STĀSTU KRĀJUMS: CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

— Lai! Tikko viņi ieradīsies noskaidrot apstākļus, jūs iedarbināsiet raidītāju un ļausiet viņiem nobau­dīt mazliet laimes. — Lū paraustīja plecus. — Velns parāvis, es pat varētu sadūšoties uz cēlsirdīgu žestu un piedāvāt polismeņiem dalību šinī biznesā …

— Nē, — Freds mierīgi atbildēja. — Ja pēc tādām izdarībām kādā jaukā dienā nolemšu iet pie diev­galda, es nevarēšu raudzīties mācītājam acīs.

— Bet mēs taču varam arī viņu pacienāt ar kādu drusciņu laimes! — Lū priecīgi iesaucās.

— Nē, — Freds atcirta. — Piedodiet, bet tam es nevaru piekrist.

— Labi. — Herisons piecēlās un sāka soļot pa istabu. — Tādu atbildi es biju gaidījis. Bet man ir cits priekšlikums, un tas jau nu visā pilnībā atbilst likuma prasībām. Mēs konstruēsim portatīvu pastip­rinātāju un raidītāju ar nelielu antenu. Masveidā ra­žojot, tas izmaksās ne vairāk par piecdesmit dolāriem gabalā, tādējādi cena — teiksim, pieci simti dolā­ru — būs gluži pieņemama vidusmēra pircējam. Vienlaikus noslēgsim vienošanos ar telefona sabied­rību, lai signālus no jūsu antenas pa vadiem pārrai­da uz tām mājām, kur ir šādi aparāti. Un, lūk, saņē­mis pa telefona kabeli signālus, mūsu aparātiņš tos

pastiprinās un izstaros ar tādu aprēķinu, lai visi, kas atrodas mājā, justos laimīgi. Jūs mani sapratāt? Cil­vēkiem vairs nebūs nepieciešams darbināt radiouz­tvērējus vai televizorus, viņi varēs tieši pieslēgties laimei. Nevajadzēs ne aktieru, ne dekorāciju, ne dār­gu telekameru — vispār nekā, izņemot svelpoņu …

— Šo aparātu mēs varētu nosaukt par «Eiforia- fonu», — es ierosināju. — Jeb, saīsināti, par «Eifiju».

— Vareni, grandiozi! — Lū bija sajūsmā par manu ideju. — Ko teiksiet, dok?

— Nezinu, — Freds izskatījās krietni noraizējies.

— Šinīs lietās es neesmu kompetents.

— Katram no mums ir jāapzinās savu iespēju ro­bežas, — Herisons konfidenciāli paziņoja. — Es kār­tošu jautājuma komerciālo pusi, jūs — tehnisko. — Viņš sakustējās, it kā grasīdamies uzvilkt mēteli.

— Bet varbūt jums nemaz negribas kļūt par miljo­nāru?

— Kāpēc gan ne, to es gribētu gan, — Freds ātri ļ atbildēja. — Protams, gribu.

— Tad uzskatīsim, ka viss ir kārtībā, — Lū saber­zēja plaukstas, — taču, iekams ķeramies vērsim pie ragiem, mums derētu uzbūvēt un izmēģināt kaut vienu aparātu.

Lai nu kas, bet tas jau nu ietilpa Freda kompetencē un — es tūdaļ pamanīju — viņu stipri ieinteresēja.

— Vispār, izgatavot tādu aparātu nav sevišķi sa­režģīti, — viņš teica. — Domāju, mēs uz ātru roku varēsim salodēt shēmu un ne vēlāk kā nākamnedēļ to izmēģināt.

«Eiforiafona» — jeb, saīsināti, «Eifijas» — pirmais izmēģinājums notika Freda Bokmena viesistabā sest­dien, tas ir, piecas dienas pēc sensacionālā radioraidī­juma.

Mes bijām seši izmēģinājuma trusīši — Lū, Freds, viņa sieva Meriona, es, mana sieva Sūzija un mans dēls Edijs. Mūsu krēsli bija novietoti visapkārt kāršu galdam, uz kura gulēja pelēka tērauda kārbiņa. No tās gandrīz līdz griestiem slējās antenas radziņš, kas mazliet atgādināja kukaiņa ūsu.

Kamēr Freds rosījās pie aparāta, pārējie nervozēja, pļāpāja par šādiem tādiem niekiem, iestiprinājās ar sviestmaizēm un alu. Edijs, saprotams, alu nedzēra, taču kaut kāds nomierinošs līdzeklis viņam noteikti nebūtu nācis par ļaunu. Puika dusmojās, ka nebija ticis uz beisbola laukumu, bet gan atvests uz šejieni, un, šķiet, grasījās kuru katru mirkli savas dusmas iz­gāzt pār viesistabas mēbelēm. Viņš bija uzsācis pār­galvīgu spēli, kurā veica gan savas, gan pretinieka funkcijas, ar biguli dauzīdams vecu tenisa bumbu, trenkādams to pa grīdu un sizdams gaisā, turklāt tas viss notika pāris soļu attālumā no stikla durvīm.

— Edij, — māte apsauca viņu vismaz desmito reizi, — lūdzu, izbeidz!…

— Neuztraucies, nekas nenotiks, — Edijs nevērīgi atbildēja, triekdams bumbu pret sienu un pārtver­dams to ar vienu roku.

Meriona, kuras sievišķie instinkti rada izpausmi galvenokārt mīlestībā pret stila mēbelēm, nespēja ap­slēpt ciešanas, ko Edijs viņai sagādāja, pārvērzdams viesistabu par sporta zāli. Lū centās viņu mierināt savā manierē:

— Lai sadauza visu kaut vai drumslās. Šinīs die­nās jūs pārcelsieties uz pili…

— Viss kārtībā, — Freds klusi teica.

Mēs viņam atbildējām ar tādiem bezbailīgiem ska­tieniem, ka, raugoties uz mums, kuram katram apšķe­binātos dūša. Freds iebāza pelēkajā kārbiņā telefona līnijai pievienotu kontaktdakšu. Tādā veidā tika no­drošināti tieši sakari ar koledžas pilsētiņu, kur īpašs

pulksteņa mehānisms gādāja par to, lai antena būtu pastāvīgi vērsta pret vienu un to pašu noslēpumaino debess punktu — pašu spēcīgāko no «Bokmena eifori­jas» avotiem. Freds novilka auklu līdz elektrotīkla kontaktligzdai un ar roku pieskārās slēdža pogai.

— Gatavi?

— Nevajag, Fred! — es saucu, jo pēkšņi man bija kļuvis baismi.

— Ieslēdziet, ieslēdziet, — Lū enerģiski mudināja. — Mums šodien neizdotos saņemt pa telefonu ne­vienu pašu signālu, ja kompānijai nebūtu pieticis drosmes sazināties ar visaugstākajām sfērām …

— Es palikšu šeit pie aparāta un nekavējoties to izslēgšu, ja vien kaut kas neies tā kā vajag, — Freds mūs uzmundrināja.

Atskanēja klikšķis, tad vāja dūkšana, un «Eifija» sāka darboties. Visi klātesošie atvieglināti uzelpoja. Edijam bigulis izslīdēja no rokas. Viņš svinīgi, it kā valsēdams, šķērsoja viesistabu, atlaidās mātei blakus uz grīdas un uzlika galvu viņai uz ceļiem. Freds, pa pusei aizvēris acis un kaut ko klusi dungodams, at­stāja savu posteni pie slēdža. Pirmais ierunājās Heri­sons — viņš turpināja pirmīt ar Merionu uzsākto sa­runu.

— Kam gan vajadzīga šī komercija! — Lū sirsnīgi iesaucās un pievērsās Sūzijai, meklēdams viņas at­balstu.

— Ak, — Sūzija sapņaini pašūpoja galvu. Pēc tam apkampa Herisonu un dāvāja viņam tvīksmīgu skūpstu.

— Jūs, bērniņi, — es teicu, draudzīgi paplikšķinā­jis Sūziju, — kā redzu, satiekat tīri labi? Paskaties, Fred, vai tas nav itin jauks pāris?

17

— Edij, — Merionas balsī dvesmoja patiess mai­gums un dziļas rūpes, — manuprāt, gaiteņa skapī ir

2 180

īsta beisbola bumba. Cieta. Rotaļāties ar to tev būs daudz patīkamāk nekā ar šo veco tenisa bumbiņu …

Edijs pat nepakustējās. Freds joprojām smaidošs klīda pa istabu, tikai acis viņam tagad bija pavisam aizvērtas. Ar papēdi aizķēries aiz stāvlampas vada, viņš paklupa un nogāzās zemē, ietriekdams galvu ka­mīna pelnos.

— Ehei, ļautiņi mīļiel — viņš sauca, joprojām ne­atvērdams acis. — Vai zināt, es, liekas, esmu sadau­zījis galvu pret kamīna režģi…

Tā viņš arī palika guļam turpat kamīnā un laiku pa laikam nez kāpēc skaļi sprauslāja.

— Pie durvīm zvana, — Sūzija piepeši paziņoja. — Liekas, jau diezgan ilgi, lai gan tam droši vien nav nekādas nozīmes.

— Ienāciet, ienāciet! — es teicu.

Mani vārdi visiem šķita bezgala uzjautrinoši. Mēs zviedzām, burtiski, vēderus turēdami, arī Freds, — viņa smiekli sacēla gaisā mazus, pelēkus pelnu māko­nīšus.

Ienāca vecītis, sīks nopietna izskata vecītis baltās drēbēs, un apstājās priekšistabā, bažīgi lūkodamies uz mums.

— Esmu piena vedējs, — viņš minstinādamies sa­cīja. Pēc tam pasniedza Merionai papīra lapu. — Jūsu zīmītē es nespēju saburtot pēdējo rindu. Jūs tur rakstāt kaut ko par biezpiena sieru, sieru, sieru, sieru …