STĀSTU KRĀJUMS: CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

Balss viņam aizkrita, un, sakrustojis kājas pa turku modei, viņš nolaidās uz grīdas Merionai blakus. Ap­mēram trīs ceturtdaļstundas viņš nosēdēja, neteicis ne vārdn, l

Nekds, viņš apātiski nomurmināja. — Esmu !<���• lej'iic/lrM tikai uz brītiņu. Lai gan … mans fur­gonu ftlflv < e|m.il

Viņ . mcjjliniļo piecelties. Lū viegli nospieda «Eifi-

jas» regulatoru, palielinādams izstarojuma jaudu. Pie­na vedējs sabruka uz grīdas.

— A-a-ah, — visi reizē izdvesa.

— Tādā dieniņā labi sēdēt mājās, — piena vedējs sacīja. — Pa radio ziņoja: no Atlantijas nāk viesuļ­vētra un tās aste, domājams, aizķers arī mūs …

— Lai nāk, — es moži deklarēju. — Savu mašīnu esmu novietojis zem liela, izkaltuša koka …

Pēdējā teikumā, šķiet, bija apslēpta īpaša jēga. Taču neviens laikam to nemanīja. Es atkal ieslīgu siltajā klusuma miglā un nedomāju vairs ne par ko. Tādus apziņas mijkrēšļus, kas toreiz likās ilgstam tikai sekundes daļas, ik reizi pārtrauca vai nu cie­miņa ierašanās, vai sarunas. Tiesa, tagad es zinu, ka šie brīži reti ilga mazāk par sešām stundām. Atce­ros — reiz šādā brīdī mani iztraucēja atkārtots zvans pie durvīm.

— Es taču teicu: ienāciet, — nomurmināju.

— Es jau esmu ienācis, — piena vedējs, tāpat mur­minādams, man atbildēja.

Durvis strauji atvērās, no sliekšņa uz mums bargi lūkojās ceļu policijas patruļnieks.

— Kas te, velns parāvis, notiek! — viņš kliedza. — Kurš no jums ar piena furgonu aizsprostojis ceļu? Ahā! — Viņš bija ieraudzījis piena vedēju. — Vai jūs maz jēdzat, ko darāt? Kāds izdrāzīsies no šķērs­ielas un neizbēgami ietrieksies jūsu kulbā … — Pat­ruļnieks nožāvājās, un bargā izteiksme viņa sejā pēkšņi pārvērtās mīlīgā smaidā. — Nē, velns parāvis, tie ir nieki. Pats nezinu, kādēļ par tādiem niekiem vajadzēja uztraukties … — Viņš apsēdās Edijam bla­kus uz grīdas. — Vai tev, puis, ieroči patīk? — Tad izvilka no maksts savu dienesta pistoli. — Re, gluži kā komiksos …

Edijs pacēla pistoli, notēmēja uz Merionas lepnu­mu — pudeļu kolekciju — un izšāva. Liela zilgana

stikla pudele sašķīda drumslās, un arī logs aiz pudeļu vitrīnas saplīsa divās daļās. Pa spraugu istabā svilpo­dams ielauzās aukstais gaiss.

— Paskat, dienās vēl kļūs par policistu, — Meri­ona iesmējās.

— Mans dievs, kāda laime, — es iesaucos, juz­dams, ka nupat, nupat aizkustinājuma asaras aprasos manus vaigus. — Man taču ir pasaulē visbrīnišķīgā­kais dēls, visbrīnišķīgākie draugi un visbrīnišķīgākā vecenīte …

Pēc tam dzirdēju pistoli izšaujam vēl divas reizes un tūdaļ pat iegrimu svētlaimīgā nemaņā. Un atkal mani pamodināja zvans.

— Cik reizes man jāsaka: visu svēto dēļ, ienā­ciet! — nomurmināju, neatvērdams acis.

— Es jau esmu ienācis, — piena vedējs kārtējo reizi paziņoja.

Saklausīju kāju dipoņu, tomēr neizjutu ne mazāko vēlēšanos noskaidrot, ko tas varētu nozīmēt. Nedaudz vēlāk es konstatēju, ka man kļuvis pagrūti elpot. Iz­rādījās, ka esmu nostiepies garšļaukus uz grīdas un bariņš skautu apmetušies man uz krūtīm un daļēji arī uz vēdera.

— Ko tev vajag? — es vaicāju jaunatnācējam, kas vienmērīgi pūta man sejā savu karsto elpu.

— Bebru kopām bija vajadzīga makulatūra, bet tas nav svarīgi, — puišelis atbildēja. — Mums bija uz­dots to kaut kur nogādāt…

— Bet vai vecāki zina, kur jūs tagad atrodaties?

— Kā tad! Viņi laikam bija nobažījušies un tagad atnākuši mums pakaļ…

Viņš ar pirkstu norādīja uz dažiem laulātajiem pā­riem, kuri bija sasēdušies rindā gar sienām un smai­dīdami vēroja, kā vējš un lietus cērtas istabā pa sa­sisto logu.

— Mamm, man tā kā gribētos ēst, — Edijs sacīja.

— Ak, Edij, tu taču neliksi savai māmiņai gatavot ēdienus, kad mums visiem šeit ir tik labi, — Sūzija iebilda.

Lū Herisons vēl mazliet pārbīdīja «Eifijas» regula­toru.

— Ei, zēniņ, kā tev patīk šis gardumiņš?

— A-a-a-h, — visi reizē izdvesa.

Nācis atkal pie samaņas, aptaustīju savu ķermeni no galvas līdz kājām, taču bebrus nekur vairs nema­nīju. Tad es atvēru acis un ieraudzīju, ka viņi — arī Edijs, piena vedējs, Lū un patruļnieks — stāv pie sasistā loga un sajūsmā kliedz. Arā gaudoja vējš, zemi šaustīja lietus, caur sasisto rūti lāses triecās istabā ar tādu spēku, it kā būtu izšautas no pneima­tiska ieroča. Es vieglītiņām paraustīju Sūziju aiz pleca, un mēs abi devāmies pie loga, lai paskatītos, kas īsti tur notiek.

— Sākas, sākas, sākas! — kā ekstāzē atkārtoja pie­na vedējs.

Mēs ar Sūziju vēl laikus nokļuvām pie loga un pa­guvām kopā ar citiem papriecāties par burvīgo skatu, kas pavērās mūsu acīm, kad lielā, nokaltusi goba uz­gāzās mūsu mašīnas jumtam.

— Bum, trah! — Sūzija iesaucās, un es smējos līdz krampjiem kuņģī.

— Celiet augšā Fredu, — mums neatlaidīgi ieteica Lū. — Citādi viņš nedabūs redzēt, kā sagrūst šķū­nis …

— M-m? — atskanēja Freda balss no kamīna.

— Ai, Fred, tu jau esi nokavējis, — Meriona piezī­mēja.

— Nu gan būs skatiņš! — Edijs iebļāvās. — Tūlīt pārtrūks elektrolīnijas vadi! Redziet, kā liecas šī pa­pele! …

Papele tiešām liecās aizvien zemāk, aizvien tuvāk un tuvāk elektrolīnijai; vēl viens vētras brāziens — un tā nogāzās, saceldama dzirksteļu spietus, pārrau­dama un samudžinādama vadus. Gaisma nodzisa. Bija dzirdama tikai vētras kaukšana.

— Kāpēc neviens vairs nepriecājas? — Herisons laiski jautāja. — A, «Eifija» nedarbojas, lūk, kas par lietu! …

No kamīna atskanēja drausmīgs vaids:

— Dievs kungs, man laikam ir smadzeņu satrici­nājums! …

Meriona raudādama bija notupusies uz ceļiem bla­kus savam vīram.

— Manu dārgo nabadziņ, kas ar tevi noticis?

Es palūkojos uz sievieti, ko biju apskāvis, uz drausmīgu, netīru, vecu raganu ar sarkanām, dziļi iekritušām acīm un matiem kā Medūzai Gorgonai.

— Uf, — nodrebinājos un, riebuma pārņemts, no- vērsos.

— Dārgais, — raganai pāri vaigiem sāka ritēt asa­ras, — tā taču esmu es, Sūzija …

No visām pusēm skanēja vaidi un žēlabaini lūgumi pēc ūdens un maizes. Pēkšņi noskaidrojās, ka istabā ir neciešami auksts. Bet vēl pirms mirkļa man bija li­cies, ka atrodos ekvatoriālajā joslā.

— Kas, velns parāvis, nospēris manu pistoli? — po- lismenis drūmi apvaicājās.

Zeņķis — izsūtāmais no telegrāfa, ko es līdz tam brīdim vispār nebiju ievērojis, sēdēja kaktā, grūtsir­dīgi šķirstīja telegrammu žūksni un laiku pa laikam iešņukstējās. Mani kratīja drebuļi.

— Varu derēt, ka tagad ir svētdienas rīts, — es sa­cīju. — Mēs esam šeit jau divpadsmit stundas!

Patiesībā bija pirmdienas rīts. Izsūtāmais no tele- j.m.iI.1 pielēca kājās kā čūskas dzelts:

Svētdienas rīts? Es taču atnācu šurp tikai svēt­dienas vakarā! … — Viņš palūkojās apkārt. — Ir gan jums izskats, it kā jūs taisnā ceļā būtu ieradies no šīs, kā viņu … Buhenvaldes.