STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

Viņš noraudzījās, kā Mēness attālinās un sarūk par spožu punktu; tas pats notika ar planētu un šīs sistēmas Sauli, līdz beidzot tā visa nozuda starp zvaigznājiem.

Un tikai tad viņā līdztekus atvieglojumam pamodās arī citas izjūtas. Tikai tad viņš pirmoreiz sajuta mazu pašpārmetumu, ka viss būtu varējis notikt citādi.

— Varbūt viss vēl būtu beidzies labi, ja mēs būtu apbruņojušies ar pacietību, — Deviens sacīja Virsadministratoram. — Ie­spējams, ka viņi tomēr kādreiz tīri nejauši būtu sākuši kodolkaru.

— Šaubos gan, — Virsadministrators at­teica. — Mentalitātes analīze …

Viņš apklusa, un Deviens visu saprata. Me­žoni viņi bija nogādājuši atpakaļ uz planē­ji

tas gandrīz bez kādiem miesas bojājumiem. Pēdējo nedēļu notikumi tika izdzēsti no viņa atmiņas. Viņu izsēdināja kādas nelielas ap­dzīvotas vietas tuvumā, netālu no paugu­riem, kur harrieši to bija atraduši. Lielā pri­māta biedri droši vien domās, ka viņš bijis apmaldījies. Novājēšanu, sasitumus un atmi­ņas zudumu viņi izskaidros ar pārciestajām grūtībām.

Bet ļaunums, ko bija nodarījis viņš .. .

Galvenais, harriešiem nevajadzēja atvest viņu uz Mēnesi. Gan viņi kaut kā būtu sa­mierinājušies ar domu par kara izraisīšanu. Varbūt paši būtu nākuši uz domām nomest bumbu un izstrādājuši kādu netiešu, tālva- dāmu sistēmu, lai to izdarītu.

Mežoņa iztēlotā aina par maitasputniem bija visam pārvilkusi svītru. Tā bija satrie­kusi Devienu un Virsadministratoru. Kad visi dati tika aizsūtīti uz Harriju, tie arī uz Padomi atstāja graujošu iespaidu. Drīz vien bija pienākusi pavēle demontēt bāzi.

— Es nekad vairs nepiedalīšos kolonizā­cijā, — Deviens teica.

— Varbūt nevienam no mums tas nekad vairs nebūs jādara, — Virsadministrators drūmi sacīja. — Šīs planētas mežoņi ielauzī­sies kosmosā, un lielie primāti ar savu men­talitāti Galaktikā nozīmēs beigas . . .

Deviena deguns noraustījās. Tas nozīmēs beigas visam — visam labajam, ko Harrija paveikusi Galaktikā, visam labajam, ko tā vēl būtu darījusi nākamībā.

Viņš iesaka: — Mums tomšr vajadzēja nomest… — un nepabeidza.

Kāda nozīme to teikt? Viņi nebūtu varē­juši nomest šo bumbu pat visas Galaktikas labklājības vārdā. Ja viņi to varētu izdarīt, tad savā domāšanas veidā paši būtu lielie primāti, un ir taču vēl briesmīgākas lietas nekā tikai visa beigas.

Deviens domāja par maitasputniem.

Kaut kur augšā aiz Veskeras mūžīgajiem mākoņiem bija sa­klausāma aizvien pieaugoša dārdoņa. To izdzirdējis, tirgotājs Džons Harts apstājās, un, plaukstu pie veselās auss pie­licis, ieklausījās. Viņa zābaki mazliet grima dubļos. Blīvajā atmosfērā skaņa te pieņē­mās spēkā, te pieklusa, taču nāca arvien tu­vāk un tuvāk.

— Tāds pats troksnis kā no tava kosmiskā kuģa, — sacīja Itins, ar veskeriešu salto loģiku lēni saskaldīdams domu, lai to pama­tīgāk apsvērtu. — Taču tavs kuģis jopro­jām stāv tai pašā vietā, kur tu to nosēdi­nāji. Kaut gan mēs kuģi neredzam, tam tur jābūt, jo tu vienīgais proti to vadīt. Un ja vēl kādam tas arī izdotos, mēs dzirdētu kuģi paceļamies gaisā. Bet, tā kā mēs līdz šim neko neesam dzirdējuši un tādu troksni rada tikai kosmiskais kuģis, tad tas nozīmē ..

— Jā, vēl viens kuģis, — viņu pārtrauca Harts, kas bija pārāk aizņemts ar savām domām, lai spētu sagaidīt, kad beigsies veskerieša loģisko konstrukciju virtene.

Protams, tas bija cits kosmiskais kuģis, un tā parādīšanās bija tikai laika jautājums; bez šaubām, šis kuģis ieturēja kursu ar radiolo­kācijas iekārtas palīdzību, kā savā laikā bija orientējies arī Harts. Uz šurp lidojošā kuģa ekrāna viņa paša kuģis būs skaidri saska­tāms, un atbraucējs droši vien nolaidīsies pēc iespējas tuvāk tam.

— Labāk nekavējies, Itin, — brīdināja Džons Harts. — Ej pa ūdeni, lai ātrāk no­kļūtu ciematā. Pasaki visiem, lai iet uz purvu, tālāk no cietās zemes. Kuģis laižas lejup, un katrs, kas nosēšanās laikā pakļūs zem tā, tiks izcepts.

Mazā Veskeras amfībija nojauta neizbē­gamas briesmas. Harts vēl nebija beidzis runāt, kad Itina ribainās ausis jau bija sa­kļāvušās kā sikspārņa spārni un viņš klusē­dams ieslīdēja tuvējā kanālā. Harts šļaksti­nāja tālāk pa dubļiem, cenzdamies iet pēc iespējas ātrāk. Viņš bija tieši iznācis pie klajuma, kur atradās ciems, kad dārdoņa pār­auga apdullinošā rēkoņā un cauri zemajiem mākoņu slāņiem izšāvās kosmiskais kuģis. Harts pievēra acis un, pretrunīgu jūtu pār­ņemts, vēroja, kā aug pelēkmelnā kuģa si­luets.

Pavadījis gandrīz veselu gadu uz Veskeras, viņš tagad bija spiests apklusināt ilgas pēc cilvēku sabiedrības. Kaut gan šīs ilgas — dziļi apslēptās bara instinkta paliekas — ne­atlaidīgi atgādināja Hartam viņa radniecību ar pārējo pērtiķu cilti, viņš ar komersanta lietišķību aplēsa iznākumu. Diezgan ticams, ka atlidojis vēl viens tirdzniecības kuģis, un, ja tas ir tā, tad viņa monopolam tirdz­niecībā ar Veskeras iedzīvotājiem gals klāt. Bet tas varēja būt arī kāds cits kuģis, un tieši tāpēc Harts nostājās zem milzu papardes un izvilka no maksts revolveri.

Kosmiskais kuģis izsvelmēja ap simt kvad­rātmetru dubļu, dārdoņa apklusa, un nolai­šanās kāju nagi čirkstot iecirtās saplaisā­jušajā zemē. Nošņirkstēja metāls, un kuģis sastinga uz vietas; mitrajā gaisā palēnām plaka dūmu un tvaiku mākonis.

— Ei Hart, iezemiešu izspiedēj un aplau- pītāj, kur tu esi? — nokliedza kuģa skaļ­runis.

Kosmiskā kuģa aprises tikai ļāva nojaust kaut ko pazīstamu, toties šo griezīgo balsi Harts pazina nekļūdīgi. Izgājis atklātā vietā, viņš pasmaidīja un, iebāzis mutē divus pirk­stus, spalgi nosvilpās. No kuģa apakšējās daļas izvirzījās mikrofons un pavērsās pret viņu.

— Ko tu te dari, Singh? — uzsauca Harts, pagriezies pret mikrofonu. — Vai tiešām esi kļuvis tik slinks, ka nevarēji atrast sev citu planētu un ieradies te, lai nolaupītu peļņu godīgam tirgotājam?

— Godīgam! — ierēcās skaļruņa pastipri­nātā balss. — Un to es dzirdu no cilvēka, kurš redzējis vairāk cietumu nekā atklāto namu, bet šis skaitlis, iedrošinos apgalvot, nav nekāds mazais. Traki žēl, manu jaunības dienu biedri, bet es nevaru pievienoties tev, lai kopīgi ekspluatētu šo mēra apsēsto zaņķi. Mans ceļš ved uz pasauli, kur vieglāk elpot, kur vieglāk saraust naudu. Šeit iemaldījos tikai tāpēc, ka radās izdevība tīri labi nopel­nīt, uzņemoties taksometra šofera pienāku­mus. Es atvedu tev draugu, ideālu biedru, cilvēku, kas nodarbojas ar pavisam citām lietām. Bet tev viņš labprāt palīdzēs. Es būtu izkāpis un sasveicinājies ar tevi, ja nebaidī­tos, ka pēc atgriešanās mani ietupinās ka­rantīnā. Es izlaižu pasažieri caur tamburu; ceru, ka palīdzēsi viņam izkraut bagāžu.

Tātad otra tirgotāja uz planētas pagaidām nebūs, par to varēja nebažīties. Toties Har­tam ātrāk gribējās uzzināt, kas tas par pa­sažieri, kuram ienācis prātā atbraukt uz šo tālo pasauli, nopērkot sev biļeti tikai vienā virzienā. Un ko varēja nozīmēt Singha balsī saklausāmais slēptais izsmiekls? Harts apgāja apkārt kosmiskajam kuģim, dodamies uz to vietu, no kuras bija nolaistas kāpnes, un, palūkojies augšup, ieraudzīja kravas nodalī­jumā cilvēku, kas velti stīvējās ar lielu grozu. Cilvēks pagriezās, un Harts, ieraudzījis augsto garīdznieka apkakli, saprata, par ko zobo­jies Singhs.