Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Es pavaicāju, vai viņu nav vajājušas atkār­totas halucinācijas jeb, kā viņš tās sauca, do­mu tēli. Leitnants tikai noliedzoši pakratīja galvu un sacīja, ka tieši to pašu viņam esot jautājuši visi citi ārsti.

— Nu un kas par to, — es iebildu. — Mums visiem jābūt vienam atbalsta punktam, ja reiz mēs izmantojam vienu un to pašu zinātni. Tomēr es jums uzdošu šo jautājumu citādā veidā. Pamēģiniet atcerēties, vai visās jūsu vīzijās nav kaut kā kopīga, kādas galvenās vienojošās idejas?

Ļeontjevs, mazliet padomājis, sarosījās un īsi atbildēja:

— Jā, neapšaubāmi ir.

— Kāda tad?

— Man šķiet, sena Helada.

— Tātad jūs gribat teikt, ka visas ainas, ko jūs domās skatāt, kaut kādā veidā ir sais­tītas ar jūsu priekšstatiem par Helādu?

— Jā, tas tiesa, profesor.

— Labi. Tagad koncentrējieties, ļaujieties mierīgam domu plūdumam un izstāstiet pie­mēra pēc man divas trīs spilgtākās un nobeig- tākās vīzijas.

— Spilgtu daudz, bet nobeigtu gan nav, profesor. Tur jau ir tā lieta, ka jebkura mana vīzija it kā pakāpeniski izzūd dūmakā, aizslīd un pārtrūkst.

— Tas, ko jūs teicāt, ir ļoti svarīgi, bet par to vēlāk. Tagad es gribētu dzirdēt, kādi tad bija kaut vai daži jūsu domu tēli.

— Šis te ir viens no spilgtākajiem: spožas saules gaismas piestrāvota, mierīga jūras piekraste. Topāzkrāsas viļņi rāmi veļas pret zaļganajām krastmalas smiltīm, ar savām mugurām gandrīz aizsniedzot mazu birztalu. Tur aug tumšzaļi koki ar bieziem un platiem vainagiem. Pa kreisi zems piekrastes līdze­nums, kas, arvien paplašinoties, aizstiepjas zi­lajā tālē, kur neskaidri iezīmējas nelielu ēku kontūras. Pa labi no birztalas paceļas augsta, stāva, klinšaina nogāze. Pa to līkloču vijas ceļš, un tas pats ceļš nojaušams aiz birztalas, tās aizmugurē … — leitnants apklusa un pa­skatījās manī ar agrāko vainpilno izteiksmi.

— Redziet, profesor, tas arī viss, ko es jums varu pasacīt.

— Lieliski, lieliski. Tomēr, pirmkārt, kā jūs zināt, ka tā ir Helāda, un, otrkārt, vai jūsu vīzijas, tādas kā nupat atstāstītā, neatgādina to mākslinieku darbus, kuri ataino Helādu un iztēlojas tās dzīvi?

— Es nespēju izskaidrot, kāpēc zinu, ka tā ir Helāda, bet es to zinu noteikti. Tāpat ne­viena no šīm vīzijām neatspoguļo agrāk re­dzētās gleznas par sengrieķu dzīvi. Salīdzi­nājumā ar priekšstatiem, kādi mums visiem izveidojušies, skatoties iemīļotos mākslas dar­bus, detaļās ir arī kas līdzīgs, bet ir arī atšķi­rības.

— Šodien nav vērts jūs vairāk nogurdināt. Izstāstiet vēl kādu citu jūsu halucināciju jeb domu tēlu, un pietiek.

— Atkal akmeņaina, augsta, svelmi dve­šoša nogāze. Pa to augšup aizlokās šaurs, karstiem, baltiem putekļiem klāts ceļš. Žilbi­noši spožā gaismā tīta sakarsušā gaisa vir­mojošā dūmaka. Augstu uz nogāzes malas redzami koki, bet aiz tiem paceļas balta ēka ar varenu kolonu rindu. Un vairāk nekā …

Leitnanta stāsti neviesa nevienu plaisu ne­ziņas mūrī, tie neļāva domai nekur pieķerties. Es atvadījos no sava jaunā pacienta, nebūdams pārliecināts, ka tiešam spēšu palīdzēt, un ap­solījos pēc pāris dienām, kad būšu visu viņa teikto pārdomājis, piezvanīt.

Nākamajās divās dienās biju ļoti aizņemts, un, vai nu tāpēc, ka biju ļoti noguris, vai arī tāpēc, ka slēdziens vēl nebija nobriedis, man neradās nekāds priekšstats par Ļeontjeva sli­mību. Turklāt noliktais laiks bija beidzies, un vakarā, juzdamies vainīgs, nocēlu telefona klausuli. Ļeontjevs bija mājās, un es sakaunē- jos, dzirdot, cik daudz cerību pauda viņa jau­tājuma tonis. Pasacīju, ka citu darbu jūklī vēl kā nākas neesmu par viņu padomājis, tāpēc piezvanīšu dažas dienas vēlāk. Pie reizes pa­jautāju, vai viņš nav redzējis vēl kaut ko..

— Protams, atkal ļoti daudz, profesor, — Ļeontjevs atbildēja.

Es palūdzu, lai viņš tūdaļ pa telefonu pa­stāsta man spilgtāko vīziju, un, lūk, ko es iz­dzirdēju.

— Augstu virs jūras paceļas balta celtne, un šķiet, ka tās portiks ar sešām augstām ko­lonām bīstami tālu sniedzas pāri kraujai. No portika uz abām pusēm aiztraucas daļēji koku zaļuma aizsegtas baltas kolonādes. Uz portiku ved platas, baltas kāpnes, ko norobežo ar ģeometrisku precizitāti savienotu milzīgu marmora bluķu parapets. Tā augšpuse viegli noapaļota, un zem tās virknējas kustīgu, kailu figūru smalkie bareljefi. Katrā terasē plašs, ciprešu ieskauts laukums un uz tā kāds tēls. Es nespēju saskatīt šos tēlus, jo traucē žilbi­nošais saules atspulgs uz marmora pakāpie­niem.

Nobeidzis sarunu, es atlaidos atzveltnes krēslā un ilgi domāju par Ļeontjeva dīvaino slimību. Nav nekādas vajadzības stāstīt jums, kā es pūlējos atrisināt šo uzdevumu. Tas ir tik­pat neinteresanti, kā parastais faktu virknē­jums mūsu ikdienas dzīvē, neinteresanti, līdz notiek kaut kas, pēkšņi izmainot visu.

Tā arī bija. Domu plūsma nobeidzās ar pie­pešu uzliesmojumu, un es sapratu, ka māksli­nieka murgu ainu fragmenti ir viena veselā daļiņa tā pakāpeniskā attīstībā. Bet, ja nu tas tā, tad … vai tiešām esmu sastapies ar pa­audžu atmiņu, kas saglabājusies un no gad­simtu dzīlēm uzpeldējusi tieši šajā cilvēkā?! Pilnīgi savas hipotēzes varā, es turpināju vir- knēt man zināmos faktus uz pēkšņi atrastā domu pavediena. Ļeontjevs sūdzējās par sā­pēm pakauša augšpusē, bet tieši tur, lielo pusložu aizmugures daļā, manuprāt, glabājas vissenākās saites — atmiņas šūniņas. Acīmre­dzot milzīgā dvēseles sasprindzinājuma ietek­mē no smadzeņu dzīlēm sāka uzpeldēt seni atveidi, kas līdz šim bija apslēpti zem viņa personiskās dzīves atmiņas bagātībām. Un uzmācīgās pūles atcerēties kaut ko, bez šau­bām, bija atbalss, ko radīja domu zemapziņas plūsma pāri neizgaismotiem atmiņas atvei­diem. Kā māksliniekam redzes atmiņa viņam bija neparasti spēcīgi attīstīta. Tas palīdzēja izgaismotajiem atmiņas fragmentiem domās atspoguļoties veselu ainu veidā.

Atradis atbalsta punktu, es turpināju mek­lēt arvien jaunus pierādījumus savam minē­jumam, beidzot pārtraucu spriedelēšanu un satraukts pievērsos telefonam. Ja mani sprie­dumi ir pareizi, tad es tūdaļ dzirdēšu no Ļe- ontjeva tieši to, ko vajag dzirdēt. Ja ne — viss ir aplami un no jauna manā priekšā būs nezināmā neizdibināmais, gludais mūris. Es pat aizmirsu, ka ir ļoti vēls. Ļeontjevs kā vien­mēr negulēja un tūlīt pienāca pie telefona.

— Vai tas esat jūs, profesor? — es klau­sulē izdzirdēju viņa kā parasti sasprindzināto balsi. — Tātad jums ir kaut kas padomā?

. — Sakiet, vai jūs zināt savus radurakstus?

— Ak, cik gan reizes man to nav jautājuši! Kā man zināms, mūsu dzimtā nav prātā ju­kušu, dzērāju un veneriķu.

— Lieciet mierā prātā jukušos, man pavi­sam kas cits vajadzīgs. Vai jūs zināt, kas pēc tautības bija jūsu senči, no kurienes viņi, no kādas valsts? Jums vajadzētu būt dienvidnie­kam!

— Tā tas arī ir, profesor, bet es nevaru sa­prast, kā …

— Paskaidrošu pēc tam. Nepārtrauciet mani! Tātad, kas jūsu dzimtā ir dienvidnieks?

— Es neesmu augstdzimusi persona un pre­cīzu savas dzimtas ģenealoģiju nezinu. Abi mana vectēva vecāki bija cēlušies no Kipras salas. Taču tas bija ļoti sen. Vectēvs pārcēlās dzīvot uz Grieķiju, bet no turienes uz Krieviju, uz Krimu. Arī es pats esmu dzimis Krimā. Bet kāpēc jums tas jāzina, profesor?

— Sapratīsit, ja vien mans pieņēmums ir pareizs … — es atbildēju, neslēpjot savu prie­ku, un norunāju ar Ļeontjevu tikties rīt.