STĀSTU KRĀJUMS - CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

— Paklau, bet ko lai prasa?

— Ko ēdamu, vecīt! Lūdz maizi, vecīt!

Mahasam aizrāvās elpa no uztraukuma par biedra

lēno domāšanu.

— Atradies Bertrāns Lourenss Framptons … — viņš pusbalsī nicīgi noteica.

Heijerijs Firsts iedrošināts atkal pagriezās pret dī­vaini un ar galvas mājienu apstiprināja tik gudru pa- domu._

— E-e … pirmkārt, hm … es vēlos daudz maizes, tā, lai…

— Heijerij! — runu pārtrauca mežonīgs Mahasa bļāviens. — Stulbenis tu esi! Saki, ka tu pārteicies … Maizi ne! Naudu! Naudu, lūk, ko! Tfu, neaptēstais, sa­ņem nu…

— Es pārteicos! — savukārt ierēcās Heijerijs Firsts. — Mazais, maizi nevajag, pievāc …

Bet, redzams, bija jau par vēlu: visapkārt gluži no zila gaisa sāka materializēties maizes klaipi — apaļie dāņu kukulīši, zeltaini dzeltenā franču baltmaize, resnie vācu rupjmaizes klaipi, amerikāņu saplacinā­tie kvadrātveida ķieģelīši, plānās angļu tējas bulci­ņas, plakanie gruzīnu lavaši, grieķu rauši, visādu veidu klaipi no malu malām un laiku laikiem. Viss bija stāvgrūdām pieblīvēts ar maizi; gaiss piesātinā- jies ar svaigas maizes un rauga skābeno smaržu; no miltu izstrādājumiem, kas bira kā no pārpilnības raga, kļuva tumšs. Maizei arvien vēl gāžoties nebei­dzamā straumē, uz dīvaiņa krūtīm iedegās vārds «vē­lēšanās» un blakus tam — divnieks.

Stāvēdams līdz ceļiem maizē, no izmisuma trīsē­dams, Mahass bez skaņas elsoja.

— Eh, vecīt, — viņš vaimanāja. — Vienreiz dzīvē uzsmaidījusi laime. Kas var būt vienkāršāk — pa­teikt zelta zivtiņai savu vēlēšanos, bet tu ne tik daudz nesajēdzi.

— Neņem ļaunā, Mahas. Lūdzams, piedod man. Kā tu domā, vai nepamēģināt vēlreiz?

— Pagaidi, pagaidi!

Mahass pašāva uz priekšu rokas, gluži kā sargāda­mies no tikko redzamās spraugas starp Heijerija ūsām un bārdu.

— Nesteidzies, Heijerij! Labāk drusku padomāsim.

— Lai notiek, padomāsim, — Heijerijs Firsts pa­klausīgi atbildēja. — Šoreiz es būšu uzmanīgāks un prasīšu naudu. Naudu un tikai naudu.

— Nē, nē. Paskaties uz maizi! Nauda tak ir da­žāda. Dabūsi vēl kaut kādu konfederātu papīreļus. Fu … Kā lai zina, ko tev iegrūdis? …

Mahass apklusa un iegrima domās. Heijerijs Firsts pacietīgi gaidīja, tīksminādamies par dīvaiņa skaistu­mu, tā konstrukcijas pilnību un smalko tehnisko izpildījumu.

Pēc brīža pār Mahasu nāca apskaidrība un viņš atkal uzrunāja savu likteņa biedru:

— Izdomāju. Lūdz dimantus. Tie zvērīgi maksā.

Heijerijs jau pagriezās, kad Mahass pēkšņi ar

strauju rokas mājienu atturēja viņu. Sejā viņam bija lasāma vilšanās.

— Nē, tas neder. Grūti būs pārdot. Policija nelik­sies mierā.

Un, no jauna nogrimis domās, Mahass pakasīja pliko pakausi. Tad ar viltīgu izteiksmi sejā izrāva no kabatas saņurcītu piecdolāru zīmi.

— Redz, — viņš teica, — palūdz viņai pāris mil­jonu šitādu, — un ar steigu piemetināja: — Tikai, dieva dēļ, nesarunā atkal kaut ko aplam.

Heijerijs Firsts paņēma banknoti, piekrītoši pamāja ar galvu un, precīzi izraudzīdamies vārdus, uzrunāja dīvaini:

— Otrā vēlēšanās. Es … es vēlos divus miljonus, rau, šādu piecdolāru zīmju.

Mahass apmierināts smaidīja.

Dīvainis nomirdzināja savas lampotās krūtis, un kaut kur no cirkšņu apvidus izlēca šaura kastīte.

Balss instruēja:

— Ja vēlaties iegūt kādas lietas dublikātus, lūdzu, ielieciet paraugu, kurš jānokopē, šajā slīdnī.

Heijerijs pielāčoja dīvainim pavisam klāt un jau pastiepa roku, kad Mahass atkal iekliedzās:

— Pagaidi, Heijerij! Nemet! Tiem taču visiem būs viens un tas pats sērijas numurs. Kā viltotiem!

Heijerijs Firsts aiz bailēm vai pamira. Cik tur trūka, ka viss atkal būtu vējā. Bet Mahass acumirklī pārli­doja tās piecpadsmit pēdas, kas viņus šķīra, un iespie­da Heijerijam rokā atslēgu riņķi, uz kura bija uzvērts padilis sudraba dolārs.

— Ņem! Prasi pāra miljonu šitādu ripuļu.

Heijerijs paņēma atslēgu riņķi, norija siekalas, bai­līgi pavērās Mahasā un aizvērtām acīm ielaida kas­tītē dolāru kopā ar vara atslēgu, riņķi un apaļu plāk­snīti ar licences numuru (Nebraska, 1948).

Kaut kas noklikšķēja gluži kā aizslēgs, un viss sa­tumsa, kaudzēm birstošā metāla nomākts. Heijerijs Firsts saķēra galvu rokās un mēģināja patverties starp maizes klaipiem.

Jo augstāk auga metāla kaudze, jo neprātīgāk kā apsēsts lēkāja un spiedza Mahass. Mīkstie un lipīgie maizes gabali juka kur kurais, visapkārt trakoti rī­bēja. It kā tūkstošiem naudas maiņas automātu mestu ārā monētas.

Vētra norima; Heijerijs Firsts atņēma no sejas ro­kas un, atvēris acis, uz dīvaiņa krūtīm ieraudzīja jaunu uzrakstu:

PAZIŅOJIET 3. VĒLĒŠANOS

Mahass mitējās stūķēt kabatās naudu, jo tik un tā tur vairs nekas nelīda iekšā. Pēkšņi viņš sastinga, atkal jaunas domas satriekts.

— Ak dievs! — viņš iekliedzās, smagi nošļukdams maizes un metāla konglomerāta pakājē. — Ak dievs!

— Kas nu ir? — vaicāja Heijerijs. Viņa balsī bija bailes un samierināšanās ar likteni. — Atkal kaut kas nav kā vajag?

— Paskaties! Kā mēs to visu dabūsim mājās? Te būs pāri par savām divdesmit tonnām! Saprati?

— Nu, kas par to, paņemsim kravas mašīnu, pāris lāpstu un …

— Tev visi nav mājās! Divos naktī piebraukt ar kravas mašīnu pie izstādes! Te taču būs biezs no poli­cistiem!

Mahass iegrima domās, bet Heijerijs atkal jūsmīgi aplūkoja dīvaini.

— Nē, — Mahass beidzot izgrūda. — Ir tikai viena izeja. Trešā vēlēšanās būs šāda: nogādāt šito blāķi uz mājām …

Heijerijs Firsts novērsās no dīvaiņa. Pēc tam no­vērsās arī no Mahasa. Cik grūti viņam bija turēties pretī šim mazajam cilvēciņam! Ļoti grūti.

— Nē, — viņš beidzot izdabūja.

— Ko nozīmē «nē»? Kāds labums no naudas, ja tā atrodas šeit? No rīta atnāks darbinieki, nezināsim, kā izkulties no jezgas. Kā mēs izskaidrosim …

Bet Heijerijs jau bija pavisam sadūšojies.

— Nē! — viņš atkārtoja.

— Nu, tad darbojies vien, darbojies, aunapiere! Tev palikusi vēl viena vēlēšanās: skaties, ka neno- pūdelē. Mums kaut kur jānoslēpj visa šī naudiņa. Pa­domā, ko tikai tur nevar nopirkt. Tev — jaunu darb­nīcu! Iekārtas — kādas tik gribēsi!

— Nē, — Heijerijs Firsts stingri teica. — Man pali­kusi pēdējā vēlēšanās, un man jālūdz tas, ko es pa­tiešām gribu.

— Ko?! — Mahass bija neizsakāmi pārsteigts. — Ja mēs dabūsim mājās šo naudu, tad taču varēsi nopirkt visu, ko vēlies.

Tomēr Heijerijs Firsts, aizņemts tikai ar savu, ne­pacietīgi atgaiņājās no pārinieka un apņēmīgi uzru­nāja dīvaini.

— Ei, tu! — viņš tam uzsauca. — Es gribu uzdot jautājumu.

Uz paneļa iekvēlojās uzraksts:

JAUTĀJIET

Balss atkārtoja:

— Ko jūs vēlaties? Uzziņu vai arī kādu informā­ciju no kataloga?

— Man vajag kādu nieku piemērotu grabažu, tas ir, es domāju nevajadzīgas, norakstītas detaļas un dažādu iekārtu mezglus, un vēl visvisādus elektronis­kus krāmus. Krāmus, no kuriem var samontēt kaut ko līdzīgu tev, vai vismaz uz to pusi.