GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Dzēra Vencels tikai izņēmuma gadījumos, jo slikti panesa alkoholu. Arī tagad šķita, ka viņš jau pietiekami uzņēmis uz krūts, jo, ierāvis galvu ple­cos, stingi raudzījās grīdā un gluži kā dzērve taisījās aizmigt, uz vienas kājas stāvot. Bet pēkšņi atdzīvojās un sāka drudžaini piepildīt glāzītes.

— Man šodien tāda privāta jubileja, — viņš kā atvainodamies teica, tomēr neko sīkāk nepa­skaidroja.

Ar to pietika, lai sabīdītu galdiņus kopā un pa­sūtītu šampanieti. Iedzēra par Borisa un viņa pacientu veselību, saskandināja uz Ratnieka panā­kumiem, jo pēc sekmīgā starta Baltijas starptau­tiskajā regatē «Salacas» komanda bija iekļauta valsts izlases kandidātos un tuvākajā laikā dosies uz treniņa nometni Melnās jūras krastā. Matroži gan baidījās, ko teiks institūta rektors, viņi skaitī­jās parādniekos jau kopš pirmā kursa, bet Bruno atgādināja, ka vārds «sports» attaisnojot ne tikai tādas nebūšanas vien.

Kas notika pēc tam, to Putriņš atcerējās visai miglaini. Laikam tas bija viņš pats, kas uzsauca neizbēgamo tostu par daiļajām dāmām un lida bučoties ar visām pēc kārtas. Vēl atmiņā kā ska­barga iestrēdza nepatika par Rasmas un fotogrāfa Ilmāra intīmo sačukstēšanos. Par laimi, viņš vēl bija pietiekami skaidrs vai ari tik ieskurbis, lai neiejauktos. Tāpat acīs dūrās, ka Dzintra nav formā un — pretēji ieradumam — ik pēc brīža posās uz mājām, atgādinādama Ratniekam solī­jumu ar jahtu aizvest viņu uz vasarnīcu. Beidzot Bruno pretošanās spēki izsīka, un viņi atvadījās angļu vīzē, neizjaucot sabiedrības jautro omu. Visgrūtākais uzdevums izrādījās pierunāt Regīnu. Nelīdzēja ne «Mājās jāiet», ne citas atvadu dzies­mas, jo viņai bija iepaticies dejot ar Vari un pārē­jiem jauniešiem. Nācās paziņot, ka viņš viens kāps mašīnā.

— Bērni, — Regīna kā ieprogrammēta tūdaļ ie­saucās, — dariet kaut ko! Jūs taču zināt, ka tēvs tikai dzērumā mēdz sēsties pie stūres.

Paldies dievam, vispārējā juceklī neviens neat­cerējās, ka volga, kā stāvējusi, tā joprojām stāv garāžā, un Regīna cēlsirdīgi piekrita doties kā­jām uz māju. Kad un vai vispār tonakt atgriezās bērni — to Putriņš nedzirdēja, jo savējos Combe nekad nesagaidīja ar riešanu.

Pulkvedis Putriņš ļoti mīlēja savu dārzu un ne acu galā necieta tā kopšanu. «Man pietiek,» viņš savā laikā bija paziņojis Regīnai. «Gana esmu bērnībā rušinājis zemi, aris un tupeņus lasījis. Ja gribi kaut ko darīt šlankās līnijas labā — lūdzu! Bet nemēģini iepīt šajā afērā mani. Tik pliki neesam, lai nevarētu nopirkt dārzeņus tirgū.»

Tā viņš sprieda pirms, divpadsmit gadiem, tā domāja arī šodien. Tomēr neatļāva nevienam ci­tam ar mazo pļaujmašīnu apcirpt maura zālīti, pašrocīgi divreiz gadā balsināja mājas priekšā iestādītās ābeles un bumbieres. Un, kad sievas­māte bija atvedusi no Ventspils dažas pudeles pēc franču receptes ražotā kompleksā minerālmēslo­juma, pat pamudināja Regīnu iegādāties tomātu dēstus un iebāzt tos zemē garāžas aizvēnī, tā sa­kot, zinātniska izmēģinājuma vārdā.

Parasti viņš ar garīgā stresa fizisko atslodzi — šo definīciju Putriņš bija smēlies dēla atstieptajā medicīnas enciklopēdijā — nodarbojās svētdienās. Bet šorīt it nemaz negribējās ņemt rokās šļūteni. Mute bija sausa, galva smaga, pirksti nodevīgi trīcēja. Atmiekšķētajās smadzenēs urdījās tikai doma par Konstitūcijā ierakstītajām tiesībām uz atpūtu.

— Vakar laikam būšu pārpūlējies, — viņš teica sievai. — Nav nekāds joks. Desmit gadu bez regu­lāra treniņa, un pēkšņi tik atbildīgas sacīkstes.

— Paģiras, — sausi konstatēja Regīna, kurai saulainais rīts arī šķebināja dūšu. — Varbūt ie­svētīt vakar laimētās glāzītes?

Nu nē — tādā mērā gan Putriņš neatzina sie­viešu emancipāciju. Lāpīties — apdomīgi un ne­steidzīgi, atceroties iepriekšējās dienas jaukākos notikumus, — var tikai vīriešu sabiedrībā. Kur tas Varis atkal pazudis? Vai tiešām tik ilgi aizķēries jahtklubā?

* * *

Kad vecāki piecēlās, Varis uzrausās kājās, lai viņus pavadītu. Bet māte atināja:

— Ļauj taču mums kaut reizi pabūt divatā …

«Dīvaini,» Varis nodomāja, pa gabalu vēro­dams, kā Putriņš pasniedz sievai mēteli, «pirms trim gadiem viņi man likās baigi veci un ierūsē­juši, bet tagad — tīri izskatīgs pāris. Māte vēl spējīga sagrozīt galvu dažam labam vīrietim, se­višķi, kad uztaisa sev parādes fasādi; vai tad ne­redzēju, kādām acīm dakteris uz viņu skatās, lai­kam tādēļ joprojām staigā vecpuišos. Un arī tēvs turas itin braši, nebūtu es pirmīt aizsnaudies, viņš tagad kā pāvs dižotos ar goda navigatora rozeti pie svārku atloka. Bet sakāvi uztvēra ar humoru, uzlika pudeli un lustējās pa īstam, pat rāva vajā veco ziņģi pār kuģa puiku …»

— Ja pastāstīsi, par ko nupat prātoji, dabūsi vēl vienu glāzīti, — Līvija solīja.

— Un es cerēju, ka buču …

— Nē, nopietni. Tev bija tāda sejas izteiksme, it kā tu domātu par savu sapņu princesi.

— Par māti. Un par to, kāpēc šodienas meitenes ir pavisam citādas. Tu, Līvija …

— Draugi sauc mani par LI.

— Nu, ko es teicu? Māte, piemēram, nekad ne­pārtrauc tēvu, kad viņš taisās runāt par mīlestību.

— Tāpēc ka tev nepareizs piegājiens. Meitenei vajag pasacīt: «Jūs ļoti līdzināties manai mā­tei,» — un viņa tūdaļ gatava uz visu. Bet šodie­nas puiši ne tik neprotas, nav vairs vecais raugs.— Līvija pavērās zālē, it kā skatieniem meklēdama īstu vīrieti, tad nopūtās.

— Nu, lai paliek, bet vismaz dejot tu vari mani uzlūgt, vai arī tas jādara man pašai?

Līvija valdzināja Vari ar savu atklāto valodu un biedrisko vienkāršību. Dienvidos meitenes uz­vedās pavisam citādi — līdz pat pirmajam skūp­stam uzstāja, lai viņas uzrunā uz «jūs» un tēva vārdā, bet pēc tam katra teikuma galā bubināja par dzimtsarakstu nodaļu. Protams, nedrīkstēja vispārināt, jādomā, ka saturīgākās nelenca dejas laukumus, kur varēja viegli iepazīties ar zaldātiem un matrožiem. Bet tās, ar kurām Varis sastapās jahtklubā vai vietējo draugu ģimenēs, kā par spīti, visas bija aizņemtas, un, lai nekļūtu par mūku, nācās samierināties ar pavieglām aprindām.

Ar Līviju bija daudz interesantāk, jo nekad ne­varēja paredzēt, ko viņa atbildēs, ko nākamajā mirklī darīs. Jau kuru reizi Varis mēģināja ievirzīt valodas personiskajā plāksnē, kaut ko vairāk uz­zināt par meitenes dzīvi, par viņas nākotnes nodo­miem, bet Līvija allaž izvairīgi atjokojās vai aiz­grieza danci uz zāles otru galu.

Varis nejautāja aiz ziņkāres vien. Viss, kas sais­tījās ar medicīnas studijām, viņu bezgalīgi aiz­rāva — kā vēstis no apsolītās, zemes. Varis pats nemācētu pateikt, kā radusies šī apsēstība, atcerē­jās vienīgi, ka jau bērnudārzā «Doktors Aikāsāp» bijusi viņa mīļākā grāmata, kuras dēļ spēja izlai­zīt tīru pat šķīvi ar ienīsto auzu pārslu tumi. Sko­las iesauku «pestelis», ko viņš iemantoja par ak­tīvu darbošanos «Sarkanā krusta» pulciņā, kur bija vienīgais zēns, Varis uzskatīja par goda no­saukumu … Diez vai viņš vispār būtu aicinājis Līviju uz pirmo deju, ja kāds nepačukstētu, ka meitene studē Medicīnas institūtā. Tomēr līdz šim bija izdevies izvilināt vienīgi to, ka viņa mācās zobārstniecības fakultātē un cer kļūt par protē- zisli. Pat prāta neiešāvās, ka meitene nebūt ne­jūsmo par savu nākamo profesiju, uzlūkodama to vienīgi kā meslus ģimenes tradīcijām. Bet iestāties Mākslas akadēmijā nebija laimējies, un tagad gobelēnu aušanai varēja veltīt tikai brīvo laiku. Tiesa, kopš Līvija bija sadraudzējusies ar Māri un Aigaru un ar viņu starpniecību tuvāk iepazinusies ar Ratnieku, vaļas kļuva arvien mazāk. Un kur Brunis tik ilgi — zvērēja taču, ka tikai aizvedīs Dzintru līdz mājām un tūlīt laidīsies atpakaļ.