pienākumus veica labi un mājās katru vakaru veselu stundu ļoti cītīgi noņēmās ar diferenciālvienādojumiem un integrālrēķiniem, un sapņoja kaut kad nākotnē kļūt par kādas slavenas observatorijas direktoru.
Tomēr stāsts par 1987. gada marta beigu notikumiem mums jāsāk ar Rodžeru Pflīgeru — tā svarīgā iemesla dēļ, ka tieši viņš pirmais visā pasaulē pamanīja zvaigžņu pārvietošanos.
Un tādēļ ļaujiet jūs iepazīstināt ar Rodžeru Pflīgeru.
Garš augums, sejas krāsa blāvi pelēcīga — mazkustīga dzīves veida sekas —, acenes bruņurupuča ragvielas ietvaros ar bieziem stikliem, tumši mati, apcirpti ezītī pēc mūsu gadsimta astoņdesmito gadu otrās puses modes, ģērbies ne labi, ne slikti, smēķē vairāk, nekā vajadzētu …
Tajā dienā, no kuras sākas mūsu stāstījums, bez ceturkšņa piecos Rodžers bija aizņemts ar divām lietām reizē. Pirmkārt, viņš aplūkoja blinkmikroskopā fotoplates ar debesu attēliem Dviņu zvaigznāja rajonā, kas bija uzņemti tieši pirms saullēkta, bet, otrkārt, — domās apsvēra, vai var piezvanīt Elsijai un viņu kaut kur uzaicināt, ja kabatā ir tikai trīs dolāri, ar kuriem vēl jāiztiek līdz nedēļas beigām.
Bez šaubām, katrs normāls jauns cilvēks ne reizi vien ir bijis tādas pašas dilemmas priekšā, bet, kas ir blinkmikroskops un kā tas darbojas, to vis katrs lasītājs nezina. Tādēļ pievērsīsim savus skatienus nevis Elsijai, bet Dvīņu zvaigznājam.
Blinkmikroskopā ieliek divas viena un tā paša debesu iecirkņa fotogrāfijas, kas uzņemtas dažādos laikos. Fotogrāfijas tiek novietotas stingri simetriski, un, lietojot īpašu slēgti, novērotājs redz okulārā te vienu, te otru. Ja fotogrāfijas ir absolūti vienādas, tad viņš pārslēgšanu pat nemana, bet, ja kāda punkta stāvoklis otrajā fotogrāfijā atšķiras no stāvokļa pirmajā, viņam liekas, ka šis punkts lēkā uz priekšu un atpakaļ.
Rodžers nospieda slēgu, un viens no punktiem palēcās. Tāpat palēcās arī pats Rodžers. Viņš atkārtoja operāciju, uz mirkli pilnīgi aizmirsis (tāpat kā mēs ar jums) Elsiju, un punkts atkal palēcās. Apmēram par vienu desmitdaļu loka sekundes.
Rodžers atlieca muguru un pakasīja pakausi. Viņš aizsmēķēja cigareti, tūlīt pat to nometa pelnutraukā un steigšus noliecās pār mikroskopu.
Punkts atkal palēcās.
Harijs Vesons, nakts dežurants, ienāca istabā un vilka nost mēteli.
— Harij! — Rodžers viņam uzsauca. — Šis velna blinks niķojas.
— Ko tu saki? — Harijs atsaucās.
— Jā. Pollukss pavirzījies par desmitdaļu sekundes.
— Patiešām? — Harijs sacīja. — Nu, bet tas taču pilnīgi atbilst paralaksei. Trīsdesmit divi gaismas gadi — Pollukba paralakse ir nulle viena… nu, nulle viena desmitdaļa. Mazliet vairāk par vienu sekundes desmitdaļu. Tā arī jābūt, ja tava pirmā fotogrāfija uzņemta pirms pusgada, kad Zeme atradās savas orbītas pretējā punktā.
— Tad ne jau, Harij! Tā ir uzņemta pagājušajā naktī. Intervāls starp abām — viena diennakts.
— Tu esi sajucis.
— Paskaties pats!
Līdz pulksten pieciem bija palikušas vēl dažas minūtes, bet Harijs augstsirdīgi nerēķinājās ar to un apsēdās pie mikroskopa. Viņš nospieda slēga pogu, un Pollukss pakalpīgi palēcās.
Читать дальше