STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

— Kas jums še vajadzīgs? — noprasīja Harts; lai kā viņš mēģināja savaldīties, taču izgrūda šos vārdus pavisam nelaipnā tonī.

Ja atbraucējs arī ievēroja, cik dīvaini tiek uzņemts, viņš nelikās par to ne zinis, bet smaidīja, kā smaidījis, un, rāpdamies lejā, stiepa pretim roku.

— Tēvs Marks, — viņš stādījās priekšā, — no brāļu misionāru biedrības. Ļoti patī­kami .. .

— Es jautāju, kas jums te vajadzīgs? — Harta balss skanēja mierīgi un ledaini. Ta­gad viņš zināja, kā jārīkojas pašreizējā si­tuācijā.

— Tas taču ir pilnīgi skaidrs, — joprojām labsirdīgi sacīja tēvs Marks. — Mūsu mi­sionāru biedrība pirmo reizi savākusi līdzek­ļus, lai sūtītu garīgos emisārus uz citām pla­nētām.. Man palaimējās . ..

— Pievāciet savu bagāžu un kāpiet atpa­kaļ kuģī. Jūsu klātbūtne te nav vēlama, bez tam jums nav atļaujas izkāpt. Jūs būsiet par apgrūtinājumu, bet te, uz Veskeras, nav neviena, kas varētu rūpēties par jums. Kā­piet atpakaļ kuģī.

— Es nezinu, kas jūs esat, ser, un kāpēc jūs nerunājat taisnību, — atbildēja garīdz­nieks. Viņš joprojām bija mierīgs, bet smaids no viņa sejas bija nozudis. — Esmu pamatīgi izstudējis kosmiskās tiesības un šīs planētas vēsturi. Te nav ne slimību, ne zvēru, no ku­riem būtu jābaidās. Turklāt Veskera ir at­klāta planēta, un, kamēr Kosmosa pārvalde nebūs grozījusi tās statusu, man ir tādas pa­šas tiesības te atrasties kā jums.

Likums, protams, bija misionāra pusē, Harts vienkārši mēģināja viņu piemānīt, cerēdams, ka atbraucējs nezina savas tiesības. Tomēr nekas neiznāca. Hartam atlika vēl viena visai nepatīkama iespēja, un viņam vajadzēja to izmantot, kamēr nebija par vēlu.

— Kāpiet atpakaļ kuģī! — viņš uzkliedza, vairs neslēpdams savas dusmas. Viņš mierīgi izvilka no maksts revolveri, un stobra mel­nais caurums jau atradās dažas collas no garīdznieka vēdera. Garīdznieks nobālēja, bet nekustējās.

— Kāda velna pēc tu pūties kā tītars, Hart? — skaļrunī iečerkstējās Singha klusi­nātā balss. — Puisis ir samaksājis par brau­cienu, un tev nav tiesību padzīt viņu no šīs planētas.

— Man ir gan tiesības, — atcirta Harts, paceldams revolveri un tēmēdams garīdznie­kam starp acīm. — Dodu viņam trīsdesmit sekundes laika iekāpt atpakaļ kuģī, citādi es nospiedīšu gaili.

— Vai tu esi jucis, vai arī āzē mūs? — ietarkšķējās Singha aizkaitinātā balss. — Ja tu joko, tad tas ir muļķīgs joks un tev ne­kādā ziņā nepalīdzēs. Tādā spēlē var pieda­līties divi, bet es tevi apspēlēšu.

Smagi nodārdēja lodīšu gultņi, un kuģa tālvadāmais tornis pagrieza pret Hartu čet­rus stobrus.

— Liec nost revolveri un palīdzi tēvam Markam izkraut bagāžu! — nokomandēja skaļrunis; Singha balsī atkal bija dzirdamas humoristiskas notis. — Lai kā arī es gribētu, es nespēju palīdzēt, draudziņ. Pēc manām

5t domām, nu ir īstā reize tev aprunāties ar mi­sionāru. Bet man pietiek — man jau bija ie­spēja sarunāties ar viņu visu ceļu, braucot šurp no Zemes!

Harts iebāza revolveri makstī, sāpīgi pār­dzīvodams savu neveiksmi. Tēvs Marks pa­nācās uz priekšu; uz viņa lūpām atkal rotājās apburošs smaids; izņēmis no kabatas bībeli, viņš to pacēla virs galvas.

— Mans dēls, — viņš teica.

— Es neesmu jūsu dēls, — izmocīja Harts, pēc ciestās sakāves plīsdams vai pušu aiz dusmām.

Hartā trakoja niknums, viņš sažņaudza dūres; taču viņš piespieda sevi atslābināt pirkstus un iesita garīdzniekam ar plaukstu. Un tomēr tas nogāzās, bet līdz ar viņu bieza­jos dubļos nokrita atvērusies bībele.

Itins un citi veskerieši vēroja notiekošo uzmanīgi, taču acīmredzot vienaldzīgi. Harts neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt uz viņu neizteiktajiem jautājumiem. Viņš devās uz savu māju, bet, manījis, ka veskerieši vēl arvien nekustīgi stāv, apgriezās.

— Ir ieradies jauns cilvēks, — viņš teica. — Vajadzēs palīdzēt viņam pārnest mantas. Varat tās novietot lielajā noliktavā, kamēr viņš pats nebūs kaut ko sev uzcēlis.

Harts skatījās, kā viņi aizklunkuro pāri pļaviņai uz kuģi, tad iegāja mājā un guva kaut nelielu gandarījumu, aizcērtot durvis tā, ka to viena puse ieplīsa. Ar tādu pašu skaudru prieku viņš atkorķēja pēdējo īru

viskija pudeli, ko bija taupījis īpašam gadījumam. Nu, gadījums, protams, bija īpašs, kaut arī ne gluži tāds, kā viņš būtu vēlējies. Viskijs bija labs un daļēji nomāca nepatī­kamo garšu mutē. Ja viņa taktika būtu izde­vusies, panākumi būtu attaisnojusi visu. Bet viņš bija cietis neveiksmi, un zaudējuma rūgtumam pievienojās mokoša doma, ka viņš nostādījis sevi muļķa lomā. Singhs aizlidoja neatvadījies. Nav zināms, kāds iespaids vi­ņam radies par šo. notikumu, bet, atgriezies uz Zemes, viņš, protams, stāstīs brīnumu lietas. Lai, bažas par savu reputāciju var pataupīt līdz nākamajai reizei, kad viņš atkal ļaus sevi savervēt. Tagad nu jānokārto attie­cības ar garīdznieku. Caur lietus aizsegu Harts saskatīja, ka garīdznieks mēģina uz- sliet saliekamo telti, bet visi ciema iedzī­votāji nostājušies rindās un klusēdami vēro. Saprotams, ka neviens no viņiem nepiedāvā­jās palīdzēt.

Kad telts bija uzslieta un grozi un kastes saliktas tajā, lietus mitējās. Šķidruma līmenis > pudelē bija stipri krities, un neizbēgamā tikšanās Hartu vairs tā nesatrauca. Taisnību sakot, viņš meklēja ieganstu, lai sāktu runāt ar misionāru. Ja aizmirsa visu šo nejēdzīgo notikumu, tad tikšanās ar jebkuru cilvēku, vienalga, kas viņš arī būtu, pēc pilnīgā vien­tulībā pavadīta gada likās patīkama. «Vai jūs nebūtu ar mieru paēst kopā ar mani pus­dienas? Džons Harts,» viņš uzrakstīja otrā pusē uz vecas pavadzīmes. Bet varbūt ve­cais ir pārāk iebiedets un neatnāks? Nē, tas laikam gan nav labākais paņēmiens, kā no­kārtot attiecības. Pa vandījies zem lāviņas, viņš atrada piemērotu kastīti un ielika taiā savu revolveri. Kad Harts atvēra durvis, ītins, protams, savu skolotāju jau gaidīja, jo šodien biia viņa kārta veikt Zināšanu Vācēia pienākumus. Tirgotājs pasniedza vi­ņam zīmīti un kasti.

— Aiznes tam atbraucējam, — viņš pa­vēlēja.

— Atbraucēju sauc par Jauno Cilvēku? — jautāja Itins.

— Nē! — skarbi atteica Harts. — Viņu sauc Marks. Bet es taču lūdzu tevi tikai aiznest to, nevis ielaisties sarunā.

Ikreiz, kad Harts zaudēja pašsavaldīšanos, veskerieši ar savu pedantisko domāšanu uz­varēja raundu.

— Tu nelūdz ielaisties sarunā, — lēni teica Itins, — bet var gadīties, ka Marks palūdz. Bez tam citi interesējas, kā viņu sauc, un, ja es nezināšu vina vār . ..

Viņš aprāvās, jo Harts aizcirta durvis. Starp citu, tam nebija nozīmes: tiekoties ar Itinu nākamreiz — pēc dienas, pēc nedēļas vai pat pēc mēneša — monologs atsāksies ar to pašu vārdu, ar kuru viņi beiguši, un doma tiks zelēta, kamēr viss kļūs pilnīgi skaidrs. Harts pie sevis nolamājās un uzlēja ūdeni divām visgaršīgākajām no vēl pali­kušajām koncentrātu porcijām.

Pie durvīm steidzīgi pieklauvēja.

— Iekšā! — atsaucās Harts.

Ienāca garīdznieks un sniedza kasti ar revolveri.

— Pateicos, mister Hart, ka jūs man aiz- devāt revolveri, es cienu garu, kas jūs mu­dinājis man to sūtīt. Man nav ne mazākās jausmas, kāda iemesla dēļ izcēlušās ar manu atbraukšanu saistītās nepatikšanas, bet, ja mēs gribam kādu laiku dzīvot kopā uz šīs planētas, laikam gan vislabāk būs tās aiz­mirst.