STĀSTU KRĀJUMS: CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

— Nu, puis, tu patiešām esi lietaskoks, — teica Mahass, izbrīvēdams sev vietu starp maizes garozām, siera un tomātu atliekām, stiepļu galiem un visādiem elektroniskas izcelsmes krāmiem, kas vienlaidu klā­jienā gluži kā jūra kūsāja un viļņojās pagrabtelpas darbnīcā, kuru Mahass īrēja kopā ar Heijeriju Firstu. Mahass augstu vērtēja Heijerija darbu ne tikai estē­tisku apsvērumu dēļ vien: būdams firmas komerciā­lais direktors, Mahass gādāja iztiku viņiem abiem, pārdodams, kad izdevās, eksperimentālos darināju­mus, kurus Heijerijs Firsts radīja savu «fundamen­tālo pētījumu» gaitā.

— Nu, kā ir? — jautāja Heijerijs Firsts, nepacel­dams acu no kūpošā lodāmura.

— Grauj oši I

Heijerijs Firsts izvēlējās sešpadsmit collu garu div­padsmitā kalibra vada gabalu spilgti dzeltenā krāsā

ar polivinila izolāciju sešsimt voltiem un pielodēja to brūnai norakstīta zenīttēmēkļa spailei, kādu lieto ar «Mark-4» tipa skaitļošanas iekārtām apgādātu pava­doņu uztvērējos. Nogaidījis, kamēr lodējuma sudra­botais spīdums kļūst nespožs un alva sacietē, viņš pa­raustīja vadu, sagrieza to spirālē un brīvo galu no­stiepa līdz elektronu lampas 117L7 cokola septītajai kājiņai; lampa, apgriezušies augšpēdu, kūļājās pie veca apgāzta «Motorollija». Vads, izrādījās, bija īsta­jā garumā, un Heijerijs piegrūda tam klāt lodāmuru.

— Izstādē visiem būs mutes vaļā, — Mahass atkal ierunājās. — Es gribu teikt, ka tagad mums būs kau­dzēm naudas.

Taču Heijerijs neatbildēja. Viņa vienaldzība ne­bija liekuļota. Viņš dzīvoja vienīgi darbam un prie­cājās līdz ar Mahasu par izdevīga darījuma noslēg­šanu tikai tad, ja bija aptrūcis izejmateriāla.

— Te nu ir mans ražojums, — beidzot viņš ierunā­jās, izvietodams rindā divsimt mikrofaradu konden­satorus un izvadgalus pievienodams pie «General Te- lephones» spaiļu ķemmes austiņām. — Es gribu teikt — te nu ir mans darbs. Katram jādara savs darbs, nav svarīgi, kāds. Būs visiem mutes vaļā — labi, nebūs — arī nav slikti, — Heijerijs beidza sev neparasti garo runu.

Mahass, kurš lepojās ar savu praktisko ķērienu, ne­apmierināts papurināja galvu, uzsvērti izrādīdams nicinājumu.

— Ko lai ar tevi iesāk, teļapauri tu tāds, — viņš sa­cīja. — Dari, kas jādara, bet, dieva dēļ, šito daiktu vairāk neaiztiec. Es to pārdošu momentā. Nepaies ne nedēļa, kad tas no izstādes jau būs pārceļojis uz kāda bagātnieka apartamentiem. Šie švīti, interjeru deko­ratori, lēks vai ar pieri stenderē, lai to dabūtu ciet, gan redzēsi.

Heijerijs Firsts vienaldzīgi paraustīja plecus un iegrima darbā. Viņš uz ātru roku pielodēja divus ap- vērstus paraboliskus trīscollu reflektorus pie kāda jūras kara spēku skaņu laboratorijas izmēģinājumu aparāta apaļās, pelēkās šasijas; aparāts bija nokļuvis krāmu pārdotavā pēc tam, kad bija izvilcis no no­dokļu maksātājiem pusmiljona dolāru. Tad Heije­rijs soli atkāpās, lai aplūkotu savu pūliņu augļus, un ar āmuru nosita nost vienu reflektoru. Abi kopā tie bija pārlieku iespaidīgi, jo rēgojās pretim gluži kā sievietes krūtis, izjaucot kopainu, kas nemaz nebija vajadzīgs.

Agregāts bija gandrīz septiņas pēdas augsts. Me­hāniskais karkass sastāvēja no pelēkiem, emaljētiem, it kā ar muarē audumu apvilktiem firmas «Bad» stat­ņiem; tos tikko varēja samanīt biezajā kabeļu, spilgto vadu un detaļu klājienā. Detaļas bija salasītas no tūkstoš dažādām ierīcēm, kuras viņi lielā daudzumā pirka pie Džeika — norakstītas kara munīcijas vei­kalā Četrdesmit piektajā ielā.

Heijerijam Firstam nebija ne jausmas, kā sākotnēji izmantoti visi šie radioelektroniskie krāmi, ko viņš lika lietā. Tie maksāja lēti, tieši tik, cik atvēlēja Ma­hass, kad bija norēķinājies ar mājas īpašnieku, pārti­kas preču tirgotāju un miesnieku.

Heijerijs allaž sajūsminājās par spilgtām krāsām, spožām vara un misiņa detaļām, polivinila vadu un plastmasas cauruļu atlasgludo virsmu, gracioziem augstfrekvences viļņvadu izliekumiem, par brīnumai­niem, eksotiskiem stiklā iekausēto tievo, rubīnsar- kano stieņu apveidiem, par apaļiem, kvadrātveida un sešstūrainiem alumīnija pārvalkiem, nelieliem ci­lindriem ar krāsainām svītriņām un punktiem, kon- taktblokiem ar daudziem spraudeņiem un ligzdām. Ja vien viņš pietiekami pacietīgi izraudzījās kontaktblo- kus, tie blīvi iegūla cits citā un veidoja sarežģītas kombinācijas. Krāmos varēja atrast stikla caurulītes ar teiksmainu zemju veidojumiem no metāla, veclai­cīgas, ar skaistu riekstkoka imitāciju apdarinātas mi­siņa skalas, uz kurām bija rakstīts «Rio», «Parīze», «Berlīne», «IV», «VV» un «GV».

Dažiem'priekšmetiem bija bļodas forma — viegli iekustināti, tie lēnām grozījās kardāna pakaros uz vienu un otru pusi —, tur bija arī kvadrātveida cau­ruļvadi — līdzko krāns vaļā, tie izgrūž kvadrātveida ūdens strūklas —, dīvainas melnas, zemas un smagas ierīces, kas atgādināja veltņus, — tās pašas lūdzās rokās — un vēl lēcas, kurās atspoguļojās prizmatisks melnums, un tūkstošiem jūdžu stiepļu, atkailinātu mirdzošu stiepļu, izolētu vadu zaļā, melnā, baltā, sar­kanā, rozā, purpursarkanā, dzeltenā, brūnā, debesszilā krāsā, vadi ar krāsainām svītrām un ripulīšiem, div­kārt, trīskārt un daudzkārt savīti vadi, turklāt tik grodi, it kā vienam galam būtu jātur zemeslode, bet otrā grieztos Visums.

Un visa šī L-veida konstrukcija mirdzēja no tūk­stoš fosforescējošām lodē jumu vietām gluži kā jāņ­tārpiņiem tropos.

Kad Heijerijs Firsts bija iecerējis izveidot šo kon­strukciju, viņš pilns godbijīga satraukuma ķērās pie darba: novannojās, kaut kur sadabūja tīru kreklu un divas nedēļas strādāja firmas «Silvania» rūpnīcā Longailendā. Tur viņš iemācījās rīkoties ar lodāmuru, darboties ar skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu.

Viņš lodēja, iegrieza bultskrūves un pievilka uz­griežņus. Katru detaļu, kuru vien varēja, pieskrūvēja kādai citai. Visām spailēm bija pievienoti vadi, un, tā kā pēdējo bija vairāk, tad lodējumu vietas rēgojās pat uz balsta statņiem, viļņvadiem, optisko ierīču kar­kasiem un reflektoriem.

Nepalika neviena brīva gala, visi kaut kur veda, izņemot divus. Divus resnus, melnus kabeļus.

Mahass un Heijerijs Firsts sajūsmināti pakāpās at­pakaļ.

—• Nu, veco zēn, tas tik ir ko vērts, man jāsaka! Spēcīgi!

Heijerijs Firsts pamāja. Viņš domātu tāpat, ja ne­būtu abu kabeļu.

— Šie divi gali te rēgojas. Nav, kur pievienot. Ne­kādi nevaru apjēgt, no kurienes …

Mahass ķēra pie savas mazās ķīļbārdiņas un teica:

— Kāpēc gan tos nevarētu izvilkt pavisam?

Heijerijs papurināja galvu.

— Pie velna, es nezinu, no kurienes tie nāk. Ja sāks rakņāties, var vēl viss izjukt.

— Nu tad liecies mierā! Nelauzi vairs par to galvu. Gan jau atcerēsies. Atradis, par ko uztraukties.

Bet Heijerijs Firsts nespēja nomierināties. Viņš bija par pabeigtību it visā, tāpēc brīvie, dīki kūļājošies vadu gali viņu pastāvīgi urdīja.

— Man šo dēļ galva iet riņķī. Šodien taču atnāks tie tipi no izstādes, lai pievāktu mūsu labo vecenīti.

Baidīdamies, ka Heijerijs Firsts steigā varētu sabo­jāt savu šedevru, Mahass teica: