GUNĀRS CĪRULIS: BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Nosēdini muteri lejas pusē, nokantēsim jahtu un laidīsim tieši pāri. Sen pārbaudīts numurs, vie­nīga cerība iezaģet dakterim. Ar «Hipokrata» ie­grimi par tādiem gājieniem nav ko sapņot.

Putriņām par lielu izbrīnu Regīna jau pārvie­tojās uz aizvēja solu. Lūk, pašaizliedzīgas mātes mīlestības izpausme.^ Būtu viņš lūdzis — kur nu vēl pavēlējis ar kapteiņa tiesībām —, sieva no­teikti spurotos pretī, jo no laika gala necieta sēdēt pie pašas ūdens malas, kur visu laiku likās, ka jahta tūlīt piesmelsies pilna.

«Salaca» paklausīgi uzņēma jaunu kursu. Van­tīs uzmundrinoši iežvindzējās spirgtā brīzīte, nik­nāk ieguldzējās asā priekšvadņa-sašķeltās bangot- nes, nosvērusies gandrīz līmeniski, tā kā reizēm zem jūras zilgmes uzplājās ķīļa sarkanais svina mīnijs, jahta spītīgi lauza sev ceļu caur bīstamo joslu, kur atņirgtu zobu baltumiem draudēja sēkļu lamatas.

— Vēl, vēl augstāki — komandēja Varis, sacen­sības kaisles pārņemts un pavisam aizmirsis ties­nesim doto solījumu. — Tad noteikti nevajadzēs mainīt halzi.

— Tūlīt uzsēdīsimies uz grunts, — tikpat sa­traukti atsaucās Putriņš.

— Nekas, nostumšu vienā ņēmienā. — Un Varis katram gadījumam izmetās peldbiksēs. — Māšuk, padod no kajītes ķeksi!

Rasma pie labākās gribas nespēja izkustēties no vietas. Iespīlēta kaktā starp kokpita falšbortu un māti, viņa ar pūlēm saglabāja līdzsvaru, abām ro­kām ieķērusies priekšburas saspriegtajā skotiņā, kas ik pa brīdim pazuda zem ūdens mutuļiem. Protams, visa frizūra sen vējā. It kā viņa to ne­būtu zinājusi jau vakar, kad divās stundās bija izsvldusi satriecošu sasonu. Un tomēr, pat ja neizdosies pierunāt Dzintru pirms balles kaut mazliet sasukāt matus, viņa nenožēlos, ka piekri­tusi piedalīties regatē. Pavisam cita lieta nekā aizvizināties līdz baltajai kāpai un līdz vakaram tur kvernēt mātes apnicīgajā uzraudzībā. «Nepeldi tik tālu!… Pagriezies augšpēdus, citādi vēl no­svilināsi plecus!… Kur tu atkal skriesi? Tāpat kauli un āda vien …» Interesanti, kā viņa, pēc mātes domām, iztika bez pamācībām pārējās sešās nedējas dienās? Tēvs — tas vismaz neuzmācās ar padomiem, tikai katra mēneša beigās, it kā pedagoģijas plānu pildot, piekodināja: «Dzīvo tā, meit, lai nesagādātu bēdas sev un nedarītu kaunu mums.» Bet ja nu otrādi — kaunu sev un bēdas vecākiem? Nē, Ilmārs taču svēti apsolījis, ka ne­vienam nerādīs viņas plikņus, mākslas fotogrāfiju izstādei nosūtīs tikai tās, kas uzņemtas bez galvas vai no mugurpuses. Galvenais, ka starp viņiem nav noticis nekas tāds, ko varētu iedomāties māte. Ir gan posts ar šo primitīvo vecāko paaudzi, kas attiecības starp sievieti un vīrieti spēj iedomāties vienīgi gultā — it kā pasaulē nebūtu arī tīrās mākslas ideālu. Ilmāra Grantsona gadījumā Rasma arī pati tiem ne sevišķi ticēja, jo neatcerējās redzējusi viņa vārdu uz afišām vai zem attēliem ilustrētos žurnālos. Un tomēr nevarēja atteikt po­zēt, kad viņš kā sniegs no skaidrām debesīm uz­bruka vientuļajai ieplakai starp Lielupes grīvas kāpām, kur viņa mēdza kaila cepināties saulgozī. Kāpēc piekritusi? Aiz iedomības, ziņkāres, godkā- rīguma? Visdrīzāk tomēr tāpēc, ka Ilmārs jau bija uzņēmis veselu filmu, viņai nezinot, — ar teleobjektīvu. Un laikam taču no neizdevīgiem skatpunktiem … Jo vairāk tagad gribējās aplieci­nāt sevi pašu, noticot fotogrāfa glaimiem, ka Rasma pārāka par visiem līdz šim redzētajiem modeļiem. Tikpat svarīgi viņai šķita pierādīt nevis šim bildīšu knipsētājam, ar kuru jahtklubā bija iepazinusies jau aizvēsturiskos laikos, bet sev, ka neatzīst nekādus mietpilsoniskus aizspriedumus. Kaut ko līdzīgu Rasma bija savā laikā paziņojusi savam pirmajam mīļākajam Tedim Jaunkalnam, kurš uzskatīja, ka jau pēc vienas kopā pavadītas nakts drīkst pretendēt uz meitenes «roku un sirdi». Paldies par tādu godu, bet lai vēl mierīgi pastāv pie ratiem. Dzīvu aprakt sevi Ventspilī, kur skolās nemāca franču valodu, kur kuģis no Francijas piestāj vēl retāk nekā Rīgā, — to no Rasmas nevar prasīt pat šis simpātiskais lempis. Uz tēva sakariem viņa sevišķi nepaļāvās, tomēr nešaubī­jās, ka gan kaut kā izdosies aizķerties Rīgā. Citādi taču nebija vērts visus šos gadus zubrīt franču mēli universitātes svešvalodu fakultātē …

Sērei viņi tika pāri bez nepatīkamiem starpga­dījumiem, pie distances pagrieziena bojas nokļuva pirmie. No šejienes ceļš veda ieslīpi selgā, kur tālumā plīvoja nākamais distances karodziņš. Pa vējam «Salacu», protams, panāks jahtas ar lielāku buru platību, tomēr salikt rokas klēpī nevajadzētu, turklāt galīgos aprēķinus tiesnešu kolēģija kārtos krastā, un pēc formulas var izrādīties, ka uzvarē­jusi nelielas laivas apkalpe, nevis komanda, kas sasniegusi mērķi krietni ātrāk.

Kādu brīdi visiem bija darba pilnas rokas. Ka­mēr Varis uzvilka raibo balo'nveida priekšburu, Rasma centās novaldīt parasto foku, bet Regīna atkal mainīja sēdvietu — tagad viņas kilogrami, pēc vīriešu vienbalsīgā sprieduma, vislabāk kal­potu uz paka|ējā pīķa.

— Ko jūs mani te izmantojat kā tādu atsvaru bumbu! — viņa mēģināja protestēt.

Un tad notika tas, kā dēļ Regīna būtu bijusi ar mieru uzrāpties masta galotnē, — blakus uz klāja apgūlās dēls un ielika galvu mātes klēpī.

Arī Varis jutās labi, tik labi kā ne reizi pēdējos divos gados. Atgriešanās brīdī viņš, kā jau pie­klājas, bija nomutējis māti, bet tā īsti pieglausties likās braša jūrnieka necienīgi. Cik patīkami just, kā mātes glāstošie pirksti bužina slapjos matus. Nu varēja teikt, ka patiešām pārbraucis mājās. Varis aizvēra acis — lai vecais stūrē, kurp grib, tālāk par Vidzemes krastu tā kā tā neaizburās. Viļņu šūpas jauki aijāja, saules stari sildīja pat caur brezenta jaku, un gribējās, kaut šī bauda nekad nebeigtos.

Tā beigsies ļoti drīz — distance, tāpat kā dzīves ceļš, lai arī kādu to izvēlētos, sastāv no daudziem pagriezieniem. Un citādi taču nebūtu nekādas jēgas. Iedomājies, kāds prieks visu laiku rullēt pa taisnu un līdzenu ceļu … Tādu solītu darbs jahtklubā, kur viņam jau vakar piedāvāja bērnu sekcijā otrā trenera vietu. Slodze būšot neliela, viņš varēšot regulāri trenēties arī pats, piedalīties visās republikas un Vissavienības sacīkstēs, inven­tāra izvēlē palīdzēšot iespēju robežās. Un lai ne­steidzoties ar atbildi — vai tad kāds nesaprot, ka pēc demobilizācijas jāatvelk elpa? So to sa­prata arī Varis — ka jaunais amats būs visai iz­devīgs pamats viņa turpmākajām sportista gai­tām, ka viņam faktiski būs jāturpina tā dzīvīte, kas jau Sevastopolē apnikusi līdz derdzīgumam.

Citi puiši dienestā apgūst profesiju un to neizsa­kāmo, ko ierasts dēvēt par vira rūdījumu. Bet viņš bija ceļojis no vienas ostas uz citu, pat divreiz uz ārzemēm aizbraucis, lai noņemtos ar to pašu, ko bija darījis pirms iesaukuma, — grozītos vējiem līdzi. Vieglāk nekā dienēt uz zemūdenes vai celt­nieku bataljonā, tiesa gan, bet to taču nedrīkst uzskatīt par vienīgo dzīves saturu. Arī tagad Varis nespēja iedomāties savu nākotni bez burāšanas sporta un tomēr netaisījās veltīt tam visu laiku un enerģiju. Viņš grasījās atsākt ceļu tur, kur tas bija aprāvies pēc vidusskolas beigšanas, — vēlreiz mēģināt iestāties Medicīnas institūtā. Vai strādās par kuģa ārstu, kā Varis bija sapņojis pē­dējā klasē, vai kādā rajona poliklīnikā — par to varēs padomāt vēlāk. Tagad jāpiesakās sagatavo­šanas kursos, jāatrod darbs slimnīcā, un šai saka­rībā viņš nekautrēsies izmantot pazīšanos ar ģi­menes draugu Borisu Vencelu.