stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

.. . Pēc nedēļas cilvēka ģēnija radītais tērauda mil­zenis ielauzīsies Visuma saltajās tālēs, lai tiktos ar Citas Pasaules Saprātu. Un neviens cilvēks, dabiski, nespēj bez saviļņojuma domāt par šo tikšanos, kas pavērs jaunu lappusi mūsu planētas vēsturē.

— Ei, jūs tur, veicīgāk! — inženieris Kuklings uz­kliedza matrožiem.

Viņi stāvēja līdz jostai ūdenī un, izcēluši no laivas pēdējo kasti, centās to pavilkt gar borta malu.

— Karstums kā peklē … — inženieris ar raibu la­katu slaucīja nosvīdušo kaklu. — Noģērbieties, Bad! Šeit nav nekādas civilizācijas.

Es grūtsirdīgi paskatījos uz slaido šoneri, kas atgrie­zīsies tikai pēc divdesmit dienām.

— Kāds velns jūs dīdīja izmēģināt savas mašīnas pašā elles dibenā? — jautāju Kuklingam, novilkdams drēbes.

— Redziet, Bad, tas būs ļoti neparasts eksperiments. Mums jāpārbauda vecā džentlmeņa, pag, kā viņu sauca … — inženieris mazliet sastomījās un uzmeta man vērīgu skatienu. — A, atcerējos, Čarlza Darvina teorija . . .

— Paklausieties, Kukling, jūs laikam domājat, ka man atmiekšķējušās smadzenes! Pasakiet labāk skaidri un gaiši, ko mēs te darīsim, un, lūdzu, nemuldiet vairs par Darvinu.

Atņirdzis mākslīgos zobus, Kuklings skaļi iesmējās.

— Jūs tomēr esat stulbenis, Bad! Bet tagad, lūdzu, attaisiet kasti Nr.l un izņemiet telti, ūdens tvertnes, konservus un instrumentus. — Inženiera tonis bija uz mata tāds kā toreiz poligonā, kad mūs iepazīstināja.

— Labi, — es novilku caur zobiem un ķēros pie darba.

Pāris stundās mēs uzcēlām telti, ienesām tajā lāpstas, laužņus, dažādus atslēdznieku rīkus, apmēram simt konservu kārbas un vairākas tvertnes ar dze­ramo ūdeni.

Pēc vakariņām atvērām otro kasti. Tur atradās pa­rasti stumjamie ratiņi, kādus staciju peronos izmanto bagāžas pārvadāšanai.

Kad piegāju pie trešās, Kuklings man uzsauca:

— Ziniet ko, vispirms palūkosimies kartē.

Sala bija apaļa kā šķīvis. To apjoza piecdesmit metrus plats liedags, aiz kura sākās neliela augstiene ar vienmuļu, krūmiem apaugušu līdzenu virsu. Kartē ar sarkanu zīmuli bija ievilktas vairākas atzīmes.

— Mūsu kravu vajadzēs novietot, lūk, šajās vie­tās, — sacīja Kuklings.

Trešā kaste šķita nesamērīgi smaga. Es nospriedu, ka tajā iepakots masīvs darba galds. Taču, kad at­rāvām pirmos dēļus, tikko neiekliedzos aiz pārstei­guma. No kastes izbira daždažādu formu un izmēru metala plāksnes un stieņi.

—- Varētu domāt, ka mēs esam atbraukuši, lai spē­lētos te ar klucīšiem! — es iesaucos, cilādams kubis­kos, cilindriskos un lodveidīgos metala gabalus.

— Diez vai, — Kuklings smīnēdams atbildēja.

Ceturtā kaste un visas pārējās, ieskaitot devīto, bija

piepildītas ar tādām pašām metala sagatavēm. Es bez grūtībām noteicu, ka tās ir no tērauda, vara un cinka.

Kad taisījos atvērt pēdējo, desmito kasti, inženieris man pēkšņi uzsauca:

— To pagaidām neaiztieciet!

Trīs nākamās dienas mēs ar Kuklingu no rīta līdz vakaram krāvām metālu ratiņos un izvadājām pa salu. Stieņus un klucīšus sabērām nelielās kaudzēs. Dažas atstājām tieši uz zemes, citas pēc inženiera norādī­juma es ieraku smiltīs.

Tikko šis darbs bija galā, mēs atgriezāmies pie desmitās kastes.

— Atveriet, bet uzmanīgi! — Kuklings brīdināja.

Šī kaste likās daudz vieglāka un mazāka nekā pā­rējās. Starp blīvi sapresētām zāģu skaidām mēs at­radām vaska papīrā ietītu sainīti, no kura izlobījām pavisam dīvainu priekšmetu.

Pirmajā mirklī es to noturēju par rotaļu krabi. Taču tas nebija vienkāršs krabis. Bez sešām posmainām kā­jām aparāta priekšgalā rēgojās vēl divi pāri taustekļu. Tie izlīda no maksts, kas atgādināja pusatņirgtu ne­zvēra rīkli. Nelielā padziļinājumā uz krabja muguras laistījās parabolisks spogulis ar tumši sarkanu kristālu centrā. Atšķirībā no rotaļu krabjiem šim bija divi pāri acu — abos ķermeņa galos.

— Patīk? — Kuklings pēc brīža jautāja.

Es paraustīju plecus.

— Acīm redzot, mēs tiešām esam atbraukuši rota­ļāties! . ..

— Tā ir bīstama rotaļa! — Kuklings pašapmierināti iesaucās. — Nolieciet krabi smiltīs.

Metala nezvēriņš izrādījās ļoti viegls, ne smagāks par trim kilogramiem. Smiltīs tas stāvēja diezgan stabili.

— Nu, un tālāk? — es ironiski vaicāju.

— Nekas. Pagaidīsim, lai mazliet sasildās.

Mēs apsēdāmies un sākām vērot dīvaino rotaļlietu. Pēc pāris minūtēm pamanīju, ka spogulītis uz krabja muguras lēni pievēršas saulei.

— E, jūsu krabis, šķiet, atdzīvojas!

Es piecēlos un līdz ar to nejauši apēnoju mehānismu. Tai pašā mirklī krabis sakustējās un mudīgi izrāpās saulē. Aiz pārsteiguma atlēcu sāņus.

— Redziet nu, kāda ir šī rotaļlieta, — Kuklings iesmējās. — Pat jūs tā sabiedēja!

Es ilgi slaucīju nosvīdušo pieri.

— Sakiet beidzot, Kukling, ko mēs te darīsim un kāpēc mums vispār vajadzēja šurp atbraukt?

Arī Kuklings piecēlās un šoreiz pavisam nopietni teica:

— Lai pārbaudītu Darvina teoriju.

— Bet tā taču ir bioloģiska teorija. Par dabisko izlasi, evolūciju un tā tālāk, — es apjucis murmināju.

— Pilnīgi pareizi. Starp citu, skatieties, mūsu va­ronis aizgājis padzerties!

Es jutos satriekts. Metāliskā rotaļlieta bija tiešām aizrāpusies līdz krastmalai un ielaidusi snuķīti ūdenī. Padzērusies tā izlīda atkal saulē un sastinga.

Lūkodamies uz šo mašīnu, es izjutu savādas, neiz­protamas bailes un riebumu. Vienu brīdi pat likās, ka neveiklais rotaļu krabis nez kādēļ atgādina pašu Kuklingu.

— To jūs izgudrojāt? — es vaicāju inženierim.

— Mjā, — viņš apmierināts norūca un atlaidās smiltīs.

Arī es atgūlos un klusēdams turpināju vērot dīvaino mehānismu. Tagad tas šķita atkal pilnīgi nedzīvs.

Krabja mugura izskatījās pēc nošķelta puscilindra ar plakanām sieniņām galos. Katrā no šīm sieniņām bija izurbti divi caurumi, kas atgādināja acis. Šo ie­spaidu vēl pastiprināja tas, ka aiz caurumiem korpusa dziļumā mirgoja kristāli. Apakšpusē mehānismu no­slēdza līdzena platforma — krabja vēderiņš. Mazliet augstāk — starp vēderiņu un muguru — no aparāta izspraucās trīs pāri lielu un divi pāri mazu posmainu spīļu.

Krabja iekšas saskatīt neizdevās.

Es ilgi lauzīju galvu, cenzdamies uzminēt, kāpēc admiralitāte norīkoja īpašu kuģi, lai aizvestu mehā­nisko rotaļlietiņu un tās izgudrotāju uz šo vientuļo salu.

Iegrimuši domās, mēs ar Kuklingu gulējām smiltīs. Tikmēr saule nolaidās zemāk, un beidzot krūmu ēna skāra metala krabi. Tiklīdz tas notika, krabis sakus­tējās un no jauna izrāpās saulē. Taču pēc brīža ēna ari tur sasniedza viņu. Un tad mūsu krabis aizčāpoja gar krastu, arvien vairāk tuvodamies ūdenim, ko vēl apspīdēja pēdējie saules stari. Krabis, šķiet, par katru cenu gribēja palikt gaismā.

Mēs piecēlāmies un lēni devāmies mašīnai pakaļ.

Tā pakāpeniski apstaigājām visu salu un nokļuvām rietumu krastā.

Te gandrīz pašā ūdens malā bija izgāzta viena no metala kaudzēm. Kad krabi šķīra no tās apmēram desmit soļu, viņš pēkšņi likās pilnīgi aizmirsis sauli, pieskrēja pie metala sagatavēm un sastinga kāda vara klucīša priekšā.

Kuklings uzsita man uz pleca.

— Tagad atgriezīsimies. Interesantākais sāksies rīt.